— Visu nakti es sapņoju par Simonu, — Marija sacīja.
Visu nakti Bučintoro pansijas istabiņā Marija sapņoja
Simona sapņus. Viņa bija Simons un viņa sapņi, Nīkajas un Efesas koncili, Puatjē un Kādīsijas kaujas, Svētā Vitālija baznīcas mozaīkas, Goga un Magoga tautas, Ērika Asiņainā cirvja nocirstā roka, Tcodoriha baltais zirgs Adidžas krastā, Renē un Natalī mīlestība Granadas Alhambras Lauvu pagalmā. Viņa nokāpa alās, kur neredzama un tikai ticības acīm ieraugāma atpūtās Šākjamuni ēna. Viņa šķērsoja Alpus, Kaukāzu, Gobi un Takla Makana tuksnesi, lielās upes, kas sākās Āfrikas un Himalaju vidienē. Viņa bija aizmirsta vēstule, skumjas, atpūtas vai izmisuma brīdis, visgaistošākā un visbērnišķīgākā doma. Viņa bija Haidns un Spinoza brīdī, kad tika rakstīti pirmie Ētikas vārdi un Radīšanas pirmās notis. Viņa bija pūdelis, kas raugās svētajā Augustīnā, kad viņš dievišķā atklāsmē uzzina par svētā Jeremijas nāvi Karpačo gleznā.
Un viņa bija ilgstamība, pastāvība, universa noturētāja brīnumainā līdzsvarā. Viņa bija pāreja un maiņa. Viņa bija arī mirklis. Vienas pašas būtnes vienā pašā mirklī ir tikpat daudz bagātību, cik to sakrāts visu cilvēku paaudzēs gadu tūkstošos. Viens viņas sapņu uzplaiksnījums ietvēra sevī visus sapņus, ko jelkad sapņojis Mūžīgais Žīds un viss radības kopums ikvienā no tās daļām un tās vissīkākajās daļiņās. Viņa izpletās universālajā un nolaidās vissīkākajos un visvairāk nicinātajos sīkumos: tie bija bezgalīgā tēli, tā simbols, tā sekas un varbūt arī tā sakne.
— Visu nakti es sapņoju par Simonu, — Marija teica.
Ar milzīgo un sīksīko pie sāniem, starp mirkli un ilgstamibu Mūžīgais Žīds šķērsoja vēsturi no viena gala līdz otram un arī Marijas sapni. Viņš bija pasaules vēsture un nekas vairāk kā Marijas sapnis. Viņa smējās, viņa raudāja, viņa cieta un cerēja. Viņš nevarēja nomirt. Viņš bija laiks, kas ir tikai laika sapnis.
Doma, ka mēs nomirsim, piepeši aizcirta man elpu. Es mīlēju šajā dzīvē visu — pat tās skumjas un ciešanas. Sauli, jūru, kalnu sniegus, atmiņas un cerības, Toskānas vīna dārzus, Kerija Granta un Laurensa Bakala filmas. Es mīlēju Mariju. Viņa mani vairs nemīlēja. Simonām Fusgengeram nebija izdevies panākt, lai iemīlu nāvi. Bet viņš lika man mīlēt dzīvi ar tādu spēku, ka es pieņēmu nāvi, kas nav nekas cits kā dzīves otra puse un tās zīmogs.
— Visu nakti es sapņoju par Simonu, — Marija sacīja, stāvēdama man pretī tēliem pārblīvētajā Bučintoro pansijas istabā.
Es pavadīju savu dienu, uzrakstīdams vēl dažas lappuses. Tās beidzās ar to, ka Marija stāv istabā un, pret mani pagriezusies, stāsta, ka visu nakti sapņojusi par Simonu. Kad satumsa, mēs, tāpat kā ik vakaru, devāmies uz Juras muitu, lai sastaptu Simonu. Bet tur neviena nebija.
No kaut kurienes parādījās gadus sešus vai septiņus vecs puisēns un piegāja pie Marijas. Viņš pajautāja, vai Marija esot gaišmatainā dāma. Viņa atbildēja, ka tā izskatoties gan. Tad puisēns ātri noskaitīja:
— Kungs man iedeva tūkstoš liru un lika jums pateikt, lai viņu negaidot. Viņam jāatstāj Venēcija, un viņš te vairs neatgriezīsies.
Paņēmu Mariju aiz rokas un pa Akadēmijas tiltu, pāri Svētā Marka laukumam un pa Skjavoni krastmalu cauri Venēcijai, kas piepeši bija kļuvusi tukša, abi atgriezāmies Bučintoro pansijā.
♦
Marija apprecēja Šarlu — savu kādreizējo līgavaini. Viņš taisīja lielisku karjeru ministru kabinetā. Pateicoties "piepalīdzībai no ārpuses", kā to zinātāji sauc, viņš tika iecelts par Valsts padomes locekli vai Valsts kases locekli. Viņš ir kļuvis pašpārliecināts, viņš pazīst pasauli un tās problēmas, viņš ne par ko daudz nešaubās. Stāsta, viņš strādāšot kāda vēstniecībā. Laiku pa laikam ar viņiem satiekos. Katrs par sevi mēs sapņojam par pagātni. Marija joprojām ir tikpat skaista, tikpat gaišmataina un naiva kā senāk. Bieži viņa man izskatās aizsapņojusies. Viss, ko esam kopa pārdzīvojuši, atmiņās man liekas līdzīgs smilšu saujai. Šarls mani ļoti kaitina, kad, skaļi smiedamies, apgalvo, ka Marija ir mīlējusi tikai vienu vienīgu vīrieti: kādu mazliet jukušu, lielīgu mītomānu vai klaidoni, ko satikusi Venēcijā. Manuprāt, viņš nav sevišķi gudrs. Man pašam ir maz godkāres, maz vajadzību un tik daudz sapņu, ka pietiks visam mūžam. Es zinu, ka miršu. Es gaidu. Staigāju pa pasauli tā pēdās, par kuru bez mitas domāju, kura stāstus esmu klausījies pie Jūras muitas, turēdams klēpī Marijas galvu, un kurš sevi sauca par Mūžīgo Žīdu.
♦
Lorda Jagannata,
Tiberija pils, Castel del Montē un Adidžas līci uzceltās valdnieka Teodoriha pils piemiņai
Non solum in memoriam
sed in intentionem.
saturs
I Juras muita
Parasta diena 11
Tuksnesis 12
Jūra 13
Lielais kanāls 14
Impērijas nostūrī 15
Uz Santa Maria 17
Pavasaris Galilejā 18
Jūras muita 20
Kurtizānes portrets 21
Mise starp teltīm 25
Šaha partija 26
Ļoti īsi — par mani 29
Poncija Pilāta vēstule 30
Asīzf.s tirgos 37
Huans de Espera en Dioss 47
Stāsta Simons no Kirēnes 49
Bučintoro pansija 52
Mirjamas atgriešanās 54
Vīrietis lietusmētelī 58
Lāsts 61
Izšķērdīgais dēls 64
Simons Fusgengers 67
Zeme ir apaļa 72
Ebreju Lieldienas 76
Abbazia krodziņš 78
Umbrijas ielejās 80
Ak, jaunība, jaunība! 85
Lielā Piedzīvojuma tulks 88
Marija dara savu 91
Baraba 93
Šeherezāde Venēcijā 97 Svētā Damiāna baznīcas jumts 102
Zeme! 105
Lagūna, nakts no Tēvs un dēls jeb bagāto
netaisnīgums 112
Maiņa 116
Pāvesta sapnis 118
Zelts, tabaka un sifiliss 121
Esi slavēts, Mūsu Kungs 126 Izaka Lakedema iekšējais
monologs 129
Zēravs un ķerubs 131
Autodafē 137 Stāsts par priesteri Johanu un
visu mongoļu hanu 141 Jaunais Ādams — ačgārnais
Pausts 145
Teiku patiesība 147
II
Laiku tumsa
Svētais 153
Mūžīgā pilsēta 157
Pasauli veido tikai rIti 160
Kādas impērijas gals 165
Kautiņš pie Miera altāra 168
Zils putns zem zvaigznēm 170
Popejas nesamkrēslā 173
Romas krišana 175
Svētā Augustīna pūdelis 178
Lukulla dārzi 183
Stāsts par kādu mīlestību 186
Natalī jaunkundze 188
Popejas kronēšana 191
Skaista draņķība 193
Kāds nelaimīgs autors 196
Vairākbalsīgs dialogs 200
"Glābiet mani!" 203
Lielais nodevējs 206
Izmisuma lielums 210
Mīlestības maldi 212
Ģeniāla ideja 214
Ellei līdzīga diena 216
Vadoņa nāve 219
Pasaules dvēsele 224
Slepens plāns • 226
Marija mani noskūpsta 228
Nāve Sorento 230
Mēs visi esam mūžīgie žīdi 234
Alariha apbedīšana 237
Greizsirdīgais dievs 240