Lielajā divstāvu granīta ēkā, kur kādreiz atradusies sidra spiede, bet tagad ierīkota mītne pērtiķiem un citiem zīdītājdzīvniekiem, allaž valda dzīva rosība un kustība. Gorillas ir tikko izlaisti no krātiņa, jo to nepieciešams iztīrīt, un joņo apkārt tikpat draiskulīgi kā bērni, kas tikuši ārā no skolas, cenšas noraut uzrakstus, nogrūst no pamatnēm kaloriferus vai sadauzīt dienasgaismas spuldzes. Stefans ar slotu rokā nostājies sardzē, bargu skatienu vērodams pērtiķus, lai viņi nenodarītu pārāk lielu postu. Gorillu būrī apaļīgais, mūžam smaidīgais Maiks un rudmatainais Džeremijs ar Velingtonas hercoga degunu noņemas, vākdami ārā no krātiņa visu jucekli, ko gorillas iepriekšējā dienā tur sastrādājuši, un pilnām saujām kaisīdami krātiņā svaigas, baltas zāģskaidas. Viņi apgalvo, ka viss ir labākajā kārtībā, pagājušajā naktī nekādi bīstami simptomi nav parādījušies. Visi dzīvnieki, jaunās dienas sākuma satraukti un iepriecināti, rosās pa saviem krātiņiem un sauc jums labrītu. Melnais Celebesas pērtiķis Etems, kas izskatās pēc īsta velnēna, iekāries režģos un, sveicienam zobus atņirdzis, kaut ko spalgi un jocīgi vāvuļo. Pūkainie mangusta lemuri ar oranžajām acīm lēkā no zara uz zaru, luncinādami garās, kuplās astes kā suņi, un sasaucas savā starpā; viņu skaļās
balsis ir apbrīnojami līdzīgas cūkas rukšķieniem. Zemāk, lunkano asti zaram apvijis, uz pakaļkājām notupies binturongs Bintijs tādā pozā, it kā viņam tikko būtu piešķirts kādas pilsētas goda pilsoņa nosaukums, taču īstenībā viņš izskatās kā nevīžīgi sadiegts kāj- slauķis, kam vienā galā piestiprināta dīvaina galviņa ar gariem ausu pušķiem un apaļām, izvalbītām, diezgan trulām acīm. Nākamais krātiņš šķiet tukšs, bet novelciet tikai ar pirkstiem gar stiepļu režģi, un tūliņ no salmiem izpopētās kastes izkūleņo vesels bars sīciņu pundurpērtiķīšu, kas čivina un vidžina kā kanārijputniņi. Lielākais no tiem ir Ūsainis, imperatortamarīns, kura garās, sniegbaltās pulkveža ūsas majestātiski no- plīvo vien, kad tas jūs sveicina, plati ieplezdams muti un aši šaudīdams mēli uz augšu un leju.
Otrajā stāvā dažādu sugu papagaiļi sveic jūs ar veselu trokšņu kakofoniju: ar aizsmakušiem ķērcieniem, ar spiedzieniem, kas atgādina ierūsējušu durvju viru čīkstoņu, ar dažādiem saucieniem, kas variējas no «Es esmu ļoti skaists putns!» (pelēkais papagailis Suku) līdz Amazones papagaiļa Blanko piedauzīgajam ķērcienam «Hijo de puta!» («Staigules dēls!»). Tālāk nomi- tinātas genetas, kuru zeltainos kažokus rotā skaisti
šokolādes krāsas plankumi. Tās savā krātiņā slīd pa zariem kā dzīvsudrabs. Siem dzīvniekiem ir tik gari, slaidi un vijīgi ķermeņi, ka tie izskatās vairāk pēc čūskām nekā pēc zīdītājdzīvniekiem. Nākamajā krātiņā dzīvo koku ocelots Ķvīnija. Ķepiņas pazemīgi salikusi, tā noraugās jūsos ar lielām dzintarkrāsas acīm un liegi kustina astes galiņu. Bariņš spožacainu, rosīgu man- gustu ziņkārīgiem purniņiem enerģiski skraidelē pa krātiņu, lai rastos labāka ēstgriba. Sarainais bruņnesis laiski atlaidies augšpēdu; kustas vienīgi purniņš un ķepas un cilājas sārtais, krunkainais vēders, zvēriņš droši vien nogrimis burvīgos sapņos par lielām, ar barību pildītām bļodām. Paskatoties uz viņu, jūs atceraties, ka laiks atkal noteikt viņam diētu, citādi viņš aiz resnuma drīz vairs nevarēs paiet, un varat klusībā pats ar sevi saderēt, cik apmeklētāju šodien atkal meklēs jūs rokā, lai pateiktu, ka bruņnesis guļ augšpēdu un tūliņ nobeigsies: rekordskaitlis ir piecpadsmit apmeklētāju vienā dienā.
Ārpusē spaiņa grabēšana un svilpošana vēstī, ka tuvojas Seps, cirtains puisis ar neatvairāmu smaidu. Puiša īstais vārds ir Džons Melits, bet viņu bija iesau-
kusi par Septonu Melitu, ko vēlāk saīsināja par Sepu. Ejat kopā ar viņu pa galveno ceļu, gar ziedošiem klinšu augiem apvīto divpadsmit pēdas augsto granīta sienu līdz applūdušai pļavai; kad Seps iztukšo barības spaini, pa ūdeni pie viņa steidzas gulbji un pīles. Uzzinājis no Sepa, ka naktī neviens no viņa uzraugāmajiem putniem nav ne saslimis, ne nomiris, nedz arī izdējis kādu olu, jūs varat doties tālāk.
Putnu mītnē valda milzu rosība un skan dziesmas visās balsīs. Dažāda lieluma un dažādu krāsu putni ķīvējas, knābā barību, lidinās un dzied — visa mītne atgādina košu un raibu gadatirgu. Te tukans viltīgi mirkšķina jums ar aci un klabina lielo knābi kā futbola entuziasts savu klabekli; tur maskas papagailis ar gluži melnu fizionomiju, izskatīdamies kā nēģeru dziedonis, kas nupat atgriežas no dziesmu izpildītāju konkursa, aizčāpo līdz savam ūdens traukam un sāk tik enerģiski pērties, ka ūdens svētību saņem arī visi pārējie būra iemītnieki; mazo, trauslo dimantūbeļu pāris, šķiet, dejo menuetu, tās griežas apkārt vien un klanās viena otrai, mainās vietām un savā klusajā balsī dūdo kaut ko mīļu.
Lēnām eju tālāk pa putnu mītni, līdz nonāku pie turako būra pašā galā. Tēviņu Pīliju izaudzēju Rietumāfrikā. Viņš nolūkojas lejup no augstākās laktiņas, tad, dzirdot manu saucienu, graciozi spārnus papletis, nolaižas zemāk, aptupjas man tuvāk un sāk nepacietīgi knābāt manus pirkstus. Pēc tam, galvu atmetis un kaklu piepūtis, aizsmakušā balsī skaļi iesaucas: «Kerū… kerū… kerū… kū … kū..-. kū.» Turako patiesi ir vieni no visskaistākajiem putniem. PItija aste un spārni ir intensīvā tēraudzilā krāsā, bet krūtis, galva un kakls koši zaļi, spalvas ir tik smalkas un spožas, it kā būtu darinātas no stikla šķiedras. Kad putns lido, redzama spārnu apakša, kas liesmo purpura sarkanumā. So krāsu rada īpaša viela putna spalvās — turkīns, un to var izmazgāt. Ja turako spalvu ieliek glāzē ar skaidru ūdeni, ūdens tūliņ kļūst sārts, it kā tajā būtu izkausēti daži kālija permanganāta kristāliņi. Pieklājīgi noklausījies, kā Pltijs kopā ar sievu nodzied duetu, varu iet projām no putnu mītnes.