Vienā vienīgā ziņā dēls apmierināja tēvu: arī Džovanni mīlēja Franciju un frančus. Viņš runāja un lasīja truvēru un bruņinieku valodā. Viņš, tāpat kā tēvs, apbrīnoja visu, kas nāca no zemēm aiz Alpiem, no mātes dzimtenes Provansas, no Luāras un Ronas novadiem. Tas bija tik uzkrītoši, ka visi viņu sauca nevis vairs īstajā vārdā par Džovanni, bet gan par Frančesko — Fransuā jeb francūzi. Pūlēdamies izvairīties no tirgošanās, ar ko draudēja tēvs, Frančesko, kuram galva bija pilna varoņdziesmu un bruņinieku romānu, kļuva par karavīru un devās karā, kas, tāpat kā baudas, ir patvērums sapņotājiem un nelabojamiem pārgalvjiem.
Itālijā tajā laikā valdīja liela sašķeltība, kas ilga jau gadu simtiem un kas vēl turpināsies: cīņa starp diviem principiem, kurus iemiesoja divi cilvēki, starp divām spēcīgām varām, starp divām pasaules un Dieva pusēm — starp pāvestu, svētā Pētera pēcteci, kas bija atstājis Svēto Zemi, lai apmestos Visuma centrā, un imperatoru — Vācijas un ģermāņu zemes valdnieku, kuru tomēr valdzināja Roma un Itālijas saule. f>ī sāncensība, kas sakusa ar Eiropas vēsturi, bija pamatā daudziem zemju vai vietēja rakstura konfliktiem, kuros cits citam pretī stājās prinči, pilsētas, senjori, karavadoņi. Pamatīgi apbruņojušies un atstājuši savu Vaibligenas pili Vācijā, varenie Hoenštaufeni tolaik pūlējās izdeldēt spēcīgo Velfu dzimtu. Ienaids starp Velfiem un vaibligeniešiem Itālijā kļuva par pamatu slavenajam gvelfu un gibelīnu strīdam, kurš kopš Krusta kariem līdz Dievišķajai komēdijai apzīmogo lielu daļu mūsu vēstures. Nabagie nemīlēja bagātos, bagātie neuzticējās nabagajiem. Dženova necieta Venēciju, Kremona ienīda Milānu. Asīzei ari bija ienaidnieks: Perudža. Gluži kā freskā, ko mēs izklaidīgi apskatām uz Duomo vai Palazzo communale sienām, Pjetro di Bernardones dēls kopā ar Asīzes ļaudīm cīnījās pret Perudžas vīriem. Perudža bija stiprāka. Asīzes karapulkus tā uzvarēja pie Tibras, pie Sandžovanni tilta, un tā niekkalbis Frančesko tika sagūstīts un ieslodzīts kādā no Perudžas torņiem.
♦
Nākamajā vai aiznākamajā dienā — galvot es nevarētu — saule bija pazudusi. Apmākušās debesis gūlās pār lagūnu un pilsētu. Mēs bijām staigājuši stundām ilgi un šķērsojuši Venēciju visā tās garumā. Bijām nonākuši pie Labijas pils, kurā nekad neesmu bijis iekšā un kurā, kā apgalvo, esot skaistas Tjepolo freskas. Tālāk klīdām uz labu laimi un mazliet apmaldījāmies. Bijām pagājuši garām vecai celtnei, kas, šķiet, savulaik piederējusi musulmaņu tirgotājiem vai ar islama Austrumiem saistītiem venēciešiem, — to sargāja trīs akmens mauri. Turpat netālu pacēlās Tintoreto dzimtā māja — viņa tēvs, il tintore, dzīvoja starp krāsām, jo bija krāsotājs. Piepeši izgājām lielā, tukšā un diezgan skarbā laukumā — tas bija kvartāls, kur Svētais tēvs bija nometinājis no Džidekas — il Ghetto Nuovo — izraidītos ebrejus.
Pēc lielajās maģistrālēs murdošā pūļa augsto namu ietvertajā laukumā valdīja Venēcijai diezgan neprasts klusums.
— Kāda svētlaime! — Marija iesaucās.
Es viņu apskāvu.
Viņš bija te.
Pie Jūras muitas es viņu ieraudzīju brīdī, kad Marija atraisījās no manām rokām un mazliet atvirzījās. Geto laukumā es viņu pamanīju mirklī, kad kļāvu Mariju sev klāt. Ar koka nūju rokā viņš gluži ka ēna aizslīdēja tieši gar Marijas galvu un saplūda ar mūriem, gar kuriem virzījās. Es nepacietībā un gandrīz aizkaitinājumā sarāvos.
— Kas noticis? — Marija jautāja.
— Viņš ir te, — es atbildēju.
— Nu labi, tad jau ņemsim vien viņu pie sevis un uzreiz sāksim dzīvot trijatā.
Tas bija stipri pārspīlēts. Bet varbūt gluži nepareizi arī nebija: viņš šķērsoja laukumu un tuvojās mums.
— Kas par pārsteigumu… — viņš sacīja.
Un pacēla platmali.
Viņš stāvēja mūsu priekša nekustēdamies, bez vismazākajiem draudiem, drīzāk kaut kur pusceļā starp pazemību un ironiju. Apskatīju viņu mazliet uzmanīgak nekā pie Jūras muitas. Viņš bija līdzīgs kuram katram. Un bija apveltīts ar lielu valdzinājumu.
— Jūs jau esat pazīstami, — es pačukstēju Marijai diezgan gļēvā un iespējami samierinošā tonī, lai izvairītos no asumiem.
— Ja tā var sacīt, — viņa norūca.
Jutu, ka viņas oma kļūst grozīga.
— Pietiekami, lai es jūs apbrīnotu, — paziņoja cilvēks lietusmētelī.
Raudzījos viņā, acis iepletis: Venēcijas klaidonis runāja madrigālos. Jūs taču pazīstat sievietes: trauslas, mainīgas, vienas vienīgas trīsas. Pietika dažu vārdu, un Marija piepeši sāka vērot viņu pavisam citām acim. Viņa valoda bija eleganta, gandrīz izsmalcināta, viņš nevainojami runāja franciski, un tas nesaderējās nedz ar viņa balsi, nedz izskatu. It kā uzminējis manas domas, viņš aizlika roku mutei priekšā un klusām vienā elpas vilcienā norunāja:
Viņa vilcinās, viņa dreb — viņa ir sieviete.
No kurienes gan bija uzradies šis tips, kas skaitīja dzejoļus un ar savu līko degunu zem apdilušās, apaļās cepures izskatījās kā iznācis no B sērijas filmas?
— Vai esat francūzis? — es jautāju.
— Ak, mazliet no visa kā, — viņš atbildēja.
— Jūs labi runājat franciski.
— Esmu apdāvināts, — viņš atbildēja.
Un, galvu atgāzis, skaļi smējās.
Viņš bija apdāvināts, par to varēja nešaubīties. It sevišķi teātra māksla. Raudzījos viņa sejā, kas mainījās ik pie vārda. Dažos brīžos, turklāt, manuprāt, tādēļ, lai izpatiktu Marijai, kuras naidīgumu viņš juta gandrīz uzvarētu, šis cilvēks smējās un raudāja, sadusmojās, tēloja amerikāni, kas jautā ceļu zivju tirgotājai, viņš piecēlās, lai paietu klamzīga gaitā, un atkrita uz sola, slaucīdams pieri milzīga batista kabatdrānā.
— Viņš man atgādina… — es čukstēju Man.
— Ko gan? — jautāja vīrietis, kuram bija plānākas ausis, nekā varēju iedomāties.
— Kādu personu, kas musu zeme ir diezgan populāra un ko mēs pazīstam kā Ramo brāļadēlu.
— Kas tas bija par tipu!
— Vai jūs viņu pazināt? — es jautāju.
— Protams! Un pat diezgan labi. Es šad tad apciemoju Didro. Un tā soli pa solim…
Mans izbrīns auga augumā. Ja pie Juras muitas man būtu apgalvots, ka viņš runa franciski labāk nekā es un ka mūsu literatūrā viņam nav nekādu noslēpumu, es aiz brinumiem nevarētu muti aizvērt. Un tagad viņš citē Rasinu, šķiet, zina visu par Ramo radinieku. Viņa acis, kuru krāsa svārstījās starp pelēku un zaļu, starp brūnu un dzeltenu, jautrībā tā vien dzirkstīja. Viņš smējās, viņš dziedaja, izlikās, ka strīdas ar neredzamu sarunas biedru vai spēlē šahu, atdarināja Didro, kurš atdarina Ramo braļadēlu. Un tad piepeši, it kā atmiņā uzvilnītu kaut kas traģisks, viņš noslēdzās sevī, un tieši taja brīdi, kad sāka intriģēt vai pat valdzināt, uz Marijas jautājumiem atbildēja pavisam īsi un strupi.
Taču drūmuma brīdis nebija ilgs. Pēc pagriezieniem un klupieniem bagāta domu virknējuma viņš stāstīja Marijai Venēcijas vēstures epizodes. Viņš attēloja dodžu, Bucentaure, Desmitu padomi, lieladmirāli un lielprovcditoru, aizrāva jūrās, Raguzas vai Spalato, Malvuazijas un Famagustas selgā, aprakstīdams nežēlības pilnas ainas, lika mums tikpat kā noskatīties Bragadina mokās — pēc Kipras aplenkšanas viņam turki dzīvam novilka ādu —, un viņš kritizēja Bellīni un Karpačo gleznas, kuras, viņaprāt, nedodot pilnīgu priekšstatu par pāvesta ceremoniju spožumu viņa varas apogejā.