Jaunpienācējs bija arī mūsu lauva, kuram bija dots tradicionālais, gadu gaitā pārbaudītais vārds Leo. Viņš bija viens no slavenajiem Dublinas zooloģiskā dārza lauvām un droši vien piederēja bezmaz vai piecdesmitajai nebrīvē dzimušajai paaudzei. Kad Leo atveda pie mums, viņš nebija lielāks par mazu sunēnu, tādēļ novietojām viņu zīdītājdzīvnieku mītnē, taču lauvēns auga tik ātri, ka bijām spiestj meklēt viņam plašāku telpu. Tikko bijām iekārtojuši ērtu krātiņu šimpanzēm un nospriedām novietot Leo tur, kamēr uzbūvēsim viņam pašam savu krātiņu. Leo pārveda uz jauno vietu, pārvešana veicās laimīgi, un viņš tur jutās ļoti labi. Kad lauvēnam sāka veidoties krēpes, es priecīgi vēroju, ka viņš būs blonds lauva — pieredze bija mani mācījusi, ka lauvām ar gaišām krēpēm atšķirībā no tumši krēpaina- jiem aizvien ir jauks, kaut ari pamuļķīgs raksturs. Leo ar savu uzvešanos šo teoriju pilnīgi apstiprināja. Viņam krātiņā bija nolikts garš baļķis rotaļām un liels, melns gumijas spainis, kurā lēja ūdeni dzeršanai. Sis spainis lauvam ļoti patika; padzēries ūdeni, viņš spaini apgāza un izlēja atlikušo ūdeni zemē, bet pēc tam sāka trauku pliķēt ar savām lielajām ķetnām, ripināt pa krātiņu un lēkt tam virsū kā medījumam. Reiz dārzā mani apturēja kāda dāma un jautāja, vai mēs Leo esot paņēmuši no cirka. Nedaudz pārsteigts, es atbildēju, ka ne, un pavaicāju, kādēļ viņa tā iedomājusies.
— Tādēļ, — viņa atteica, — ka viņš prot tik interesantus trikus.
Es konstatēju, ka Leo neizprotamā veidā bija uzstīvējis gumijas spaini galvā un tagad lepni pastaigājās ar s.avu jauno cepuri pa krātiņu.
Otrajā mūža gadā Leo pēc pamatīgām pārdomām bija nācis pie slēdziena, ka lauvas pienākums ir rēkt.
Nevar teikt, ka viņš būtu pārlieku labi zinājis, kā tas darāms, tādēļ nolīda sava krātiņa tālākajā kaktā un sāka klusītēm vingrināties, jo pats bija par šīm savām jaunajām spējām visai iztrūcies, un, tikko kāds parādījās tuvumā, tūliņ apklusa un izlikās, ka neko nav darījis. Kad Leo beidzot bija panācis tembru, kas viņam pašam patika, un prata jau arī kontrolēt elpu, viņš kādā burvīgā mēnesnīcas naktī sniedza mums pirmo koncertu. Mēs visi bijām sajūsmināti, ka Leo beidzot kļuvis par īstu lauvu. Lauvas rēkoņa atgādina troksni, kāds rastos, ja milzīgā tukšā mucā zāģētu malku. Pirmā ieklepošanās un rūcieni ātri seko cits citam, un jūs varat iedomāties, kā zāģis griežas kokā; tad klepošana aprimst, rēcieni kļūst garāki un pēkšņi apklust, un jūs instinktīvi gaidāt, kad dzirdēsiet pārzāģēto bluķi nokrītam zemē. Mums par postu, Leo ar savām jaunajām spējām tik ļoti lepojās, ka nevarēja nemaz sagaidīt nakti, lai iepriecinātu mūs ar saviem vokālajiem sniegumiem. Ar katru vakaru viņš sāka rēkt agrāk un agrāk un turpināja augu nakti ar piecu minūšu intervālu starp diviem rēcieniem, laikam, lai pats apcerīgi ieklausītos. Reizēm, kad Leo bija sevišķi labā formā, likās, ka viņš sēž turpat jūsu gultas galā un dzied jums serenādi. Mēs visi jutāmies mazliet nomākti. Ja atvēra guļamistabas logu un uzkliedza: «Leo, rimstiesh, tad izdevās viņu uz kādu pusstundu apklusināt; bet pēc tam viņš droši vien nosprieda, ka mēs to neesam domājuši nopietni, un sāka no jauna. Tas mums visiem bija .grūts laiks. Tagad Leo iemācījies rēkt zināmā mērā diskrētāk, taču joprojām ir tādas naktis — īpaši pilnmēness laikā —, kad vienīgais glābiņš ir paslēpt galvu zem spilvena, klusībā nolādot to stundu, kad man ienāca prātā dibināt pašam savu zooloģisko dārzu.
Jau pirmajā gadā nopirkām arī divus Dienvidāfrikas pingvīnus — Dilliju un Delliju. Gribu tūliņ piebilst, ka kristījuši viņus neesam mēs; kad pingvīni ieradās pie mums, uz būra bija uzkrāsoti šie vārdi. Netālu no galvenā ceļa koku paēnā bijām ierīkojuši viņiem dīķi, un viņi šķita visai apmierināti. Protams, Trampijs pavadīja veselu diennakti aplokā kopā ar pingvīniem un likās drusku neapmierināts ar to, ka dīķis ir par dziļu, lai viņš varētu piebiedroties Dillijam un Dellijai. Kad