Sī iespēja radās drīz: kāds tirgotājs mums piedāvāja veselu pāri. Saņēmuši sūtījumu, redzējām, ka tie ir brīnišķīgi eksemplāri ar skaistiem rakstiem un spīdīgu ādu: tēviņam bija liela, masīva galva ar gaļīgiem žokļiem; mātītei galva bija garāka un slaidāka. Mums par izbrīnu, šīs ķirzakas nemaz neuzvedās kā tipiski tegusi. Tās nebija ne niknas, nedz nepieejamas, bet gan šķita mīlīgas kā kaķēni; visvairāk ķirzakām patika, ja tās, maigi šūpojot, auklēja uz rokām, tad tās tūliņ iesnau- dās. Vajadzēja tikai pieiet un nostāties pie krātiņa, un ķirzakas tūliņ kā negudras metās pret stiklu, cenzdamās izlauzties tam cauri un tikt cilvēkam uz rokām. Izņemot šīs vētrainās sabiedrisko tieksmju izpausmes, tām nebija nekādas vēlēšanās uzsākt aktīvu darbību; laiski izlaidušās, tās gozējās un laipnīgām acīm raudzījās uz cilvēkiem, kas parādījās rāpuļu mītnē. Šādas «drudžainas aktivitātes» rezultātā ķirzakas, protams, kļuva dienu no dienas resnākas, un, bažīgi vērodami to miesas svara pieaugumu, mēs nospriedām, ka jāuzsāk kaut kas nopietns, ja negribam, lai ari šie dzīvnieki mirst ar sirdstrieku. Atbilde bija: kustības; tādēļ Džons ik rītu, kamēr pats strādāja, izlaida ķirzakas brīvībā, lai pastaigājas pa rāpuļu mītni. Sākumā — pirmās divas trīs dienas — pasākums veicās lieliski, abi tegusi elsdami un pūzdami ik rītu pāris stundu čāpoja pa reptiļu mītni. Bet tad tie atklāja, ka, pārrāpjoties pār zemu barjeru, var nokļūt bruņurupuču nodalījumā, virs kura dega infrasarkano staru spuldze. Tā nu katru rītu, tiklīdz izlaistas ārā, ķirzakas aizelsušās metās uz bruņurupuču aizgaldu, ierāpās tur un, iekārtojušās zem infrasarkano staru spuldzes, nolikās uz guļu. Vienīgā iespēja tātad bija samazināt barības devu, un mēs savām ķirzakām likām ieturēt tik konsekventu diētu kā divām vecīgām hercogienēm kūrortā. Būtu lieki piebilst, ka nabadzītēm tas gaužām nepatika, viņas caur stiklu žēlabaini noskatījās, kā pārējie rāpuļu mītnes iedzīvotāji bauda iecienītos gardumus: jēlas olas, maltu gaļu, beigtas žurkas un kapātus augļus. Taču mēs nocietinājām savas sirdis, turpinājām stingro diētu, un drīz vien tegusi atguva senāko grāciju un izskatījās daudz skaistāki. Tagad ļaujam tiem ēst, cik vien grib, bet, kolīdz pamanām kaut mazākās korpulences pazīmes, tūliņ sākas diēta, kamēr atkal tiek atgūtas vēlamās formas.
Taču viens reptiļu mājas iemītnieks nekad nepieņēmās resnumā, lai ēda cik ēzdams: mūsu drakons, saukts Džordžs. Tas bija Gvajānas drakons, visai reti sastopams interesants ķirzaku ģints pārstāvis no Dienvidamerikas ziemeļdaļas. Garumā drakoni sasniedz apmēram divas pēdas un sešas collas, tiem ir prāvas, masīvas galvas ar lielām, tumšām, gudrām acīm. Rumpis un aste atgādina krokodila korpusu, aste klāta bruņām un lejasgalā saplacināta, bet uz muguras tiem ir biezas pupas veida zvīņas, kas stipri izceļas virs ādas. Krāsa — silti rūsgana, bet sejā pāriet palsā dzeltenumā. Drakoni ir lēnīgas, apcerīgas un pievilcīgas ķirzakas, un Džordžs bija sevišķi maigas un patīkamas dabas.
Vislielākā Gvajānas drakonu savdabība laikam ir to ēšanas veids. Pirms saņēmām Džordžu, izlasījām par šīm ķirzakām visu, ko dabūjām rokā, bet nevienā grāmatā neatradām neko īsti noderīgu. Tomēr šķita, ka drakoni ir gluži normāli ķirzaku dzimtas dzīvnieki, tādēļ nodomājām, ka tie barojami tāpat kā visas lielās gaļēdājas ķirzakas. Priecīgi sagaidījām Džordžu, lutinājām viņu, apbrīnojām un godbijīgi ievietojām lielā krātiņā, kas bija celts īpaši viņam, tur atradās pat baseins personiskām vajadzībām. Sī ērtība viņam, šķiet, ļoti patika, jo, novietots krātiņā, viņš tūlīt devās taisni uz baseinu un ienira tajā. Tur viņš plunčājās kādu pusstundu, šad tad uz dažām minūtēm iegremdēdams galvu ūdenī un domīgi pētīdams baseina dibenu. Tovakar pasniedzām Džordžam beigtu žurku, kuru viņš ar nepārprotamu nicināšanu noraidīja. Tad izmēģinājāmies ar cālēnu, bet arī bez rezultātiem. Uz zivīm viņš noskatījās ar tādu riebumu, it kā tā būtu briesmīgākā inde, un mēs gluži izmisām, jo nevarējām iedomāties neko, kas viņam garšotu. Taču tad, kad jau bijām pārliecināti, ka Džordžs cieši nolēmis nomirt badā, Džonam ienāca prātā laba doma. Viņš salasīja sauju treknu dārza gliemežu un iebēra tos Džordža baseinā. Džordžs tupēja uz koka stumbra krātiņa kaktā, izskatīdamies gaužām majestātisks, un, galvu piešķiebis, vēroja, kā gliemeži, burbuļus mezdami, peld pa baseinu.