Šis vīrs sāka mani kaitināt.
— Varbūt jūs pats arī gleznojat? — es mazliet ironiski jautāju.
— Ak Dievs, nē jel! — viņš iesaucās. — Es negleznoju. Mazliet nodarbojos ar mūziku… Bet gleznas jau nu esmu redzējis — tās esmu redzējis. Kristus pie krusta, Svētos vakarēdienus, Svētās Jaunavas pēdējo miegu un Marijas pasludināšanas, debesbraukšanas un sāpēs sabrukušas Marijas Magdalēnas, Augšāmcelšanās veseliem dučiem, dārzus Eļļas kalnā, Emmausas svētceļniekus, freskas ar jēriem un ar kara karogiem, arī ikonas un mozīkas… Jūs jau saprotat, ko gribu sacīt: tāds smagums plecos kopš gadu simteņiem… un pēc tam ne no šā, ne no tā — āboli salātu bļodā un krāsu traipi, un apļi, kas attēlo pasaules bailes… Tas viss rada briesmīgu putru. Tādu kā miglu, aiz kuras tikai ar lielām grūtībām nojaušama gaismiņa.
— Jūs tiešām šo to zināt… — es sacīju.
— Jums liekas, ka es daudz runāju, vai ne? Tas tāpēc, ka esmu kultūras cilvēks…
Viņš klusām iesmējās.
— Vai varbūt kultūras biezputra vai melnraksts. Es dzīvoju tikai no tā un tā labad. Es esmu…
Viņš nolieca galvu un pieklusināja balsi.
— Es esmu pašā cilvēka mītu un sapņu kodolā. Turklāt man ir brīvs laiks…
— Brīvs laiks? — es, diezgan pārsteigts, jautāju, skatīdamies uz viņa visai apšaubāmo stāvu.
— Man laika pietiek, — viņš atbildēja.
Un viņš smējās atkal.
Manuprāt, tā bija Marija, kas piepeši pajautāja, vai viņš negribot paēst vakariņas kopā ar mums.
— Zināt, man tas ļoti būtu pa prātam, bet…
— Varbūt jums ir kaut kas steidzamāks darāms? — es jautāju, lai pavērtu viņam atkāpšanās ceļu.
— Man nekad nekas steidzams nav darāms. Bet man ir tikai tik daudz naudas…
Un viņš izvilka no kabatas tūkstoš liru gabalu, ko iebāza manā kabatā.
— Paturiet to, — es sacīju. — Ja jums vairāk nav…
— Jūs pat iedomāties nevarat, cik daudz labāk tai ir jūsu kabatā nekā manējā, — viņš atbildēja.
— Vai esat izšķērdīgs? — es smiedamies vaicāju.
Viņš pacēla acis pret debesīm.
— Un ar ko jūs vispār nodarbojaties? — Marija noprasīja tik neciešami nesmalkjūtīgi, ka bija par vēlu kaut ko labot, bet es vīrietim aiz muguras sataisīju neapmierinātu seju.
— Vispār?
Viņš mirkli vilcinājās. Pēc tam viņš ļoti ātri norunāja, beigās noliekdams galvu Marijas priekšā:
— Es eju un nāku. Es staigāju pa pasauli. Man nav noteiktas mājvietas. Es vairākkārt esmu mainījis vārdu. Es, zināt, esmu ebrejs. Mani sauc par Simonu Fusgengeru.
♦
But ebrejam ir ciešanu ceļš visā vēstures ilgumā un pilnā ši varda nozīme. Lepnība, kas dārgi maksā. Gods un daudz zemiskuma. Mokas. Delīrijs. Ebrejus nebeidz sist krustā pasaule, ko viņi saprot un pārveido, un pārvalda labāk par visiem. Avantūrists bija ebrejs — vai, iespējams, pa pusei ebrejs. Nebija labi būt ebrejam Spānijā viduslaiku beigās, moderno laiku sākumā, ko iezīmēja Konstantinopoles un Granadas krišana — šoreiz pretējā nozīmē, Amerikas atklāšana un grāmatu iespiešanas izgudrošana. Kolonu ģimene aizbēga no Spānijas. Viņi rada patvērumu kāda no jūras republikām, kas nepieciešamības dēļ bija vairāk atvērtas un principa viesmīlīgākas; Koloni kļuva par dženoviešiem. Viņi pieņēma Kolombo vārdu. Un tā pusebrejs Kolumbs, kam labvēlīgs bija nākamais pāvests, tolaik vēl tikai kardināls, vārda Bordža, noslēpumainās dēkas tālo ziemeļu jūrās, neprātīgie plāni kuģot uz vienu pusi, lai nonāktu Indijā, Japānā un Ķīnā, kuras atradās pretējā pusē, nelaipnā uzņemšana Portugālē un, beidzot, katoliskās Izabellas un karaļa Ferdinanda atbalsts, — tas viss palīdzēja jaunajam Ulisam doties jūrā, kas bija mazāk pazīstama par Egeja jūru; tā jaunais Jasons jaunu zelta aunādu meklējumos — pusebrejs Kolumbs gatavojās uzsākt pasakaināko avantūru vēsturē un dot pasaulei tas otro pusi, kuras vēl pietrūka.
Kolumbs, protams, balstījās uz grāmatām. Vairākus gadu tūkstošus starp uguni un datoru, starp zemkopības atklāšanu un informātikas kundzību grāmata visādos veidos bija pašā vēstures sirdī; bez tās nav paveikts nekas dižs. Svētās un laicīgās grāmatas, epopejas un dzejoļi, dialogi un pamācības, likumu krājumi un ceļojumu apraksti, traģēdijas, komēdijas, rēķinu grāmatas un lūgšanu grāmitas un daudz vēlāk — romāni, noveles, vodeviļas un avīzes: pasaule progresē tāpēc, ka sevi apraksta. Kristofors Kolumbs uzgāja darbu, kas saucās Imago Mundi un tā autors bija Pjērs d'Ejī, arhibīskaps un kardināls, Ptolemaja mantinieks un Kopernika priekštecis; viņš izlasīja Historia rerum ubique gestarum ar stāstiem par Ķīnas imperatoru, par cilvēkēdājiem un amazonēm — šo darbu bija sarakstījis Aeneass Silvijs Pikolomīni, kas nebija neviens cits kā pāvests Pijs II, brīnišķīgās Pjenzas pilsētiņas dibinātājs Toskānā un Pinturikio modelis Sjēnas katedrāles bibliotēkā; un, galvenais, kad viņš atklāja Brīnumu grāmatu, ko sauca arī par Miljonu un ko franču valodā savā Dženovas cietumā nodiktējis ģeniālais lielībnieks venēcietis Marko Polo, kas gadus divdesmit bija pavadījis pie lielā hana Kubilaja, — viņam šķita, ka priekšā paveras debesis. Bija vēl kaut kas tikpat labs kā grāmatas, varbūt pat labāks par grāmatām. Vairāk par kompasu, vairāk par dažada veida burām, pat vairāk par jūru un kuģi un vairāk par grāmatām Kolumba jājamzirdziņš bija kartes. Pasauli varēja paņemt rokā.
Ilgu laiku Zeme bija plakana. Pieradums, pieredze, zināšanu un baiļu sajaukums, kristīgā tradīcija, ko ilustrēja Oross vai Izidors no Seviljas, it īpaši — veselais saprāts, kas radījis tik daudz maldu, planētu iztēlojās kā platformu ar, iespējams, noapaļotām malām — līdzīgu ritenim vai diskam. Doma, ka Zeme varētu būt apaļa kā ābols, kā ola, kā melone divtūkstoš gadu pēc Platona un pusotra tūkstoša gada pēc Kristus neradās piepeši un tikai Kolumba galvā. Varbūt gluži vienkārši, noraugoties no kādas Ēģiptes vai Grieķijas ostas vai no augstas klints, kā aiz apvāršņa pazūd kuģa korpuss, kad tā buras vēl redzamas, daudziem ģeogrāfiem, filozofiem un matemātiķiem radās nojausma par mūsu zemeslodes formu. Domas izteikšanu kavēja neapšaubāmas patiesības: vai gan varēja iztēloties, ka melones otrā pusē cilvēki staigā ar galvu uz leju? Bija taču pilnīgi skaidrs, ka viņi iekristu tukšumā, kā mēs riskētu nokrist, ja rāpotu pa sienām vai staigātu pa griestiem. "Kas gan būtu tik neprātīgs, lai noticētu," raksta kristietis Laktanss, ko imperators Konstantīns bija izraudzījies par sava dēla skolotāju, "ka pasaulē var dzīvot cilvēki, kuriem kājas būtu augstāk par galvu, vai arī pastāvēt vietas, kur lietas būtu pakārtas no lejas uz augšu, koki augtu ačgārni vai lietus lītu no zemes uz debesīm?" Visvienkāršākā, tātad arī visnepareizākā doma bija stiprākā.
Gandrīz tūkstoš gadu pirms Kolumba kāds Bizantijas un Aleksandrijas tirgotājs, par kuru nezinām neko, pat vārds nav saglabājies, bet kas bija iedēvēts par Cosmas Indicopleustes — Cosmas par godu viņa kosmologa un ģeogrāfā talantiem, Indicopleustes — tāpēc, ka nokļuvis līdz Indijai, — bija braucis pa Sarkano juru un Indijas okeānu. Tālu aiz Abesīnijas, gar Āfrikas austrumu piekrasti un tās vēl nezināmo zemesragu, ko vēlāk iedēvēja par Vētru ragu, bet pēc tam — par Labās Cerības ragu, viņš bija pagriezies uz Indiju, uz Ceilonu un austrumiem — pretī saulei, kas lēca no nekurienes, jo šis kuģotājs gribēja pierādīt — ja ne citiem, kuri neko neuzzinās nekad, pilnīgi nekad, tad vismaz sev un saviem jūrniekiem, kas to nemaz neprasīja, ka pēc nedēļām, mēnešiem vai varbūt pat gadiem ilgas kuģošanas viņš nonāks pie kaut kā neizsakāma. Viņš neko tādu neatrada. Viņš atgriezās. Ceļa galā nepavērās neviens gaidītais, cerētais un biedējošais bezdibenis. Visa apnicis, nomākts — bet varbūt laimīgs, Cosmas Indicopleustes kļuva par mūku un Sinaja kalnā uzrakstīja savu Kristīgo topogrāfiju, kura pastāvēja gadu simtiem. Tā noraidīja ķecerīgo uzskatu par Zemes lodveida formu. Tā aprakstīja mūsu pasauli kā lielu, četrstūrainu kasti, kas atgādināja krātiņu vai lādi ar izliektu vāku — debess jumu, no kura Radītājs pārrauga savu darbu. Jo ekspedīcijas neveiksme — vai varbūt veiksme, uz to varēja raudzīties dažādi, — ceļotājam un mūkam nenozīmēja neko: vienmēr varēja palikt pie apgalvojuma, ka telpas, loģiskās un plakanās pasaules mala ir mazliet tālāk.