Jūs taču to zināt, vai ne? Jūs to zināt, tāpat kā visi: pār mīlestību un kaislību valda pretruna. Nekas nav pilnāks aizdomu kā mīlestība. Un nekas nav par to lētticīgāks. Līdzko Ahasvērs pārstāja apšaubīt Mirjamas klātbūtni, viņa iztēle iekvēlojās. Viņš iedomājās, ka, nogurusi no apnicīgās baudu dzīves, viņa metīsies Ahasvēra skavās. Viņš saņēma abas Mirjamas rokas, ieveda viņu pilī, skūpstīja ceļgalus, beidzot viņš ļāva brīvu vaļu visiem sapņiem, kurus tik sen bija pūlējies apspiest.
Tad notika kaut kas tāds, ko viņš sākuma nespēja aptvert. Viņa maigi atraisījās no Ahasvēra, vairījās no viņa skatiena, novērsa seju. Ahasvēra pārsteigums tikko bija pārvērties sajūsmā. Nepagāja ilgs laiks, kad sajūsma vērtās bažās, pēc tam — apjukumā. Tā, kas stāvēja viņa priekšā, neapšaubāmi bija Marija no Magdalas, un viņa bija stipri mainījusies — taču viņa nebija te ieradusies, lai atdotos Ahasvēram. Tāpat kā šaubas, kā skumjas, ari laime meklē visus iespējamos ieganstus, lai varētu turpināties. Ahasvēram vēl kādu brīdi izdevās sevi pārliecināt, ka galu galā viņš spēs sasniegt sirdi, ko pārbaudījušas tik daudzas baudas un dzīve. Tad piepeši viņam kļuva skaidrs: Marijā Magdalēnā bija mainījies pilnīgi viss pašos pamatos, nemainīgs bija palicis tikai stūrgalvīgais Ahasvēra noraidījums. Vienīgi šinī ziņā viņa bija palikusi viņa pati. Laimi acumirklī nomainīja ciešanas, kas bija jo plosošākas tāpēc, ka cerība bija pamodinājusi visu, kas ilgu mēnešu gaitā bija iemidzis. Un šis otrais trieciens Ahasvēram bija vēl briesmīgāks nekā pirmais.
Mirjama viņu nesaudzēja. Viņa runāja bez aplinkiem, ar visu tiešumu, uz kādu mudina kaislība pret citu. Ciešanu miglā Ahasvērs neskaidri nojauta, ka viņa pieķērusies citam vīrietim, tādam pašam galilejietim kā pati. Tieši tā deļ, lai to izglābtu, viņa ieradusies pilī mesties pie kājām Jūdejas prokuratoram un izlūgties žēlastību.
Mirjamas atgūšanas laimē Ahasvērs bija atļāvies paust tik kvēlu sajūsmu, ka vairs nevarēja bez kauna atsacīties Mirjamu ievest pie prokuratora, kuram pats nekad netuvojās, vismaz ievest pie sarga, ar ko viņam bija darīšana ik dienu. Marija no Magdalas izrīkojās ar viņu, kā vien gribēja, jo viņa Ahasvēru nemīlēja, bet viņš viņu mīlēja joprojām. Kā pazudis, apjucis, greizsirdības plosīts, — to viņš pūlējās mazināt, iztēlojoties Mirjamas nedalīto kaislību pret nacaretieti mītam kādā citā pasaulē —, Ahasvērs padevas un darīja, ko viņa vēlējās. Kad, svārstīdamās starp izmisumu un stūrgalvīgu cerību, viņa iznaca no Poncija Pilāta darbistabas, kurpnieku plosīja spēcīgas un pretrunīgas jūtas.
♦
Mani skurbināja ne tikai Venēcijas skaistums. Viņai bija gaiši mati un ļoti zilas acis, kas saviļņojuma brīžos ieguva violetu nokrāsu, visskaistākās rokas pasaulē un neaizmirstami ceļgali — gludi un apaļi. Viņa ļoti atgadinaja kādu svēto, ko Mazačo gleznojis sabrukušu krusta pakāje — viņas vaibsti mūs pārsteidza, kad tos ieraudzījām uz kādas pastkartes Rialto pakājē. Es viņu saucu par blusiņu, par savu dūju, par tālo salu, savu kārumiņu, par rozi un par matiolu. Bet viņas vārds bija Marija. Reizēm jokojot vai vieglprātības brīžos, varbūt Žaka Brela dziesmas dēļ vai tāpēc, ka godinājām veco odalisku ar stirnas acīm, kuru beidza nost snobisms un aknu kaites un kura mums tik daudz ko iemācīja attiecībā uz atmiņu un laiku, un sirds labirintiem, es viņu dēvēju par Magdalēnu.
Kādu vakaru pēc pastaigas pa Lido, kas bija nolādēts ar neglītumu, un izkāpšanas mazajā Armēņu saliņā, uz kuru Bairons aiz niknuma un par spīti klibajai kājai — vai varbūt tieši klibuma dēļ — devās peldus, kamēr mīļākā nepacietībā didījās krastmalā, mēs abi ar Mariju bijām apsēdušies pie Jūras muitas. Jūs taču pazīstat Jūras muitu — tā ir skaistā celtne ar Fortūnas turētu zemeslodi uz torņa, tā turpina Izdziedināšanas baznīcu pašā Venēcijas sirdī un smaili izvirzās starp Lielo Kanālu un Džudekas kanālu pretī Svētā Marka laukumam. Saule rietēja. Mēs klusējam. Raudzījāmies uz lagūnu, Sandžordžo saliņu, Dodžu pili, kas reizē ir tik gaisīga un masīva ar augsto torni, Skjavoni krastmalu, debesu un jūras, un cilvēka ģēnija apvienoto mirdzumu. Mūsu dvēseles dziļumos kaut kas klusam eksplodēja. Mēs lūkojāmies viens otrā. Es noliecos pār Mariju.
Pēc dažām sekundēm — bridī, kad atrāvos no viņas, es šo vīru ieraudzīju pirmoreiz. Viņš sēdēja Jūras muitas krastmalā tāpat kā mēs, turēdams starp kājām koka nūju; viņš, tāpat kā mēs, baudīja jūras un saules saplūsmi. Viņš paskatījās uz Mariju un uzsmaidīja mums.
Tas bija vīrietis nenosakāmā vecumā. Viņam varēja būt trīsdesmit gadu un pat mazāk. Viņam varēja būt piecdesmit vai piecdesmit pieci gadi, un pat vairāk. Viņam bija skaista zvejnieka galva, bet varbūt viņš bija čellists ar diezgan garajiem matiem un dziļajām grumbām, kas izvagoja seju kā rētas. Ja vēlaties, tas bija kaut kas līdzīgs Andrē Židam, kam piejaukta kāda druska no Hemingveja un Austrumu klaidoņa. Par spīti saulei, kas arī rietot bija vēl karsta, vīrietim mugurā bija vecs lietusmētelis viņa acu krāsā. Viņā viss bija reizē nenoteikts un ļoti klātesošs, reizē gaistošs un uzkrītošs. Ievēroju viņa apavus — tie likās veci un stipri, un izvalkāti. Viņš izstaroja kaut ko atbaidošu un reizē pievilcīgu. Viņš pamāja ar galvu. Es atbildēju nevērīgi, bez sevišķas sirsnības. Zināju, ka Marija, kas bija iemiesota atturība, nekādā gadījumā nevēlētos iepazīties ar tik dīvaina izskata svešinieku. Kā piekrizdama Marija piespiedās man ciešāk.
— Iesim projām, — viņa pačukstēja.
Es piecēlos, pasniedzu roku, lai palīdzētu viņai, un strupi pasveicināju nepazīstamo.
— Sveiciens skaistumam! — viņš franciski teica zemā, piesmakušā balsī. — Sveiciens jaunībai!
Un viņš pavicināja platmali.
Marija uz viņu nepaskatījās. Taču pēc dažām stundām krodziņā aiz svētā Cakarija, kur mēdzām iegriezties, viņa divas reizes ierunājās par vīrieti pie Jūras muitas.
— Ko viņš gribēja? — viņa jautāja.
— Viņam likās, ka tu esi skaista, — es atbildēju. — Un viņš nav vienīgais, kas tā domā.
Man ari Marija likās skaista, un mums bija divdesmit gadu, tādēļ diezgan drīz aizmirsām vīrieti lietusmētelī. Mēs domājām vairs tikai par sevi. Mūsu nakts bija tāda pati kā iepriekšējās — tikpat dievišķīga, tikpat mierīga un saviļņojuma pilna.
♦
Viņš atgriežas mājas, asaras rīdams. Asiņojošu sirdi viņš apsēdās pie darba galda, uz kura bija sakrautas ādas, auklas, kasīkļi un naži. Viņš ar vienu kustību visu aizmēza projām. Kāpēc viņa atgriezās? Kā viņa varēja būt tik cietsirdīga, ka meklēja tieši viņa palīdzību, lai iegūtu prokuratora apžēlošanu savam mīļākajam? Kam gan varētu iestāstīt, ka nacaretietis nav viņas mīļākais? Dziļi aizvainots, kaislības plosīts, kurpnieks savā Jeruzalemes darbnīciņā jau sāka radīt hipotēzes, ko vēstures kritika, nonākot uz zaimošanas robežas, spēja formulēt tikai daudzus jo daudzus gadsimtus vēlāk. Ne viens vien bija pieņēmis, ka pārlieku cilvēciska mīlestība šajā pasaulē ir vienojusi to, kas sevi dēvēja par mesiju, ar mīļāko mācekli — apustuli Jāni. Un cik daudz slepenu pieņēmumu, cik daudz neizteiktu vai daļēji izteiktu domu rosinās Marijas Magdalietes lielā mīlestība uz galilejieti! Šīs hipotēzes un šīs aizdomas piedzima un sāka rosīties tajā pavasara vakarā nožēlojamā bodītē, kur atstumtais kurpnieks klusībā raudāja par zaudēto mīlestību, par otrreiz piedzīvoto nicinājumu. Cilvēces avantūras izšķirošā drāma vēl nebija norisinājusies. Vēsture vēl nebija pagriezusies ap asi krusta izskatā, kas to sadala un apgriež otrādi. Runas par Kristu, kas mira, skāra pavisam mazu cilvēku kopu; tie bija Marija — Marija Magdalēna —, pulciņš zvejnieku, bariņš baskāju, mācekļi, pāris izbrīna pārņemtu liecinieku kā Sīmanis no Kirēnas, smieklīgi maz svēto vīru un sievu tālajā Iekšējās jūras dienvidaustrumu nostūrī, Jūdejas prokurators un kurpnieks Ahasvērs.