— Bez tām mēs viņu nemūžam nedabūsim lejā, — Šeps sacīja, — viņš baidās lēkt. v
Seps atslēja kāpnes pret sienu, bet es turpināju noņemties ar būra durvīm. Tad notikuma vietā gluži kā saukts ieradās Stefans, jo šajā mirklī Pedro pēkšņi bija atklājis redeļkāpnes. Priecīgi ierūkdamies, viņš noslīdēja pa tām lejā kā īsts cirka mākslinieks un lempīgi nolēca Stefanam pie kājām.
Mēs ar Stefanu bijām pilnīgi neapbruņoti, bet, par laimi, Stefans izvēlējās vispareizāko taktiku: palika nekustīgi stāvam. Pedro, ieraudzījis turpat blakus Stefanu, pacēlās pakaļkājās un uzlika ķepas viņam uz pleciem; Stefans mazliet nobāla, tomēr nesakustējās. Es izmisīgi skatījos visapkārt, vai neieraudzīšu kādu ieroci, ar ko iebelzt Pedro, ja tas grasītos uzbrukt Stefanam. Taču Pedro ij nedomāja kādam uzbrukt. Viņš pārlaida Stefanam pār seju sārtu, slapju mēli, tad atkal nolaidās uz visām četrām un sāka jozt apkārt būrim kā draiskulīgs suns. Es vēl joprojām nevarīgi nomocījos, cenzdamies atvērt būra durvis, kad Pedro pārrēķinājās. Mezdams kādu sevišķi sarežģītu un skaistu cilpu, viņš iedrāzās dzīvnieku barības virtuvē. Seps acumirklī aizcirta durvis, un mūsu bēglis bija drošībā. Tad atmūķējām niķīgo bultu, aizstūmām būri līdz virtuvei, atvērām virtuves durvis un Pedro bez kurnēšanas iegāja atpakaļ savā miteklī. Stefans bija pazudis, lai ar tasi stipras tējas atjēgtos no uzbrukuma. Divas dienas vēlāk ielaidām Pedro viņa jaunajā, plašajā krātiņā, un bija tīrais prieks noskatīties, kā viņš pa to joņoja, izpētīdams jaunajā dzīvoklī katru kaktu, šūpodamies sijās un aiz sajūsmas par lielo plašumu griezdamies kā vilciņš.
Ja cilvēkam pieder zooloģiskais dārzs, tad kā uz burvja mājienu ir atrisināts Ziemsvētku, dzimšanas dienu un kāzu dienu atceres dāvanu jautājums: vīrs un sieva dāvina viens otram dzīvniekus. Ikvienam nomāktam laulātam vīram, kas pavada garas bezmiega naktis, nevarēdams izprātot, ko dāvināt sievai minētajos gadījumos, varu no sirds ieteikt ierīkot zooloģisko dārzu, jo tad visas šīs problēmas ir atrisinātas. Piemēram, kad māte, sekretāre un vēl trīs cilvēki no personāla man bija atgādinājuši, ka pie apvāršņa tumši un draudoši rēgojas mana divpadsmitā kāzu dienas atcere, sēdos pie katalogu kaudzes meklēt, kādus dzīvniekus varētu iegādāties, lai guvums būtu divkāršs — lai iepriecinātu Džekiju un padarītu bagātāku zooloģisko dārzu. Sai akcijai bija vēl viena priekšrocība: šādā veidā es drīkstēju izdot daudz vairāk naudas, nekā pērkot citu dāvanu, kad mani vēl labu laiku grauztu par izšķērdību. Tā, septiņas stundas ar lielu iekāri šķirstījis katalogus, beidzot paliku pie diviem pāriem vainagba- ložu; es zināju, ka Džekija jau sen vēlas tādus putnus. Tie ir lielākie un arī vieni no skaistākajiem pārstāvjiem baložu dzimtā: zilganpelēku spalvu, koši sarkanām acīm un lieliem, grezniem cekuliem. Neviens nezina, kā tiem klājas savvajas dzīvē, jo tos izšauj bez žēlastības tiklab gaJas, kā skaisto spalvu dēļ, un ir loti iespējams, ka jau pēc dažiem gadiem nelaimīgie putni atradīsies apdraudēto dzīvnieku sarakstā. Konstatēju, ka pašreiz visā tirgū lētākos vainagbaložus piedāvā kāds holandiešu tirgonis. Tā kā man ļoti patīk Holande un tās iedzīvotāji, es nodomāju, ka vislabāk būs, ja aizbraukšu un izraudzīšos putnus pats, jo — vismaz centos pats sev tā iestāstīt — es pratīšu izvēlēties visskaistākos eksemplārus (kāzu dienas atcerei taču jāizraugās vislabākais!), turklāt vienlaikus man būs iespēja apmeklēt dažus Holandes zooloģiskos dārzus, kuri, manuprāt, pieder pie skaistākajiem pasaulē. Tā nomierinājis savu sirdsapziņu, devos uz Holandi.
Nelaimīgi sagadījās, ka tieši tajā rītā, kad aizgāju pie tirgotāja izraudzīties vainagbaložus, bija pienācis orangutanu sūtījums. Nokļuvu gaužām neapskaužamā situācijā. Pirmkārt, vienmēr esmu ļoti kārojis orangutanu, otrkārt, zināju, ka man tie nav pa kabatai. Treškārt, vairāku iemeslu dēļ, no kuriem viens ir lielais tirgus pieprasījums, šo smalko un piemīlīgo pērtiķu skaits savvaļā tik strauji sarūk, ka tuvāko desmit gadu laikā tie var pilnīgi iznīkt. Kā šajā gadījumā izturēties man — dedzīgajam cīnītājam par sugu saglabāšanu? Nevarēju taču apsūdzēt tirgotāju: ja jau pērtiķi nokļuvuši līdz Holandei, neviens nevarēja viņam liegt tos iegādāties. Biju strupceļā. Varēju pat nepamest skatienu uz pērtiķiem un atstāt tos tirgotāja žēlastībai, varēju arī tos glābt, taču tādējādi es atbalstītu tirdzniecības veidu, kuru kategoriski apkaroju.
Manu prātu tik ļoti nodarbināja doma par dzīvnieku glābšanu, ka pilnīgi aizmirsu darījuma finansiālo pusi. Skaidri zinādams, kas notiks, es piegāju pie būra un palūkojos uz orangutanu mazuļiem; protams, tajā pašā mirklī biju pagalam. Tie abi bija plikiem galvvidiem, ar slīpām austrumnieku acīm: vīriešu kārtas pērtiķītis, kurš bija mazliet lielāks, izskatījās kā negants mongoļu sirotājs, bet mazajai pērtikītei bija jauka, emocionāla, sīka sejiņa. Kā parasti, abiem bija uzpūsti, apaļi vēderi, pateicoties rīsiem, ar kuriem mednieki un tirgotāji
tos baro un kuri tiem nedara nekā laba, vienīgi izpleš vēderiņus un bojā gremošanas traktu.
Apskāvušies tie kvernēja salmos; viņi viens otram bija vienīgais pazīstamais un saprotamais šai drausmīgajā, baismu pilnajā pasaulē. Ja neņem vērā uzpūstos vēderiņus, abi izskatījās veseli, bet bija tik gaužām maziņi, ka es sapratu — jāšaubās, vai tie paliks dzīvi. Taču aina, kā viņi, izmisīgi apskāvušies, raudzījās manī ar nepārprotamām šausmām, lika man izšķirties, un, skaidri zinādams, kas mani sagaida, es apsēdos un izrakstīju čeku.