Izaks Lakedems nemierīgi grozījās Polīnas skavās. Viņa liktenis ir saistīts ar galilejicša likteni, kura pretējais attēls viņš ir un kura ciešanas viņš moku ceļā bija nonicinājis. Ja nebūtu Krustā Sistā, nebūtu arī Mūžīgā Žīda. Uz akmeņiem bruģētā ceļa no Efesas ostas uz bibliotēkas ēku Kartafils vaidēja zem tīstokļu smaguma.
Kristus bija cilvēks. Un tomēr viņš bija Dievs. Vesels mūsu vēstures novads iznirst no šīs dubultās dabas — vai no šīs pretrunas. Priestera Ārija doktrīna, ko sauc par ariānismu, noliedz Kristus dievišķumu un apgalvo, ka Dēls, kas nav mūžīgs, bet ko Dieva griba ir izrāvusi no nebūtības, ir zemāks par Tēvu. Vareni disputi risinājās ap vārdiem anomoios un omoios, homoousios un homoiousis. Vieni apgalvoja, ka Dēls ir vienāds būtībā ar Tēvu, otri — ka viņš ir tikai līdzīgs jeb līdzīgs savā substancē, vai ari pilnīgi citāds, — un asinis straumēm lija tādēļ vien, lai pierādītu, ka viens i ir vairāk vai mazāk. Nīkajas koncils definēja katoļticību, apgalvojot, ka Dēls ir būtībā vienāds ar Tēvu, un pieņēma Nīkajas ticības apliecību, kas pārņēma un papildināja apustuļu ticības apliecību.
Polīnas skavās īzaks Lakedems atkārtoja grieķiski un latīniski, ungāriski un korejiski, uolufu un svahili valodā vārdus, kuri pārvērš par Dievu cilvēku, ko viņš bija atstūmis un kas apzīmogoja viņa likteni un viņa lāstu:
Credo in unum Deum, Patrem omnipotentem, actorem caeli et terrae, visibilium omnium et invisibilium; et in unum Dominum Jesum Christum, Filium Dei unigenitum; et ex Patre natum ante omnia saecula; Deum de Deo, luman de lumine, Deum verum de Deo vero; genitum, non factum, consubstantialem Patri; per quem omnia facta sunt; qui propter nos homines et propter notram saiutem descendit de caelis; et incarnatus est de Spiritu Sancto ex Maria Virgine et HOMO FACTUS EST."
Mēs ticam uz vienu vienigu, visuspēcigu Dievu, Tēvu, kas radījis debesi un zemi, visu, kas redzams un neredzams; un uz vienu vienīgu Kungu Jēzu Kristu, Dieva vienīgo dēlu, kas no tēva dzimis pirms pasaules sākuma, Dievs no Dieva, Gaisma no gaismas, patiess Dievs no patiesa Dieva, dzimis, ne radīts, ar Tēvu vienāds būtībā, caur ko viss ir radīts; kas mūsu, cilvēku, un mūsu pestīšanas labad no debesīm nācis un miesa tapis caur Svēto Garu no Jaunavas Marijas
un CILVĒKS TAPIS."
Ar Nīkaju nepietika, lai debates izbeigtu. Slāpēts un vairāk vai mazāk uzlabots ariānisms izplatījās jo plaši un doma par vienīgo Dievu, ko vairs neaptumšo Svētās Trīsvienības noslēpums, iespējams, pēc trijiem gadsimtiem
Austrumos sagatavoja pēkšņo iekarojošā islama rašanos. Apmēram trīsdesmit piecus gadus pēc Nīkajas koncila un ticības apliecības uzrakstīšanas svētais Jeronīms sūdzas: "Visa pasaule vaid un brīnās, ka ir kļuvusi par ariānieti." Ar bīskapa Vulfilas svētību ariānisms izplatījās ģermāņu ciltīs — starp ostrogotiem, vestgotiem, vandaļiem, burgundiem; visi Odoakra un Alariha, un Genseriha Romas uzvarētāji bija kristieši ariānieši. Polīnas skavās dusēdams, Izaks atkal redzēja sevi Romā, Bizantijā un Ravennā. Viņš sevi redzēja Venēcijā kopā ar Mariju un mani, aplūkojam gleznu, kurā attēlots svētais Augustīns, uzzinot par Jeremijas nāvi.
Bet pasaule vēl griežas. Un sapnis turpinās. Ariānisma līnijā un, pretojoties tai, Konstantinopoles patriarhs Nestors Kristū izšķir divas personības — vienu cilvēcisku, otru — dievišķu: Jēzus Kristus ir tikai cilvēks, kurā Dieva Vārds mājo kā templī. Jaunava Marija, protams, ir tikai cilvēka māte. Viņu var saukt par Kristus māti, bet nekādā gadījumā — par Dievmāti. Mazliet vairāk nekā gadsimtu pēc Nīkajas koncila Efesā notika cits koncils, kas noliedza nestoriānismu un atcēla Nestoru. Tāpat kā Ārija doktrīnas noliegums neapturēja ariānisma izplatīšanos, ar Nestora doktrīnas noliegumu nepietika, lai apturētu nestoriānisma gājienu. Patiecoties Edesas skolai, tas attīstījās Sīrijā, pēc tam Sasanīdu laika Persijā, tas izplatījās Arābijā un Indijā, Turkestānā un Ķīnā, kur Čanaņā uzcelta nestoriāņu baznīca, un tās muzeja slavenajā stēlu mežā ir arī nestoriāņu kolonna ar sīriešu rakstu zīmēm. Nestoriānisms sasniedza mongoļus, kur to aizstāvēja Čingishans un palīdzēja rasties leģendai par priesteri Johanesu, kas satrauca kristīgo pasauli Fridriha II laikā. Arābi, kas iekaroja Persiju Kādīsijas kaujā, piecieta nestoriānismu un ietvēra to vadītāju, ko sauca par catholicos, Bagdādes kalifātā. Dusēdams Polīnas skavās, Izaks Lakedems redzēja sevi Kartafila veidolā so|ojam pa Efesas ceļiem un sapņojam par Juaņu Canu uz Kādīsijas ceļa, par Džovanni Butadeo blakus pāvesta no baznīcas izslēgtajam svētajam imperatoram, par Omāru ibn Batūtu al Hārezmi al Tartūši tuksneša smiltājos.
Mirkli varēja likties, ka Čingishana pēcteči Hēlagū un Hubilajs, kas apmetās Pekinā, varētu pievērsties nestoriānismam. Taču mongoļu hani drīzāk izvēlējās budismu, ko visā Āzijā bija izplatījuši gudrie un svētceļnieki, pirms pievienojās islamam, kas bija uzvarošs iekarotājs. Tamerlans, būdams fanātisks musulmanis, deva nestoriānismam briesmīgus un izšķirīgus triecienus. Nestora piekritēji patvērās Kurdistānā un pēc daudziem gadsimtiem emigrēja uz Ameriku. Ilgu laiku pēc Polīnas un vikonta Šatobriāna un Natalī Noajas, Heraklīta un Parmenīda, no kuriem bija palikuši tikai fragmenti, kad Efesa bija pārvērtusies par tūristu apmeklētām drupām, īzaks Lakedems savos bezgalīgajos klejojumos gar Vidusjūru, šķērsojot Eiropas līdzenumus vai nu krateklīgajos Union Pacific, Great Northen Pacific vai Santa Fe Pacific vagonos, vai pie vecā, melnā forda stūres, vēl atklāja dažus tūkstošus vai varbūt dažus simtus nestoriešu Tuvajos Austrumos, Padomju Savienībā un Savienotajās Valstīs.
Pārguris, izmocīts, grīļodamies zem manuskriptu vīstokļu smaguma, Kartafils atmiņās un iztēlē ir visos laikmetos un visās zemēs reizē. Jo, būdams nemirstīgs un nolādēts, nespēdams nomirt un aiziet no šīs pasaules, viņš pieder pie visa ar atmiņām un sapņiem, viņš reizē ir te un citur, un visur visos laikmetos, un Polīnas skavās, Provansā 1813. gada pavasarī viņš sevi redz Efesā — Romas Āzijas provincē, vērojot visu to
un visu pārējo bezdibenīgajā mūžam plūstošā laika okeānā.
♦
— A k Dievs! — Marija sacīja.
— Kas noticis? — Simons jautāja.
— Vai tas nekad nebeidzas?
— Nē, tiešām nebeidzas, — Simons sacīja. — Tas nekad nebeidzas. Un tieši tur meklējama visa atslēga.
— Cik nogurdinoši! — Marija teica.
— Tas ir tas, ko es jums gribu iestāstīt, kopš esam satikušies, — Simons sacīja. — Tas nekad nebeidzas. Tas turpinās. Tas rit uz priekšu. Tas mainās un nemainās. Man gribētos gulēt un atpūsties.
— Apstājieties uz brīdi. Atvelciet elpu. Nolieciet kaut kur savu galvu.
— Es nevaru, — Simons atbildēja. — Es esmu…
— Es zinu, — Marija sacīja.
— Esmu apreibis no pasaules, — Simons turpināja. — Vai zināt, ko es gribētu? Es gribētu izgaist. Es gribētu visu izdzēst. Pirmām kārtām — pats sevi. Un pārējo arī. Bet nekad nekas neizdziest. Viss krājas un turpinās. Lāsts jau nav soļošana. Pat ne tas, ka nevaru nomirt. Lāsts ir tas, ka vēsture neapstājas. Rats nebeidz griezties, un neviens spēks pasaulē, neviena revolūcija, neviena kaislība, neviens dievs nevarētu to nobremzēt. Jūs taču atceraties mītu par Sīzifu, kas ari bija pieradinājis un sakalis važās nāvi un kas bija nolādēts lidz pasaules galam stumt kalnā akmeni, kurš bez mitas ripo atpakaļ? Lidz pasaules galam… Es ari esmu Sīzifs. Un vai zināt, kam Sīzifs ir tēvs? Viņš bija Laerta — Itakas valdnieka sievas — mīļākais un īstais Ulisa tēvs, un Uliss tik ilgus gadus klīda pa jūru. Pastāv slepena saite starp ceļojumu un nāvi, laiku un mūžību. Es eju, un vēsture veidojas. Es eju, un pasaule griežas.