Žans d'Ormesons
Mūžīgais žīds
,
.
I Jūras muita
♦
Esmu vienīgais cilvēks virs Zemes un varbūt nav nedz Zemes, nedz cilvēka.
Varbūt kāds dievs mani māna.
Varbūt kāds dievs mani nolādējis ar laiku, šo ilgo ilūziju.
Esmu izsapņojis mēnesi un savas acis, kas to skata.
Esmu izsapņojis vakaru un pirmās dienas ritu.
Esmu izsapņojis Kartāgu un leģionus, kas Kartāgu izpostīja.
Esmu izsapņojis Lukānu.
Esmu izsapņojis Golgatas kalnu un Romas krustus.
Esmu izsapņojis ģeometriju.
Esmu izsapņojis punktu, līniju, plakni un apjomu.
Esmu izsapņojis dzelteno, sarkano un zilo.
Esmu izsapņojis globusus un karaļvalstis un sēras rītausmā.
Esmu izsapņojis neizsakāmas ciešanas.
Esmu izsapņojis šaubas un pārliecību.
Esmu izsapņojis vakardienu,
Bet varbūt man vakardienas nav bijis, varbūt es neesmu dzimis.
Kas zina — es sapņoju, ka esmu sapņojis.
Horhe Luiss Borhess
Tā bija tāda pati diena kā citas. Laiks bija jauks. Pavasaris bija atgriezies Iekšējā jūrā, kas
tolaik bija pazīstamās pasaules centrs.
♦
zirgi. Viņš jādams bija noskrējis divus zirgus. Ūdens sapņi, ūdens apmātība. Akmeņu tuksneši. Platas, izsusējušas upes ar svešādiem un apšaubāmiem nosaukumiem. Tālumā — augsti kalni. Sniegs virsotnēs. Karavana līgani līkumoja. Viņš bija gandrīz laimīgs. Viņu priekšā lēca saule.
♦
Jūra, jūra — visu laiku jūra. Kopš diviem mēnešiem viņi bija raudzījušies tikai jūrā. Lielākā daļa ļaužu ap viņiem sačukstējās, ka visi iešot bojā. Viņš, Žīds no Seviljas, noguruma mākts, zināja, ka nemirs.
♦
Lielais Kanāls beidzās Svētā Marka laukuma baseinā. Atkal no jauna, vēl vienu reizi Simonām salēcās sirds: viņa acu priekšā pletās tik daudzos gadu simteņos gandrīz nemainījusies lepnības un ūdens pilsēta — trauslumā tērptais mūžības sapnis.
♦
Nebija melnās Āfrikas, nebija Amerikas, nedz Jaunzēlandes, nedz Fidži, nedz Tongas, nedz Tibetas, nedz Mongolijas. Nebija Japānas. Visapkārt Iekšējai jūrai pletās varena impērija, kurā dzīvoja daudz tautu, kas runāja daudzās valodās. Pasaule jau bija veca. Tā griezās tāpat, kā griežas šodien. Tā bija aizmirsusi tālos laikmetus, kad gadu simteņiem krājās klusums. Neviens vairs neatcerējās varenās, laiku tumsā pagaisušās katastrofas, kas pavadīja pasaules dzimšanu un tās pirmās konvulsijas. Atmiņu plēnes vēl klīda iztēlē, kuru kopa dzejnieki un ceļotāji. Cauri laikam klīda runas par Iekšējās jūras karaļvalstīm, ko esot iznīcinājusi uguns vai ūdens. Cauri telpai klīda runas par sūtņiem, kas ieradušies no lielas tālienes, no kādas nevienam nezināmas Āzijas dziļumiem un it kā nonākuši līdz pat marmora un zelta pilsētai, kura dusēja uz septiņiem pakalniem Impērijas viducī. Visur valdīja nezināšana, nedrošība, pretrunas un teikas. Bija vajadzīgi neparasti diži prāti, kas spētu ieviest kārtību — lielākoties gan tikai šķietamu — Visuma daudzveidībā un nekārtībā. Nevienam, bez šaubām, nebija ne jausmas par milzīgo mūri, ko neviena nenosauktā zemē tikko bija licis uzbūvēt Ķīnas pirmais imperators, kuru sauca par Ciņu Šihuandi. Neviens nebija neko dzirdējis par Konfuciju vai Laodzi, pat ne par Budu, kaut gan tas jau pirms vairākiem gadsimtiem bija iejūsminājis un pārveidojis miljoniem cilvēcisku būtņu. Kas gan būtu varējis zināt, ka nenoskārstā kontinentā aiz okeāna, kura krastus neviens nebija redzējis, spožumā un asinīs patlaban dzimst nefrīta un milzu piramīdu civilizācija. Telpa nebija uzvarēta. Tāpat kā laiks, tā veidoja nepārvaramu šķērsli. Lielākā daļa cilvēku dzīvoja un mira noslēgtos apvāršņos. Bija jāgaida, lai paiet laiks, jāgaida līdz padosies telpa.
Visumu bija drebinājuši kari, kas joprojām neskaidri spokojās atmiņā. Kāds varonis, pusdievs, kas runāja tādā pašā valodā kā tirgotāji un jūrnieki, kurus varēja sastapt ostā, bija iekarojis vismaz pusi zemes. Viņa karapulki vēl bija atstājuši pēdas — tie bija gājuši ļoti tālu uz austrumiem un rietumos sasnieguši pat tuksnešus aiz Nīlas. Tie, kas zināja, — priesteri, pilsētu ļaudis un gudrie — apgalvoja, ka leģendārās upes krastos — tas iztece palika tumsā tīta —, kur mājoja dievi ar šakāļa, krokodila un putna seju, pirms nepilniem piecdesmit vai sešdesmit gadiem dzīvojusi ļoti skaista karaliene, kuras senči savulaik bijuši varoņa cīņu biedri un karavadoņi. Stāstīja neskaitāmas teikas par varoņa kaujām, viņa uzvarām un navi. Viņš bija pārcirtis mezglu, kas aizzīmogoja nākotni un ko nevienam nebija izdevies atraisīt. Viņš bija apprecējis kadas noslēpumainas zemes princesi. Viņš bija dzirdinājis zirgus upēs, kas tek gar Visuma robežu. Aiz tām pavērās bezdibeņi, un tajos ņudzēja briesmoņi.
No pusdieva mantotā impērija bija iekarojusi visas zemes ap Iekšējo jūru, un kadā tālā tās nostūrī dzīvoja ļoti dīvaina tautiņa. Daudzas pilsētas un nācijas bija mirdzējušas cilvēku atmiņā ar savu pieminekļu, skulpturu un vāžu skaistumu vai filozofu un traģēdiju rakstnieku diženumu. Citas — kā izgaisušais varonis vai kā neuzvaramā impērija — bija valdījušas par pasauli ar ieroču un leģionu spēku. Vēl citas bija kļuvušas ļoti bagātas un sūtīja pasaulē ar rotām, dārgakmeņiem, ar purpura tērpiem un zeltu piekrautus kuģus. Mazajai, lepnajai tautai, kurai bija jāpakļaujas impērijas varenībai, bija viens vienīgs spēks, viens vienīgs skaistums un viena vienīga bagatība: ticība. Atšķirībā no bezdievjiem, kas to ielenca no visām pusēm un impērijas virsvadībā savā starpā sadalīja Visumu, tā pielūdza vienīgo dievu, kas bija apsolījis to izglābt un sodīt tās ienaidniekus.
♦
Viņu māca nogurums. Citi — Francisko un Djego, un Fernando, un kuģa koks, un milzis Rodrigo, kas nemitējās stāstīt par cīņām pret Abu Abdallāha mauriem, — cits pēc cita bija nākuši pie viņa uz kuģa priekšgalu atzīties, ka vairs nespēj izturēt, ka vēlas griezties atpakaļ, pirms nav iekrituši bezdibeņos, kas drīz pavērsies viņu priekšā, pirms viņus aprijuši milzu nezvēri, kuri izvemj ūdens I straumes un par kuriem no masta augstumiem jau vairākas i dienas ziņo izlūki. Viņš zināja, ka nekas ļauns nenotiks un ka viņa atrašanās vien uz Santa Maria ir ķīla nevajadzīgam un ) vēl nezināmam glābiņam, kas viņu nospieda vairāk nekā viss cits. Kā viņš saprata un apskauda kuģapuiku, kas, ārprāta pārņemts, ielēca pār bortu jūrā! Nogurums, spēku izsīkums, doma par dzīves nevajadzību, alkas to izbeigt viņu mocīja kopš laiku laikiem. Uz kuģa viņu uzskatīja par savādnieku, par neizprotamu tipu. Lai cik tālu sniedzās viņa neskaitāmās atmiņas, vienmēr bija tāpat — gan toreiz, kad viņš pie Donavas cīnījās pret Decebala dakiem, kad tālajā Īrijā stiepa uz muguras Glendalokas klostera neaprēķināmi dārgos manuskriptus, kad uz Bragas galerām uzglūnēja turkiem, kad kopā ar brāli Džovanni klīda pa Āzijas kveldīgajiem un ledaini saltajiem tuksnešiem. Neviens nebaidījās no nāves mazāk kā viņš, kas neko negaidīja nedz no debesīm, nedz pasaules, nedz cilvēkiem.
Tajā pavasara dienā ainavas, augi, dzīvnieki un cilvēki daudz neatšķīrās no tiem, kādi tie ir mūsdienās. Grāmatu nebija. Mašīnu bija maz. Un lieli meži pletās daudzviet — gan tālajā Gallijā, gan līdzenumos aiz Alpiem, gan arī Iekšējās jūras starojošajās salās, kur pirms dažiem gadu simteņiem bija klejojis Uliss, pavisam tuvajā Galilejā un Ģenaceretes ezera krastā, kur tolaik zēla un plauka zaļš, ēnains un priecīgs novads — īsta Augstās Dziesmas un mīlas dziesmu zeme. Divus mēnešus — martā un aprīlī — lauki tur atgādināja daudzkrāsainu puķu paklāju. Žiglās ūbeles, melnie strazdi — tik viegli, ka varēja nolaisties uz zāles stiebriem, tos nenoliecot, — cekulainie cīruļi, strautu bruņurupuči un spāres vēl dzīvoja bez bailēm un bikluma un pielaida cilvēku sev diezgan tuvu. Visur — gan mazās pilsētās, gan lielos ciemos, kas atradās cieši cits citam līdzās ļoti biezi apdzīvotā zemē, kura bija vienaldzīga pret greznību, mākslu, pret grieķiem tik dārgo formu skaistumu, — dzīvoja un jo rūpīgi kopa zemi prāta spekulācijās un garīgās lietās apbrīnojami apdāvināti ļaudis. Galilejā un Ģenaceretes ezera krastā, tāpat kā vairāk uz ziemeļiem Tiras apkaimē netrūka spirgtu ūdeņu un aku. Zemnieku mājām ēnu deva vīnogulāji un vīģu koki. Plaši jo plaši pletās augļudārzi ar ābelēm, riekstu kokiem un granātkokiem. Vīns bija lielisks, un to dzēra daudz.