Diemžēl Oskaram un Bali, kā tas bieži mēdz notikt ar pērtiķiem, bija izveidojušās dažas ļoti nepatīkamas parašas; viena no tām bija — dztrt vienam otra urīnu. Tas izklausās drausmīgi, bet viņi ir tik burvīgi dzīvnieki, ka jums smiekli vien nāk, redzot, kā Oskars sēž uz dzelzs redeļkāpnēm un laiž dāsnu strūklu, bet Bali ar atvērtu muti tup apakšā, uztver nektāru un pēc tam ar īsta gurmana izteiksmi izbauda garšu. Viņa piešķiebj galvu, saskalodama šķidrumu mutē, it kā gribētu noteikt, no kāda vīna dārza un kura gada pildījums tas ir. Diemžēl tie ēd arī paši savus ekskrementus. Cik man zināms, pērtiķi to dara vienīgi nebrīvē. Savvaļā pērtiķi visu laiku pavada kustībā un vairāk vai mazāk dzīvo kokos, tā ka urīns un ekskrementi nokrīt meža augsnē un pērtiķiem nerodas kārdinājums tos nobaudīt. Taču, ja pērtiķi nebrīvē šo netikumu uzsākuši, nav iespējams viņus no tā atradināt. Šķiet, tas nenodara viņiem nekādu ļaunumu, izņemot, protams, to, ka viņi var inficēties ar dažādiem zarnu parazītiem (no kuriem mēs viņus cenšamies atbrīvot); šādā veidā viņi allaž no jauna reinficē gan sevi, gan viens otru.
Otrs jaunieguvums, kas mums šķita ļoti nozīmīgs no sugu saglabāšanas aspekta, bija hatēriju pāris no Jaunzēlandes. Savā laikā šie apbrīnojamie rāpuļi bija plaši izplatīti, bet kontinentā tie ir iznīcināti un tagad atrodami vairs tikai nelielās, izkaisītās salu grupās gar piekrasti. Jaunzēlandes valdība hatērijas ārkārtīgi saudzē un tikai retumis ļauj eksportēt nedaudzus eksemplārus uz kādu zooloģisko dārzu. Kad īsu laiku uzturējos Jaunzēlandē, es izskaidroju turienes oficiālajām
personām savu darbu Džersljā, un viņi — mazliet pārsteidzīgi — jautāja, vai es nevēloties iegūt arī kādu Jaunzēlandes faunas pārstāvi. Ar varu atturēdamies no vēlēšanās iesaukties: «Visus!» un tā izrādīties alkatīgs, ieminējos, ka mani ļoti interesē hatērijas. Attiecīgais ministrs sacīja, ka, pēc viņa domām, būtu iespējams man vienu piešķirt, taču es atbildēju, ka ar vienu man nav līdzēts, kaut gan tas izskatījās vai pēc zobu skaitīšanas dāvinātam zirgam. Izstāstīju, ka mans mērķis ir izveidot dzīvnieku vairošanās kolonijas un ka ar vienu dzīvnieku, saudzīgi izsakoties, ir ļoti grūti izveidot šādu koloniju. Varbūt būtu iespējams dabūt hatēriju pāri? Pēc attiecīgas apspriedes tika nolemts man to piešķirt. Tas bija īsts triumfs, jo, cik man zināms, mūsu zooloģiskais dārzs ir vienīgais visā pasaulē, kuram iedots vesels pāris šo reto rāpuļu.
Jaunzēlandes klimats ir visai radniecīgs Džersijas klimatam. Kad es senāk redzēju hatērijas dažādos zooloģiskajos dārzos, tās tika turētas rāpuļu mītnēs krātiņos, kur temperatūra svārstījās starp divdesmit četriem un divdesmit sešiem grādiem. Toreiz vēl neatskārtu, ka tas nav pareizi, bet, kad Jaunzēlandē redzēju hatērijas savvaļā, es pēkšņi sapratu, ka lielākā daļa Eiropas zooloģisko dārzu pieļauj kļūdu, turot hatēriju tādos apstākļos, it kā tā būtu tropu apgabalu rāpulis: tādēļ vairākums šo dzīvnieku Eiropā ļoti drīz aiziet bojā. Kad man tika apsolīts hatēriju pāris, es nolēmu, ka tām jāuzbūvē maksimāli labs krātiņš, kurā temperatūra būs iespējami tuva to ierastajai temperatūrai. Tiklīdz saņēmu ziņu no Jaunzēlandes Dabas aizsardzības departamenta, ka hatērijas tikšot nosūtītas ļoti drīz, mēs sākām būvēt tām mītni. Krātiņš izskatās bezmaz pēc lielas siltumnīcas — tas ir divdesmit vienu pēdu garš un vienpadsmit pēdu plats, ar stikla jumtu. Jumts ir sadalīts lodziņos, tā ka krātiņam visu laiku plūst cauri svaiga gaisa strāva, tādējādi regulējot temperatūru. Krātiņa pamatni bagātīgi noklājām ar zemi un akmenāju, ko izvietoja tā, lai pēc iespējas iegūtu rāpuļu dzimtajai vietai līdzīgus apstākļus. Ierakām zemē dažas caurules alu vietā, ja hatērijām pašām nepatiktu rakt alas, un tad satraukti gaidījām to ierašanos.
Beidzot lielā diena pienāca, un mēs devāmies uz lidostu tās saņemt. Hatērijas bija rūpīgi iesaiņotas koka kastē, tomēr pa caurumiņiem, kas atstāti gaisa pieplūdei, nevarēju saskatīt, vai tās ir dzīvas, un es nervozēju visu atceļu no lidostas līdz zooloģiskajam dārzam. Tur beidzot varēju ņemt skrūvgriezi un nocelt kastei vāku, lai redzētu, kā mūsu jaunpienācēji pārcietuši ceļojumu. Kad bija atgriezta pēdējā skrūve un es dzīros atvērt kasti, pirms noskaitīju īsu lūgšanu. Pacēlu vāku, un no kastes dibena man labsirdīgi raudzījās pretī divas visskaistākās hatērijas, kādas jebkad biju redzējis. Pēc ārējā veidojuma tās ir līdzīgas ķirzakām, tomēr anatomiski ir tik atšķirīgas, ka uzskatāmas par īpašu
sugu. Tās kopš aizvēstures laikiem nav gandrīz nemaz mainījušās, un, ja nu kaut ko pasaulē var nosaukt par aizvēsturiskiem briesmoņiem, tad hatērijas šo nosaukumu ir pelnījušas.
Tām ir milzīgas, mirdzošas, tumšas acis un visai tīkama sejas izteiksme. Visas muguras garumā stiepjas trīsstūrainu spuru virkne, tās ir baltas un mīkstas kā rotājums uz Ziemsvētku kūkas. Tēviņiem spuras ir vairāk akcentētas nekā mātītēm. Līdzīga spuru virkne grezno arī asti, bet šīs ir cietas un asas kā krokodila astē. Ķermenis tām ir palsā bēža krāsā ar pelēkzaļiem un bāli dzelteniem plankumiem. Hatērijas kopumā ir ļoti skaisti aristokrātiska izskata dzīvnieki.
Pirms ielaidām hatērijas jaunajā mājoklī, gribēju pārliecināties, vai ceļojums nav tās pārāk nomocījis un vai tās ēdīs, tādēļ atstājām dzīvniekus nakti turpat kastē, kur ielikām divpadsmit beigtus žurkulēnus. Nākamajā dienā biju ļoti priecīgs, ieraudzīdams, ka kastē no žurkulēniem vairs nav ne vēsts, toties tur atrodas divas spirgtas, apmierinātas hatērijas. Bija skaidri redzams, ka vairāku tūkstošu jūdžu garš lidojums dzīvniekiem ar tik senu ciltskoku neko nenozīmē, varējām droši laist tās jaunajā miteklī.- Ar gandarījumu varu sacīt, ka tās ir iejutušās ļoti labi un jau tā pieradušas pie cilvēka, ka ņem barību no rokas. Ceru, ka nav pārāk tālu vairs arī tas laiks, kad ierakstīsim jaunu lappusi zooloģijas vēsturē un tās sāks vairoties, jo, cik man zināms, nevienam zooloģiskajam dārzam ārpus Austrālijas un Jaunzēlandes robežām nav izdevies izperēt hatēriju mazuļus.