Tādēļ šis būs stāsts par pūliņiem un pārbaudījumiem, sperot pirmos soļus pretī mērķim, kurš man šķiet ļoti nozīmīgs.
PIRMĀ NODAĻA
MUIŽA DZĪVNIEKIEM
Dārgais mister Darel,
esmu astoņpadsmit gadus vecs, spēcīgs miesās, izlasījis Jūsu grāmatas, lūdzu nodarbošanos Jūsu zooloģiskajā dārzā …
Aiziet uz zooloģisko dārzu kā parastam apmeklētājam ir viens, bet būt zvērudārza saimniekam un dzīvot tajā — pavisam kas cits: brīžiem šī laime var likties visai apšaubāma. Protams, tas dod jums iespēju jebkurā brīdī dienu vai nakti apciemot jūsu aizbildināmos, bet vienlaikus tas arī nozīmē, ka atrodaties darbā visas divdesmit četras stundas un pēkšņi var izjukt tīkamas pusdienas ar draugiem, jo kāds dzīvnieks ir salauzis kāju vai rāpuļu mītnē kurinātāji nav bijuši savu uzdevumu augstumos, vai desmitiem citu iemeslu dēļ. Ziema, protams, jums ir vaļas laiks, dažreiz paiet vairākas dienas, kad dārzā neierodas neviens apmeklētājs, un beidzot sāk likties, ka zooloģiskais dārzs tiešām pieder jums pašam. Tomēr šās izjūtas tīksmi krietni vien sabojā bailes, ar kādām jūs redzat krājamies kaudzē nesamaksātos rēķinus un salīdzināt tos ar nullei līdzīgajiem ienākumiem par pārdotajām ieejas biļetēm. Toties vasaras mēnešos dienas ir tik piepildītas un apmeklētāju tik daudz, ka nemaz nejūtat, cik strauji aizrit laiks, un aizmirstat pārtērētos līdzekļus.
Zooloģiskā dārza diena parasti sākas jau pirms rīt
ausmas; debesīs tik tikko pavīd dzeltenīga blāzma, kad jūs jau modina putnu dziesmas. Pusmiegā jūs pirmajā mirklī nesaprotat, vai atrodaties Džersijā vai vēl joprojām tropos, jo dzirdat līksmos treļļus, ko saulei pretī raida sarkanrīklīte, tiem piebiedrojas turako sulīgie, ska|ie, mazliet piesmakušie brēcieni. Tad līksmi iegavilējas malnais strazds, un, kad tā dziesma izskanējusi, satraukti sāk tērgāt baltgalvas sīlis. Jo gaišākas kļūst debesis, jo daudzbalsīgāks vēršas milzīgais kosmopolītu orķestris; strazds pūlas pārkliegt kariamas skaļo, valdonīgo balsi, un žagatas raganīgā žadzinā- šana kontrastē ar zosu gāgināšanu un dimantūbeles maigo, žēlo dūdojienu. Pat ja esat spējīgs pārciest šo muzikālo uzbrukumu un vēlreiz ielaisties snaudā, jūs no tā nežēlīgi izrauj dīvaina, trīcoša skaņa, kas atgādina telegrāfa staba dūkoņu stiprā vējā. Tas uz jums iedarbojas kā modinātājpulksteņa zvans, jo vēstī par Trampija ierašanos, un, ja esat bijis vieglprātīgs un atstājis logu vaļā, tad jums nekavējoties jādomā par aktīvu aizsardzību. Trampijs ir taurētājputns — putns ar pelēkiem spārniem, kuru viņa tuvākie draugi ornitologu pasaulē pazīst ar nosaukumu Psophia crepitans. Zooloģiskajā dārzā viņš izpilda trejādus pienākumus — ir reizē gids, jaunatnācēju iekārtotājs un ciema muļķītis. Trampijs izskatās, godīgi sakot, kā neizdevies cālis un atgādina Viktorijas laikmeta sērotāju: visu ķermeni sedz tumšas spalvas, bet ap kaklu it kā apsieta lāsmaina zīda kaklasaite. So ansambli nedaudz atdzīvina pelnu pelēkie spārni. Putnam ir dzirkstošas tumšas acis un stipri izliekta piere, kas it kā liecinātu par izcilām prāta spējām, kuru tam tomēr nav.
Trampijs tikai pašam vien zināmu iemeslu dēļ ir cieši pārliecināts, ka viņa galvenais pienākums esot ik rītu ielaisties saimnieka guļamistabā un informēt par visu, kas nakti noticis zooloģiskajā dārzā. Trampija motīvi nav tīri altruistiski, jo viņš cer, ka saimnieks par to viņam pakasīs galvu. Ja jūs esat vēl pārāk samiegojies vai pārāk slinks, lai celtos augšā, tikko atskan viņa rīta sveiciens, Trampijs nolec no palodzes uz tualetes galdiņa, ekstravaganti to izdekorē, noskurina asti, pats sevi pacildinādams par paveikto, tad uzlec uz gultas un sāk soļot turp un atpakaļ, trinkšķēdams
kā noskaņojies čells, līdz pārliecinās, ka jūs uzmanīgi viņā klausāties. Un, pirms Trampijs paspējis atstāt uz mēbelēm vai paklāja vēl kādu interesantu vizītkarti, jūs esat spiests celties augšā, notvert viņu (tas nav nemaz tik viegli, jo Trampijs ir ļoti kustīgs, bet jūs — pusaizmidzis) un izgrūst ārā pa logu, bet pašu logu aizvērt, lai viņš nevarētu ielauzties no jauna. Kad nu Trampijs jūs tā pamodinājis, jūs miegaini prātojat, vai maz vērts līst atpakaļ gultā, varbūt labāk tūliņ ģērbties. Tad zem loga atskan pieci seši spalgi brēcieni, it kā tur kādam nožēlojamam soprānam grieztu rīkli pušu. Pametis skatienu uz samtaini zaļo mauru pagalmā pie lavandu dzīvžoga, jūs ieraugāt pa rasoto zāli cēlā nopietnībā staigājam pāvienes, kurām apkārt drasē to laulātais draugs, griezdams piruetes, un viņa krāšņā, zalgojošā aste slienas pret sauli kā fantastiska, dzirkstoša strūklaka. Tad, nolaidis asti un atmetis atpakaļ galvu, tas jau pašā rīta agrumā apdullina visu apkārtni ar sirdi satricinošiem kliedzieniem. Pulksten astoņos ierodas kalpotāji, jūs dzirdat, kā tie uzsauc cits citam labrītu, kā grab spaiņi, švīkst slotas, bet visam pāri gavilē putni. Jūs apģērbjaties un dodaties laukā dzestrajā, svaigajā rītā, lai paraudzītos, vai zvērudārzā viss kārtībā.