— Kādas šausmas! — Marija teica.
— Jā, — Simons piekrita, — kādas šausmas! Zem saules ir tikai viens, kas pastāvīgajai plūsmai nosaka laiku, un tā ir mīlestība. Mīlestība mums ļauj izbēgt no pastāvīgās verdzības. No mūžīgā progresa, kas nav nekas cits kā mūžīga sagrūšana. Tā mūs izrauj no mums pašiem. Tā pārrauj burvju loku. Mīlēt nozīmē aizmirst pasauli, aizejošo laiku, nelaimi dzīvot. Tā liek aizmirst pašam sevi par labu kaut kam citam. Tā ļauj atklāt patiesības, kuras stāv pāri šķietamībai, un izraudzīties patiesību, kas spēj pastāvēt cīņā pret to, kura izgaist. Savā ziņā Sokrāts, Buda un Kristus neko citu nav mācījuši. Tieši tāpēc,
ka noraidīju mīlestību, esmu iekritis vēsturē.
♦
Tā Kunga lūgšana, Venēcijā Izaks Lakedems skaitīja
kafiru sianposhu un kafiru amazulu valodā
Babo vetu osezulvini. Malipatver egobunkvele egamalako. Ubakunkani bako Mabuphile. Itando yako mayenzibe. Emkhlya bērti, nye ukutiiyja kvety kvemikhala igemikhala. Usikcolele izono zetu nyengokuba nati sksolela abo basonaio tina. Unnga singekisi ekuligveki zudisindise enkokhalakalveni ngokuba bubobako ubukumkhanimnamdkhala nobungkvialisa, kude kuba igunapuakade. Amene.
♦
- Vai jus ticat? — Marija jautaja.
— Kam gan? — Simons atjautāja.
— Nē, es gribu sacīt… Vai jūs vispār ticat? Vai ticat, ka tas nelaimīgais, ko jūs atstūmāt, bija Dieva Dēls un Dievs pats? Vai jūs viņam ticat?
— Vai jūs man ticat? — Simons vaicāja.
— Tas nav tas pats, — Marija atbildēja.
— Jums taisnība, — Simons piekrita. — Tas nav tas pats. Es galu galā esmu tikai neticama persona, kaut kas līdzīgs romāna varonim, kas nemitīgi steidzas pa pasauli cauri gadsimtiem. Bet visas šīs planētas vēstures izšķirīgākais notikums ir nāve, ko vienā pavasara piektdienā Iekšējās jūras krastos Tiberija — Augusta un Cēzara pēcteča — valdīšanas laikā piedzīvoja cilvēks, kas apgalvoja, ka ir nācis no citurienes, un viņa augšāmcelšanās trešajā dienā, par ko ir vairākas liecības.
— Vai tas bija svarīgāk nekā uguns, zemkopības, rakstības un pilsētas izgudrošana? Vai tas bija svarīgāk par lielo sprādzienu? Svarīgāk par pirmajiem smiekliem, pirmo dziesmu, pirmo mīlas skatienu, ko pārmija vīrietis un sieviete?
— Ja jūs būtu manī klausījušies, — Simons atbildēja,—visus tos vakarus, ko esam pavadījuši kopā, jūs secinātu, ka vissvarīgākais ir cilvēces vēsture. Un ir kaut kas tāds, kas paceļas tai pāri un pieder pie tās: tas, ko sauc par inkarnāciju. Esmu dārgi samaksājis, lai tam ticētu, un turklāt iztēlojos — jūs to varbūt esat nojautuši —, ka viss, kas notiek pasaulē, zināmā veidā ir mūsdienīgs un ka, paslēpusies laikā, kas ir mūsu valstība un mūsu likums, inkarnācija ik mirkli un nebeidzami turpinās. Tā pastāvēja jau lielajā sprādzienā, pirmajā mīlestībā, pirmajā upurī, pirmajās atmiņās, pirmajās gaidās un pirmajās cerībās. Tā bija jau pirmajos cilvēku izrunātajos vārdos un pirmajos uz gliemežvākiem, māla plāksnītēm un papirusa uzrakstītajos vārdos. Tā pastāv pirms visa, kas ir, pirms jelkas parādās. Tā ir arī tad, kad nekā vairs nav un viss ir beidzies. Tieši ar inkarnāciju mēs esam pārāk lieli paši sev un arī pārāk mazi. Inkarnācijas dēļ es steidzos pa pasauli, esmu kopā ar jums pie Jūras muitas un atmiņās, kas vēl pastāv nākotnē, visā, kas norisinās vēsturē, norisinās vienlaicīgi.
— Ja jūs būtu es — vai jūs noticētu visiem tiem brīnumiem, ko mums stāstāt? — Marija jautāja.
— Tā kā esmu es un esmu Mūžīgais Žīds, — Simons atbildēja, — es alkstu vienīgi pēc savas neiespējamās nāves. Bet, ja es būtu jūs un man vajadzētu pavadīt tikai zināmu laiku šajā rožu un asaru ielejā, ko saucat par dzīvi, es neticētu, ka laiks var izskaidrot pats sevi vai ka vēsture ir bērniem sacerēta pasaka, no kuras izlasāt dažas lappuses.
— Jūs tātad ticat kaut kam citam? — Marija jautāja.
— Tā ir. Es nekam lielam neticu, bet es ticu kaut kam citam. Es ticu kaut kam citam, nevis šim dēku krājumam, kurās es bez mitas esmu bijis iejaukts šajā pasaulē un ko es jums nakti pēc nakts stāstu Venēcijas krāšņumā — pilsētā, kas ir paradoksāls un trausls visas cilvēces vēstures tēls. Jā, es ticu kaut kam citam. Esmu sapņojis uzrakstīt par laiku un pāri laikam mūžības vēsturi. Un tas, kas tai vistuvāk, ir mocekļa seja, ko pavasara sākumā Tiberija valdīšanas laikā
mirkli ieraudzīju Jeruzalemes priekšpilsētā.
♦
_Lovakar musu Bučintoro pansijas istabiņā Marija paskatījās man acīs un sacīja:
— Manuprāt, esmu beigusi tevi mīlēt.
Es, protams, to jau zināju. Un jūs arī. Tomēr jutos kā no mākoņiem nokritis. Tas, ko izsakām, vienmēr ir aizkavējies salīdzinājumā ar to, ko jūtam. Bet tas, ko jūtam, sāk eksistēt tikai tad, kad esam to izteikuši. Es apsēdos uz gultas malas.
— Vainīgs ir Simons, — es nomurmināju. — Ko tu domā darīt?
Viņa paraustīja plecus.
— Es nezinu. Man reibst galva.
Visu nakti mēs runājām par sevi kā cilvēki, kas viens otru mīl, un kā tie, kuri viens otru vairs nemīl. Tika izrunāti neizbēgamie vārdi. Es viņai sacīju:
— Es tevi mīlu.
Viņa man sacīja:
— Tu man esi ļoti mīļš.
Tad es sapratu, cik nepatīkamas var būt gramatiskas formas. Lai skaidri parādītu, ka mūsu starpā viss beidzies, viņa piekļāva mani sev klāt.
Mēs runājām par Simonu. Viņa vēlējās iet tam līdzi. Es mēģināju ieskaidrot, ka Simons ir nemirstīgais, blēdis vai ārprātīgais. Jebkurā no šiem trim gadījumiem kopdzīve ar viņu varētu būt ļoti grūta. Viņa par to negribēja neko dzirdēt, viņa man pārmeta greizsirdību, viņa metās manās skavās un sāka raudāt.
Vislabākā narkotika ir brīvība no kaislībām. Nedz es, nedz Marija daudz negulējām. Saule lēca, kad iekritām miegā, kas bija vismaz tikpat nemierīgs — tikai citu iemeslu dēļ — kā to muļķu Izaka Lakedema vai Omara ibn Batūtas miegs. Es viņus ienīdu no visas sirds. Man nebija nekādas daļas gar viņu dēkām, gar laika gaitu un topošo vēsturi. Manā galvā joņoja drūmas un visai banālas domas. Vismazākās mīlestības bēdas cilvēku padara kurlu pret sfēru mūziku. Kad pamodāmies, paraduma spēks iemeta Mariju manās skavās.
Lai vairītos no augumiem, kas stūrgalvīgi palika pie sava, mēs devāmies pastaigā. Venēcija joprojām bija skaista. Tā palīdzēja mums aizmirst pašiem sevi. Dodži, kurtizānes, sarkanmataina priestera ēnas, Negaiss, Svētās Ursulas sapnis, Kolleoni uz sava bronzas zirga laukuma vidū darīja, ko varēja musu labā, bet daudz tas nebija. Jutāmies gandrīz atviegloti, ka esam pārvērtuši vārdos slepeno un noklusēto. Sacīju Marijai: