TREŠA NODAĻA AUKSTASIŅU KOHORTA
Godājamais mister Darel,
nesen kādos dārza svētkos mēs saldējuma
traukā atradām ķirzaku …
Zinu, ka manu atzīšanos uzskatīs par akūtu un izvir- tušu ekscentrismu, bet es tomēr teikšu, ka man ļoti patīk rāpuļi. Protams, necentīšos apgalvot, ka tie ir pārlieku saprātīgi radījumi. No viņiem jūs nesagaidīsiet tādas reakcijas kā no zīdītājdzīvniekiem vai pat no putniem, bet man viņi tomēr patīk. Rāpuļi ir savdabīgi, krāsaini un bieži vien graciozi. Ko vēl vairāk var gribēt? ,
Lielākā daļa cilvēku jums iegalvos (turklāt tādā tonī, it kā runa būtu par kādu vienīgi viņiem piemītošu savdabību), ka jūtot «instinktīvu» riebumu pret čūskām, un, acis pārgriezuši un vaibstīdamies, minēs savām bailēm dažādus iemeslus, sākot ar augsta stila («tās ir instinktīvas») un beidzot ar gluži smieklīgiem ieganstiem («bet viņi taču visi ir slapji un glumi»). Esmu tik bieži bijis spiests noklausīties atzīšanās par «čūsku kompleksiem», ka man allaž gribas aizbēgt un paslēpties, kolīdz saruna novirzās uz rāpuļiem. Pajautājiet parastam cilvēkam, ko viņš domā par čūskām, un viņš desmit minūtēs jums sarunās vairāk blēņu nekā vesels bars politiķu.
Sāksim ar to, ka nevienam cilvēkam nav «iedzimtu» baiļu no čūskām. Tad jau tikpat labi varētu teikt, ka ir «iedzimtas» bailes tikt sabrauktam ar autobusu. Un tomēr lielākā daļa ļaužu ir pārliecināti, ka viņi jau kopš dzimšanas baidās no čūskām. 5o apgalvojumu var it viegli apgāzt, iedodot nekaitīgu čūsku bērnam, kas vēl par mazu, lai viņam būtu jau piebāzta pilna galva ar dažādām pļāpām par šiem radījumiem; bērns ņems čūsku rokā, priecīgs rotaļāsies, un bailes viņam nebūs ne prātā. Atceros, ka reiz minēju šo faktu kādai sievietei, kas man bija pievāvuļojusi pilnās ausis ar to, cik ļoti baidoties no čūskām.
Viņa bija ārkārtīgi sašutusi.
— Neviens mani nekad nav mācījis bīties no čūskām, es tās neciešu kopš mazotnes, — viņa augstprātīgi atteica un pēc tam vēl triumfējot piebilda: — Un mana māte bija gluži tāda pati.
Ko es vairs varēju iebilst pret šādu loģiku?
Man šķiet, ka cilvēku bailes no čūskām pamatojas galvenokārt uz aplamiem pieņēmumiem. Visparastākais no tiem ir pārliecība, ka visas čūskas esot indīgas. īstenībā nekaitīgo čūsku attiecība pret indīgajām ir desmit pret vienu. Otrs izplatīts pieņēmums ir tas, ka šie rāpuļi esot mikli un glumi; īstenībā čūskas ir sausas un aukstas, un, tām pieskaroties, rodas tāda pati sajūta, kā aizskarot čūskādas kurpes vai krokodilādas rokassomiņu. Un tomēr cilvēki apgalvo, ka nespējot piedurties miklai, glumai čūskai, nemaz neiedomādamies, ka ik dienu ņem rokā slapju ziepju gabalu.
Mūsu reptiļu mītne nav liela, tomēr esam tajā savākuši visai interesantu rāpuļu un abinieku kolekciju. Man allaž sagādā nevainīgu uzjautrinājumu ieiet rāpuļu mītnē, kad tur daudz apmeklētāju, un noklausīties, ar kādu apžilbinošu pašpārliecību cilvēki izklāsta savu nezināšanu. Piemēram, čūskas mēle: tā čūskai ir vienīgi maņas orgāns, ar kuru uztvert smaržas, tādēļ viņa to strauji šauda; bez tam mēle" čūskai noder arī par taustes orgānu, gluži tāpat kā kaķim ūsas. Tomēr čūsku eksperti, kas nāk uz reptiļu mītni, ir informēti daudz labāk.
Ak dieviņ, Emm, nāc paskaties uz sitās čūskas dzeloni… Iedomājies, ja ar tādu iedzeļ!
Un Emma piesteidzas, izbijusies blenž uz nevainīgo zalkti un šausmās nodrebinās. Jebkurš rāpulis spēj ilgi nogulēt pavisam nekustīgs, tā ka pat labi jāieskatās, lai redzētu to elpojam. Kāds apmeklētājs, palūkojies vairākos krātiņos, kuros nekustīgi gulēja čūskas, pagriezās pret sievu un piekrāpta cilvēka tonī izteica klasisku atzinumu:
Millij, tie ir izbāzeņi.
Grūti iedomāties kaut ko graciozāku par čūsku, kas slīd pa zemi vai pa koka zariem; ja turklāt atceras, ka dzīvnieks virzās uz priekšu ar ribām, šī parādība šķiet vēl brīnumaināka. Uzmanīgi vērojot čūsku lienam, brīžiem var saredzēt, kā zem ādas kustas ribas. Čūskas stingais skatiens (arī tas daudziem nepatīk) nebūt nenozīmē, ka rāpulis cenšas jūs hipnotizēt, čūskai gluži vienkārši nav plakstu. Aci sedz lēcai līdzīga smalka, caurspīdīga zvīņa. Tas vislabāk novērojams tad, kad čūska nometusi ādu, ko tā dara periodiski. Ada vispirms kļūst vaļīga ap lūpām, pēc tam čūska, berzēdamās gar akmeņiem un zariem, pakāpeniski izmaucas no vecās ādas; vienlaikus nomaucas ari acu zvīņas.
Visas čūskas barību uzņem vienādi, atšķiras vienīgi veidi, kā tās barību iegūst. Neindīgās un žņaudzējčūskas (piemēram, pitoni) sagrābj laupījumu ar muti un tad cenšas pēc iespējas ātrāk pāris reižu apvīties upurim apkārt, vienlaikus turēdamas to ciet un žņaugdamas. Turpretim indīgās čūskas upurim iekož un gaida, kamēr inde iedarbosies; tas parasti notiek ļoti ātri. Tikko laupījumam beidzas nāves krampji, čūska sāk to ēst. Indes zobi atrodas čūskas augšējā žoklī, parasti mutes priekšpusē. Kad tie nav vajadzīgi, tie pieplok pie smaganām — gluži kā kabatas naža a'smens; tikko čūska paver muti uzbrukumam, zobi atkrīt vertikālā, izejas stāvoklī. Indes zobi ir vai nu ar cauru vidu kā injekcijas adata, vai arī ar dziļu gropi zoba aizmugurē. Indes pūslītis, ar ko tie savienoti, atrodas virs smaganām. Čūska kožot saspiež pūslīti, un inde pa zoba dobo vidu vai pa gropi ieplūst zobā un līdz ar to brūcē. Lai arī uzbrukuma metodes ir dažādas, upuri visas čūskas norij vienādi. Apakšējais žoklis pie augšējā piestiprināts ta, ka čūska to pēc vajadzības var pārbīdīt; mutes un rīkles gļotāda, tāpat visa čūskas āda, ir ļoti elastīga, tādēļ čūska spēj aprīt dzīvnieku, kas ir krietni lielāks par tās galvu. Kad upuris nokļuvis kuņģī, sākas gausais sagremošanas process. Visu, ko čūska nevar izmantot, piemēram, spalvas, tā vēlāk vīkšķos atvemj. Nogalināta pitona kuņģī reiz tika atrasti četri ļoti cieti spalvu bumbuļi tenisa bumbiņas lielumā. Kad tos uzšķērda, katrā atrada pa mežacūkas nagam. Asie nagi būtu varējuši ievainot kuņģa gļotādu, tādēļ tie bija ietinušies mīkstā spalvu segkārtā.