Raidījumam vajadzēja sākties šādi: es stāvu, Dingls tup man uz rokas, un es stāstu par viņu. Mēģinājuma laikā viss izdevās teicami, jo Dingls, ja vien tam pa- leskā galvu, iegrimst transam līdzīgā stāvoklī un sastingst. Taču, kad vajadzēja sākt ierakstu, Dinglam pēkšņi šķita, ka nu jau diezgan ieskāts, un tieši tajā brīdī, kad iedegās sarkanā gaisma, viņš oacēlās spārnos un nometās uz studijas griestu sijas. Pagāja vesela stunda, līdz ar kāpņu un gardumu — miltu tārpu, gaJas un siera (tas viņam ārkārtīgi garšo) — palīdzību izdevās Dinglu nomānīt lejā; pēc tam viņš uzvedās nevainojami — notupēja man uz rokas kā izbāzenis. Viss gāja jauki, kamēr nonācām pie Kokija. Es pieļāvu kļūdu, pastāstīdams skatītājiem, kas tagad notiks; pārraidēs ar dzīvniekiem to nekad nedrīkst darīt. Pieci miljoni skatītāju nepacietīgi gaidīja, ka Kokijs papletīs cekulu un iekliegsies, un es izmisīgi centos viņu pārliecināt, lai to ari izdara. Aizritēja piecas mokpilnas minūtes, bet Kokijs sēdēja savā laktā nekustīgs kā muzeja eksponāts. Kad izmisis beidzot pagriezos, lai dotos pie nākamā putna, Kokijs izrieza cekulu un zobgalīgi iebrēcās.
Sis tas atgadījās arī rāpuļiem veltītajā raidījumā. Te es jutu drošāku pamatu zem kājām, jo rāpuļi, kā zināms, ir miegaini radījumi un nekādus sarežģījumus neizraisa. Un tomēr šis raidījums man izvērtās par tīrām mocībām. Biju saslimis ar gripu un studijā varēju ierasties, tikai pateicoties savam ārstam, kas mani bija piesūknējis ar dažādām nejaucībām, lai es spētu vajadzīgo laiku noturēties uz kājām. Taču, ja nervozējat — un es nervozēju vienmēr — un galva jums no daudzajām antibiotikām dūc kā bišu strops, tad televīzijas skatītājiem drīz sāks likties, ka viņi noskatās aizvēsturisku mēmo filmu. Pirmā mēģinājuma laikā operatori saprata, ka esmu slims un saspīlētā noskaņojumā, tādēļ pārtraukumā viņi pa kārtai iespieda mani kādā kaktā un centās uzmundrināt, taču ar gaužām niecīgiem panākumiem vai pat gluži veltīgi. Sākās otrais mēģinājums, bet es jutos vēl nelādzīgāk. Aēīmredzot kaut ko vajadzēja darīt, un kādam bija pieticis atjautas atrast īsto glābiņu. Stāstīdams par bruņurupuču dzimtu, pieminēju, ka dzīvnieka skelets ir it kā iemetināts bruņās. Lai to uzskatāmi parādītu, biju paņēmis līdzi ļoti skaistas bruņas un skeletu. Bruņu apakšējā daļa bija piestiprināta ar eņģītēm kā durvis, un, paverot tās, atklājās visi bruņurupuča anatomijas noslēpumi. Pēc īsa ievada par bruņurupuču dzimtu atvēru bruņas un, sev par lielu pārsteigumu, ieraudzīju kartona strēmeli, uz kuras ar iespiedburtiem rūpīgi uzrakstīts: «BRĪVU VIETU NAV». Pagāja vairākas minūtes, iekams studijā atkal iestājās klusums, bet es tagad jutos daudz labāk, un mēģinājums tālāk ritēja pavisam raiti.
Kādā pārraidē vajadzēja piedalīties arī Delilai. Man šķita, ka viņa noderētu par labu paraugu tam, kā dzīvnieks spēj aizsargāties, un Delila tiešām to nodemonstrēja visā pilnībā. Kad gribējām viņu ievietot kastē, viņa, atpakaļ kāpdamās, mežonīgi metās virsū gan mums, gan kastei un sadūra dzeloņus gan mūsu kājās, gan kastes sienās, gan slotās. Viņa urkšķēja, rēca un žvadzināja dzeloņus visu ceļu līdz Bristolei, un televīzijas strādnieki, kas, mums studijā atbraucot, kasti saņēma, labu laiku bija pārliecināti, ka esmu atvedis līdzi pieaugušu leopardu. Studijā mums vajadzēja Delilu pārvietot no ceļojuma kastes īpašā krātiņā, kas bija pagatavots speciāli viņai. Sajā darbā pagāja pusstunda, un Delila sadūra studijas dekorācijās tik daudz dzeloņu, ka man šķita, savā televīzijas debijā viņai vajadzēs uzstāties gluži kailai. Taču uzņemšanas laikā viņa, man par lielu pārsteigumu, uzvedās lieliski un darīja visu, ko no viņas vēlējos: nikni rēca, stampājās ar kājām un žvadzināja dzeloņus kā kastaņetes, — it kā būtu dzimusi televīzijas zvaigzne. Raidījuma beigās mani modās pret Delilu it siltas jūtas un sāka jau likties, ka esmu bijis par viņu aplamos ieskatos. Bet tad pienāca brīdis, kad mums vajadzēja viņu pārvietot no studijas krātiņa atpakaļ ceļojuma kastē. Mēs, astoņi cilvēki, nomocījāmies trlsceturtdaļstundas. Vienam skatuves strādniekam ass pīķis iedūrās kāju ikros, tika neglābjami sabojātas divas butaforijas, un viss paviljons bija piedurstīts pilns ar dzeloņiem, it kā mēs tur būtu atsituši indiāņu uzbrukumu. Jutos patiesi laimīgs, kad beidzot mana kailā Delila bija atpakaļ zooloģiskajā dārzā pati savā krātiņā.
Šķiet, ka briesmīgi notikumi saglabājas atmiņā daudz dzīvāk nekā patīkami atgadījumi, tādēļ arī es atceros visas televīzijas pārraides, kurās esmu piedalījies ar dzīvniekiem, — kā mēdz atcerēties nelaimes gadījumu sēriju. Taču vienu notikumu glabāju atmiņā ar lielu patiku. BBC [1] bija uzaicinājusi piedalīties raidījumā mūsu jauno gorillu N'Pongo. Sabiedrība pat atsūtīja (nepiedzīvota augstsirdība!) mazu lidmašīnu, lai nogādātu mūs Bristolē. Bija atsūtīts līdzi arī operators, kam vajadzēja uzņemt ceļojumu filmā, — bikls vīriņš, kurš atzinās, ka viņam ļoti nepatīkot lidot, jo gaisā kjūstot nelaba dūša. Kad pacēlāmies, laiks bija jauks un saulains, taču tūliņ pēc tam ienirām melnā mākonī, kurā bija neskaitāmas gaisa bedres. N'Pongo, atgāzies sēdeklī kā daudz pieredzējis ceļotājs, priecājās par visu. Viņš labprāt nograuza sešus pamatīgus graudus augļu cukura (lai pārvarētu dūkoņu ausīs), ar lielu interesi raudzījās ārā pa logu un, tiklīdz sākās gaisa bedres, paņēma vienu no zināmajiem papīra maisiņiem un uzbāza to galvā. Nabaga kinooperators, cenzdamies uzņemt filmā N'Pongo izdarības, pamazām kļuva aizvien zaļāks, bet skats, kad gorilla uzmauca galvā maisiņu, izraisīja viņā graujošas asociācijas, un, steigšus sameklējis otru maisiņu, viņš to izmantoja nolūkam, kādam tas arī paredzēts.