Bieži, kad Marija gulēja vai nenogurdama pārlasīja Simona Fusgengera pasakas, es devos uz kādu grāmatnīcu netālu no Svētā Mozus baznīcas — tās īpašnieks pret mani izturējās visai draudzīgi. Ķēros pie enciklopēdijām un kartēm, pie seno laiku hronikām, drudžaini meklēju kņazes Tamāras vārdu vai Kādīsijas kaujas aprakstus, un es gremdējos lasāmvielā, kas bieži vien mani līdz sirds dziļumiem satrauca vai arī gremdēja snaudā. Tad es sajutu uz pleca kādu roku, un grāmatnīcas īpašnieka balss man sacīja:
— Slēdzam ciet!
Ar milzīgu pārsteigumu un bailēm es pa to laiku biju noskaidrojis, ka viss, par ko stāstīja Simons Fusgengers, atbilst realitātei, kāda tā atrodama grāmatās. Viņš sacerēja vēsturi. Visi sapņi bija patiesi.
Atgriezos pansijā pa Svētā Marka laukumu, Pjacetu, gar divām Konstantinopolē nozagtajām kolonnām, starp kurām ierīko priekškaru skatuvei pie Lielā kanāla, pa Skjavoni krastmalu. Venēcija man žilbināja acis un sāpināja sirdi. Slavenā gaismā plūda pār baltajām un sarkanajām dekorācijām, kurās bija risinājusies mūsu mīlestība. Tā vairāk nekā jebkad atgādināja Mazačo gleznas Mariju Magdalēnu. Apsēdos pie gultas un glāstīju viņas gaišos matus. Viņa pamodās manās skavās. Es raudzījos viņā. Es čukstēju:
— Mana mīlestība… Mana sirds… Viņa atbildēja:
— Iesim!
Vakaram krēslojot pasaulē slavenākās ainavas vidū, mēs
ar nepacietību un bailēm devāmies uz Jūras muitu.
♦
Polīnas skavās, Polīnas skavās… Ak, Polīnas skavās Izaks Lakedems sapņoja par pasauli un vēsturi. Viņš sapņoja par sākumiem un sapņoja par beigām, viņš sapņoja par laiku, kas plūda un tomēr pastāvēja, par bezgalīgo un tik īso dzīvi, par veikaliem un karu, par iekāri, mīlestību, laimi, neprātu, viņš sapņoja pats par sevi, viņš sapņoja par grāmatam — arī par to, ko jūs patlaban lasāt, — par tām, ko par viņu vēl uzrakstīs. Viņš sapņoja par Jeruzalemi, par Atēnām, par Venēciju un Romu, un par Ponciju Pilātu, un Neronu, un Mateju Pārisu, un Mariju, kas viņa stāstos klausījās vakaros pie Jūras muitas. Viņš atcerējās visu — pagātni un nākotni, viņš sapņoja arī par mani un par laiku, un vēsturi, kas rit viņā.
Viņš atkal redzēja sevi Seviljā kādu rītu Kalderona karjeras sākumā, kad tas tikko bija uzrakstījis Dzive ir sapnis— La vida es un suerio y los suenos suenos son — tad, kad gandrīz jau bija beidzis rakstīt Lope de Vega — šis Kristofora Kolumba apdziedātājs, cilvēks ar tūkstoš astoņsimt komēdijām un neskaitāmām dēkām. Viņš nejauši gāja garām sava drauga gleznotāja Zurbarana darbnīcai. Viņš iegāja iekšā. Zurbarans patlaban gleznoja kādu no savām Kristus bērnības ainām un viņu sirsnīgi uzņēma, aizveda pie audekla, pie kura tobrīd strādāja: mātei noskatoties, Jēzusbērniņš rotaļājās sava tēva Jāzepa no Naceretes darbnīcā. Svētās jaunavas sejā bija vārdos neizsakāma izteiksme. Bērns spēlējās ar priekšmetu, ko bija vai nu pacēlis, vai pats sameistarojis: ērkšķu kroni. Huans Espera en Dioss ilgi stāvēja nekustēdamies gleznotāja un viņa darba priekšā. Ilgi pēc Zurbarana un ari pēc Polīnas Borgēzes Izaks Lakedems nejauši uzgāja kāda ģeniāla filozofa vārdus un tūlit atcerējās Zurbarana gleznoto Jēzusbērniņu Seviljā: "Vēsturiskās apziņas pirmā kategorija nav atmiņa — tā ir pieteikums, gaidas, solījums."
Viņš atkal redzēja sevi Efesā Jūlija Akvilas — miljonāra un konsula laikā. Šis Jūlijs Akvila bija Romas Āzijas provinces pārvaldnieka Jūlija Celsa Polemena dels. Teva piemiņai viņš lika Efesā uzcelt bibliotēku vairāk nekā divpadsmittūkstoš manuskriptu tīstokļiem. Kartafils bija viens no tūkstošiem strādnieku, kas būvēja Celsa bibliotēku un transportēja darbus, ko bija paredzēts tajā glabāt. Stāstīja, ka lielais Efesas templis, ko rekonstruēja Krēzs un apkalpoja nevainīgas jaunavas un kastrēti priesteri, uzcelts divarpus gadsimtos. Celsa bibliotēka neprasīja tik daudz laika. Kartafils liecās zem tīstokļu smaguma — bibliotēka ar tiem leposies — un redzēja ne tikai visu uzjautrinošo, aizkustinošo, debešķīgo, bezgalīgo un arī nederīgo un pretrunīgo, ko šie darbi sevī ietvēra, bet ari to likteni nākamajos gadsimtos.
Starp Egejas jūras ostu pie Kaistras grīvas, kur vīstokļi tika pievesti, un jaunceļamo ēku, kur tos novietoja, viņš, Polīnas skavās sapņodams sapni sapnī, pārtapa par grāmatām, ko nesa uz savas muguras, par personāžiem un pasakam to lappusēs, par bibliotēku, kura deva tiem pajumti, un pat par pilsētu, kuras lepnums tās bija. Kimerieši, persieši, atēnieši un spartieši cīnījās par Efesu, līdz to iekaroja Aleksandrs. Kāds Sokrāta skolnieks, demokrātijas pretinieks, liels mednieks, liels jātnieks un liels Atēnu pilsonis vēlāk pārgāja spartiešu pusē, izcēlās ostā, deva godu Artemīdai dieves templī, pirms Sardīnijā Paktolas labajā krastā pievienojās mazliet trakajiem desmittūkstoš grieķiem, kas vēlējās palidzēt Kīram Jaunākajam gāzt no troņa viņa brāli Atakšerksu. Demokrātu ienaidnieks, bagātais un dievbijīgais mednieks, bija liels rakstnieks — viņu sauca par Kscnofontu. Un starp desmittūkstoš grieķiem bija viens vēl neprātīgāks par pārējiem — tas bija Dēmetrijs, kas patlaban sapņoja Polinas skavās. Grieķiem neparastā un burvīgā apkārtnē kampaņas sākums bija līdzīgs skaistai pastaigai. Taču vasaras beigās Kunaksas kaujā mazliet uz ziemeļiem no Babilonas starp Tigru un Eifratu Kirs tika nogalināts, viņa barbaru armija izklīdināta, bet desmittūkstoš grieķu — neuzvarēti, bet ielenkti, varēja cerēt tikai uz Atakserksa un satrapa Tisaferna žēlastību. Tad Ksenofonts un Dēmetrijs stājās desmittūkstoš algotņu priekšgalā un pēc vēsturē visbīstamākās un spožākās atkāpšanās, braucot augšup pa Tigru un ejot bezgalgaru ceļu caur Mezopotamijas, Anatolijas un Kaukaza kveldīgiem tuksnešiem un sniegiem, noejot trīstūkstoš kilometru septiņos mēnešos, viņi tos izveda pie Bosfora, kurā grieķi metās, saukdami: "Jūra! Jūra!"
Pilsētu ieguva Līsimahs, Aleksandra virsnieks — varētu teikt — savā ziņā sīknauda, kā viņi sacīja — diadoks. Viņš pilsētu nosauca par Arsinoju — tā sauca Līsimaha sievu, pirms viņa, nogalinājusi pati savus bērnus, kļuva par sievu savam brālim — vienam no Ēģiptes Ptolemajiem. Pilsētu iekaroja Pergama, pirms to iekaroja romieši. Tur piedzima Heraklīts, kas licēja, ka viss plūst. Dažus kilometrus uz ziemeļaustrumiem no pilsētas piedzima Ksenofāns, kura māceklis bija Parmanīds, un viņš ticēja kaut kam pastāvīgam un nesatricināmam un, neko labāku neatradis, deva mums vārdu esme, kas stūrgalvīgi paliek nemainīga lietu mainībā. Tas viss — šie noziegumi, šīs kaujas, šis intereses, idejas, arī skaistums, nekad nepiepildītās ceribas, pastāvīgais gājiens uz nomaskētu bezdibeni — tas ir tas, ko sauc par vēsturi.
Svētais Pauls piestāja Polinas skavās un nodibināja Efesas baznīcu. Svētais Jānis Evaņģēlists pārcieta spīdzināšanu ar verdošu eļļu Romā Domiciāna laikā pie vecās baznīcas Santa Marta a Porta latiņa, kur viņa piemiņa atdzīvojas astoņstūrainā kapelā, uz kuras Burgoņas kardināls licis iegravēt uzrakstu franču valodā Dievam par prieku, un, kādu laiku uzturējies Patmosā, lai tur uzrakstītu Apokalipsi, tomēr nomira Efesā. Un arī tā bija Efesa, kur jaunava Marija beidza savu dzīvi šajā ciešanu ielejā zemes virsū kādā mājā, ko pagājušā gadsimta sākumā visos sīkumos aprakstīja kāda vācu mistiķe Katrīna Emmeriha, kura nekad nebija atstājusi Vāciju un runāja grieķu, senebreju un aramiešu valodā, kaut arī nekad nebija tās mācījusies. Efesa bija pilna runu par Kristu — tāpat kā vēlāk visa pasaule. Tas, kuram pār Jūdeju krēslojošā pavasara vakarā Poncija Pilāta durvju sargs un Jeruzalemes kurpnieks bija liedzis glāzi ūdens, izpleta savu ēnu pār pasauli un vajāja Mūžīgo Žīdu.