— Kā iet? — L. man jautā ebreju valodā.
Mersedess drāžas uz priekšu tumsā, lendroveri tam seko.
Svētdien, 4. jūlijā
"Celies un ej!" es ebrejiski uzsaucu Monikai, kas, apšaudes izbiedēta, gulēja zemē. Savās trīs lidmašīnās mēs vedam mazliet vairāk nekā simt ķīlnieku. Viņi sarunājas, viņi smejas, viņi ēd, viņi guļ vai klusām raud: viņi to neaizmirsīs nekad. Vedam līdzi arī divu upuru līķus. Liekas, trešais upuris — veca sieviete — ir pazudis. Viens no mūsējiem ir nogalināts. Tas ir pulkvedis f.N.
Viņam bija trīsdesmit gadu. Viņš no sākuma līdz beigām bija operācijas degpunktā un krita, iedams saviem ļaudīm pa priekšu.
L. bija satriecošs. Viņš bija visur vienlaikus. No tumsas izgājis, viņš pateica dažus vārdus kisvahili vai runjankole valodā. Ugandiešu kareivji viņu noturēja par A.D., viņi izlīdzināja ierindu un sveicināja savu maršalu. Mums pietika laika mesties uz priekšu un likvidēt bandu, kas visu to bija ievārījusi. Brīdī, kad J. N. krita, L. pagriezās uz manu pusi un sacīja:
— Kāda viņam ir veiksme!
Kad blēdība tika atklāta, viņš turpināja iet uz priekšu, izslējies ļoti taisni, nesteigdamies, kaut arī visapkārt svilpoja ložmetēju lodes. Operācijas beigās es paņēmu J.N. uz muguras un aiznesu
uz lidmašīnu. Pēc tam meklēju L. Viņš jau bija pazudis.
♦
Tad labais Jēzus teica Un dziļi nopūtās: — Tev pašam tagad jāiet Līdz gadu tūkstotim, Jo tavas mokas beigsies Tik dienā pastarā.
Tai pašā stundā gāju
No mājām projām es,
Kaut sirds man mokās smeldza,
Es ceļu uzsāku.
Kopš dienas tās es esmu
Tik gājējs mūžīgais.
♦
— NU, jus jau sākat saprast, kas notika. Kņazes Tamāras zaldāti mani aizvilka uz kādu torni pretī Devdaraka šļūdonim Kazbeka nogāzē. Starp šļūdoni un pili rēgojās bezdibenis, kurā varēja saskatīt veselu kaudzi Kaukāza pilskundzes vienas nakts mīļāko. No baiļu pārņemtajiem karavīriem, ko kņaze Tamāra vēlāk iztaujāja, vieni šļupstēja kaut ko nesaprotamu, citi bija redzējuši, kā es nolieku gar zemi veselu pulku bruņotu vīru. Bet lielākā daļa apzvērējuši — iespējams, pat spīdzināti —, ka esmu meties lejā tukšumā no pils torņa un pacēlies debesīs. Lai kā, vismaz oficiāli kņaze Tamāra bija pieņēmusi šo versiju, kas viņai tīri labi patika un radīja jaunas leģendas par Goga un Magoga zemi gan Kaukāzā, gan citur, un atgādināja, ka nav slikti uzņemt ercenģeļus, turklāt nav arī nekādas vajadzības klāstīt, ka tos kāds gribējis nogrūst bezdibenī.
Jūs jau zināt, ko es darīju pēc kņazes Tamāras, tāpat kā pēc Popejas un Polīnas, — es dzīvoju, un es gāju. Nekad nekas neizsmeļ vēstures un laika avotu. Kad kaut kas ir beidzies, kaut kas turpinās. Kad kaut kas ir beidzies, vienmēr ir kaut kas tāds, kas sākas. Kad būsiet aizvēruši manas dzīves grāmatu, dzīve jūs atkal paņems un aizraus. Pēc manis jūs gaidīsiet, mīlēsiet un cerēsiet. Pēc jums es iešu.
Esmu daudz gājis. Es iešu daudz. Man vēl atlicis tikpat daudz ko dzīvot, cik esmu jau dzīvojis. Iespējams — daudz vairāk. Vēl būs nedzirdētais, neredzētais, būs pilnīgi apvērsumi. Un vienmēr tas būs viens un tas pats. Man tas būs gadsimtu gaitā, jums un jūsu bērniem, un mazbērniem nebūs nekā jauna zem saules, un tomēr ik solī bez gala pavērsies neredzēta pasaule.
Ja jūs zinātu, kas jūs gaida, jūs prastu no tā izvairīties. Jo, ja mēs runātu tā, kā runāja dižā laikmeta kardināls, kuru mans vikonts dēvēja par veco akrobātu ar mitru galvā, par liekulīgo lovelasu, "mēs redzēsim tādas lietas, salīdzinājumā ar kurām pagājušais ir tikai puķītes un pastorāles". Dievišķā Providence savā žēlsirdībā ir likusi atmiņas jums aiz muguras un noslēpusi jūsu acīm to, kas priekšā. Jums ir paveicies: atmiņu par nākotni nav. Jūs zināt savu pagātni, un jūs apmierināties ar to, ka iztēlojaties un izsapņojat nākotni; un, paldies Dievam, jūs maldāties. Nākotne būs daudz ļaunāka par visu, kam jūs spējat noticēt. Un tā, kā vienmēr, būs pilna neizsakāmas laimes, kas padarīs dzīvi par to, kas tā vienmēr ir bijusi: par nepārtrauktu pārsteigumu un par izbrīna rutīnu, par murgu, kurš nebeigs valdzināt gulētāju, joku, kas beidzas slikti, par Dieva noziegumu un viņa sapni, par mirdzošu un drūmu mīklu, bezgalīgu pretrunu, drudzi, par svētkiem asarās. Jūs visi mirsiet, mēs visi ciešam, un no šīm ciešanām un šīs nāves pretī nezin kam un varbūt pretī nezin kādam paceļas nebeidzama ozianna.
Šī ozianna ir austa no nopūtām, šņukstiem, dusmu un protesta kliedzieniem, no vaidiem, ko izdveš tie, kas cieš pie miesas un pie dvēseles. Dzīve ir drausmīgi sakarīgs sapnis. Es šo sapni esmu sapņojis vairāk nekā jebkurš visā pasaulē. Kad smiesieties, iedomājieties par mani. Kad raudāsiet, iedomājieties par mani.
Pēc tūkstoš gadiem, pēc divsimt piecdesmit tūkstošiem gadu citās Venēcijās man būs daudz kas cits stāstāms citiem jauniem cilvēkiem pie pavisam citām Jūras muitām. Svētki turpinās. Tie būs tik skaisti un tik skarbi, kādi nav bijuši nedz
Popejas, nedz Tamāras, nedz Marijas Magdalēnas, nedz Natalī, nedz Polinas, nedz otras Marijas laikā.
— Otras Marijas? — Marija jautāja.
— Otras Marijas, — Simons atbildēja.
— Kas tā tāda? — Marija ērcigi jautāja.
— Tā taču esat jūs, — Simons sacīja.
♦
Viņa slīdēja no manis projām. Kamēr devāmies uz Kaukāzu un Turkestānu, uz Viktorijas ezeru, atkāpāmies no Krievijas, klejojām pa Alariha un Fridriha II Itāliju, starp mani un Mariju vairs nenotika nekas. Laiks gāja. Tas bija viss. Mes vairs smiedamies nestaigājām roku rokā gar Orto Madonnas baznīcu vai pa mazo Andželo Rafaeles laukumiņu, kas man sevišķi patika, jo laika gaitā tur viss bija sagruvis un nekā liela nebija ko redzēt. Mēs vairs negājām mesties ceļos pie Mendikoli Svētā Nikolaja, kas bija tik vienkāršs un pieticīgs starp trijiem kanāliem ar noliktavām gar malām. Nekad vairs nebraucām uz Burano ar tās dzeltenajām un okerīgajām mājām, nedz ari uz Torčcllo viesnicu, kur pāris soļu attālumā no Svētās Foskas un Asuntas Svētās Marijas triumfālās mozaīkas tik daudz bijām skūpstījušies, malkojot vietējo vīnu. Ja nesteidzamies uz Jūras muitu, lai tur satiktos ar svēto Francisku vai tataru hanu, vai maršalu Aminu Dadu, mēs pavadijam laiku mazītiņajā Bučintoro pansijas istabiņā, pārrakstīdami piezīmes un tās kārtodami. Mēs paši vispār vairs nedzīvojām. Mēs dzīvojām tikai citos. Simona — mūžības dēkaiņa vai ģeniālā blēža— vadībā starp mani un Mariju bija ielauzusies vesela pasaule.
Es jau sen biju pamanījis Marijas simpātijas pret Jūras muitas stāstnieku. Manuprāt, viņš Mariju fascinēja. Viņš aizrāva Mariju līdzi Vidusāzijas stepēs, Toskānas pakalnos vai
Adidžes krastos, un tad viņa dreboša tika iemesta atpakaļ ikdienas dzīvē, kur redzēja tikai nogurumu, banalitāti un garlaicību. Viņa vēlējās iet stāstītājam līdzi jaunās dēkās, kas nekad nebeigs sekot cita citai, tāpat kā stāsti, ko mēs ik vakaru klausījāmies starp Dodžu pili un Lielo Svēto Juri. Es viņai uzdevu jautājumu, kādu nekad nevajag uzdot:
— Vai tu mani vēl mīli?
— Jā,jā!
Un viņa atkal ķērās pie burtnīcām, kur pierakstījām pie Jūras muitas noklausītos stāstus. Vai arī, atstūmusi malā papīrus, ar kuriem bija nokrauts galds, galvu rokās atbalstījusi, viņa mani bez mitas iztaujāja par Nīkajas koncilu, par Fabriciju del Dongo Vaterlo kaujā vai par priesteri Johanesu. Visos pērkona grandos un likteņa pavērsienos viņu interesēja vienīgi Mūžīgais Žīds — par to man vairs nebija nekādu šaubu.