Tuvojoties galvenajiem vārtiem, jūs dzirdat skaļi, skanīgi kliedzam Indijas dzērves; tie ir garkājaini, eleganti, pelēki putni, kuru galvas un kakli vizmo kā izbalējis sarkans samts. Pēdējos saules staros uz zilo un mēļo hortenziju fona dzērves dejo savu graciozo kāzu deju. Viena dzērve satver knābī zariņu vai zāles kum- šķīti, tad ar paceltiem spārniem virpuļo un lēkā, cēli cilādama garās, slaidās kājas un pamezdama gaisā zariņu, bet otra tikai noskatās un atzinīgi māj ar galvu. Arī pūces ap šo laiku atdzīvojas. Vudforda pūce Vudija agresīvi noklabina pret jums knābi, kad ielūkoja-
ties krātiņā, un nolaiž pār milzīgajām acīm zilus plakstus tik skaistām skropstām, ka to dēļ viņu varētu apskaust jebkura kinozvaigzne. Baltsejas pūcītes, kas visu dienu izlikušās par pelēkiem, nokaltušiem koka stumbeņiem, tagad atver lielas, zeltainas acis un raida jums niknus skatienus.
Pār puķu dobēm un mākslīgajām klintīm stiepjas vakara ēnas. Pāvs gluži kā pēc garas izrādes noguris aktieris lēnām soļo uz iežogoto dārzu, vilkdams nopakaļ mirdzošo asti; viņš vada uz naktsmītni savu trul- acaino harēmu. Uz granīta krusta, kas paceļas virs lielās arkas pie ieejas pagalmā, nometusies mūsu sarkan- rīklīte. Tai kādā mūra spraugā ir ligzdiņa, gandrīz pilnīgi noslēpta zem zilziedainu klinšu augu kaskādes. Kamēr sieva ligzdā silda četras oliņas, vīrs uzmeties krusta galā un dzied un gavilē no visas sirds, sajūsmā raudzīdamies vakara debesīs, kur grimstošā saule izaudusi rieta blāzmu zeltainā, zaļā un zilā mirdzumā.
Kad sabiezē krēsla, arī sarkanrīklīte met mieru un aizlido uz naktsguļu mimozas kokā. Visi dienas trokšņi aprimuši, un iestājies īss klusuma brīdis pirms nakts rosības sākšanās. Pirmo nakts trokšņu izraisītājas vienmēr ir pūces — atskan baltsejas pūcīšu knābju klakstieni un skaņas, kas atgādina katūna drānas plēšanu, Vudforda pūces gari stieptais, drebošais, pārsteiguma pilnais kliedziens un Kanādas ausaino pūču aizsma- kušie, ņirdzīgie brēcieni. Kad pūces iesākušas, parasti nekavējas arī Andu lapsa, kas, vientuļa un nelaimīga sež sava krātiņa vidū, atmet galvu un skaļi vaukšķ pret zvaigznēm. Tas satrauc dingo suņus nākamajā krātiņā, viņi sāk melodiski un maigi gaudot — tik sē- rīgiL ka vai asaras riešas acīs. Negribēdami atpalikt, kopēja kori iekļaujas arī lauvas ar dobjiem, skaļiem, vareniem recieniem, kas nobeidzas ar apmierinātu murdoņu, ta ka jums neviļus pārskrien šermuļi pār muguru
un iešaujas prātā doma: lauvas varbūt atraduši stiepļu pinumā caurumu.
Reptiļu mītnē čūskas, kas augu dienu gulējušas, tagad, spožām acīm alkatīgi visapkārt lūkodamās un mēli šaudīdamas, izložņā krātiņā katru kaktiņu un spraudzi- ņu, meklējot ēsmu. Gekoni, ķirzakas ar milzīgām, zeltainām acīm, karājas, pieķērušies ar kājām pie Dūra, griestiem, vai piesardzīgi zogas
klāt traukam, kurā lokās milzu tārpi. Mazās, dzelten- melnās korobori vardītes (svītrotas kā karameles, ne garākas par nosmēķētas cigaretes galu) ik pa brīdim iedziedas smalkās balstiņās kā niedru stabulītes; to dziesmai ir metāliska pieskaņa — it kā ar mazu vese- rīti sistu pa akmeni. Tad tās atkal apklust un sērīgi noraugās uz aug]u mušiņu baru, kas mūžam lidinās krātiņā un pieder pie to dienišķās pārtikas.
Lauvas, dingo un lapsa apklusuši; pūces vēl joprojām izaicinoši brēc. Pēkšņi korī ieskanas histēriskas klaigas no šimpanžu guļamistabas, skaidrs, ka tur patlaban notiek strīds par migas salmiem.
Zīdītājdzīvnieku mītnē gorillas jau aizgājuši pie miera, guļ viens otram blakus uz lāviņas, palikuši roku zem galvas. Baterijas gaismas strēlē viņi samiedz acis un pāris reižu klusi, neapmierināti ierūcas par naktsmiera traucēšanu. Blakus krātiņā abi orangutani, cieši
apskāvušies, krāc tik skaļi, ka pat grīda šķiet trīcam. Visos krātiņos dzirdama aizmigušo pērtiķu dziļā, vienmērīgā elpa, vienīgā atšķirīgā skaņa ir deviņjostu bruņneša nagu skrapstoņa; šķiet, viņu pastāvīgi moka bezmiegs, un viņš nemitīgi klīst pa krātiņu, saposdams un atkal izjaukdams migu. Viņš rūpīgi savāc visus salmus vienā kaktā, pielīdzina tos un tad apguļas, lai pārbaudītu, vai gulta būs laba, bet tad nospriež, ka šis kakts neesot piemērots guļamistabai, pārvāc migu uz krātiņa otru malu un sāk visu no jauna.
Otrā stāvā lidvāveres veras jums pretī ar milzīgām, spožām acīm; viņas tup, apaļos vēderiņus izgāzušas, un ar mazajām, tievajām priekšķepiņām bāž mutē barību. Lielākā daļa papagaiļu jau aizmiguši, bet pelēkais afrikānis Suku, kas ir neiedomājami ziņkārīgs, ikreiz, kad ejat tam garām, paceļ galvu, ko bija jau pabāzis zem spārna, un paraugās, ko jūs darāt. Kad grasāties iet projām, viņš sapurina spalvas, kas klusi nošalc kā zīds, un tad dobjā, piesmakušā balsī lielā maigumā pats pret sevi nosaka: «Ar labu nakti, Suku!»
Kad jau esat apgūlies un pa logu vērojat mēnesi paceļamies virs koku siluetiem, jūs dzirdat, kā dingo suņi atkal uzsāk savu žēlabaino kori, kas izklausās pēc flautu mūzikas, un pēc tam rosīdamies ieklepojas lauvas. Drīz atkal ausīs gaisma, sāks gavilēt putni un pieskandinās ar savām dziesmām dzestro rīta gaisu.