Pašās viduslaiku beigās un modernā laika sākumā pie šīs pasaules jau piederēja Kristofors Kolumbs, Leonardo da Vinči, Erasms un daudzi citi ģēniji, bez kuriem mēs nebūtu tie, kas esam. Renesanse sākās. Tā bija klāt. Tā mirdzēja visā spožumā. Divi diži cilvēki vairāk par citiem lauza ceļu Kolumba karavelām. Tie bija matemātiķi, ģeogrāfi, astronomi un kartogyrāfi. Viens no viņiem bija Johans Millers no Kēnigsbergas, kas vēlējās, lai viņu sauc par Regiomontanusu. Otrais bija itālietis no Elorences — Sers Paolo del Poco Toskanelli. Pirms viņš ļoti jauns nomira mēra epidēmijā Romā, kurp viņu bija uzaicinājis pāvests Siksts IV, lai pārveidotu kalendāru, Regiomontanuss paspēja pašos pamatos atjaunināt plaknes un sfērisko trigonometriju ar tās tangentēm un nolāpītajiem sinusiem, kas tik ļoti ir mocījuši skolēnus un kas ļāva Visumu projicēt uz papīra. Dižais Toskanelli bija autors pasaules kartei; viņš pieņēma, ka Zeme nav nedz ritenis, nedz disks, nedz kaste ar vāku un ka Sipango — mūsdienu Japānu un Lielā Hana Kataju, par kuru tik daudz bija rakstījis Marko Polo, kā arī visus neskaitāmos pasakainās Indijas dārgumus, kas atrodas tālu uz rītiem, iespējams sasniegt, arī braucot uz vakariem.
Par šādām šausminošām un tomēr sajūsminošām lietām visu rudeni, visu ziemu un vēl vienu veselu pavasari Seviljas priekšpilsētā vēlu naktīs, tupēdams pie pavarda uguns vai terasē zem zvaigznēm, kāds pa pusei ebrejiskas izcelsmes dženovietis runāja ar ebreju, kas bija pa pusei dženovietis. Otrais — ebrejs, kas pa pusei bija dženovietis, bija mūsu vecais, ļoti vecais draugs Huans de Espera en Dioss. Viņi neko labu nerunāja par Cosmas Indicopleustes un pat ne par svēto Augustīnu. Viņi tos stādīja pretī seno prātnieku ģēnijam, kuri — no Platona līdz Ptolemajam — jau pirms jebkādas pārbaudes pieredzē, ar loģikas un radošas iztēles spēku vien bija nojautuši, ka Zeme ir apaļa.
♦
Visu vakaru, visu nakti, veselu dienu un vēl vienu nakti Ahasvērs nogulēja uz savas darbnīcas grīdas nekustīgs un nejūtīgs. Vecais Kartafils viņu veltīgi gaidīja prokuratora pilī. Trešajā dienā kurpnieks piepeši atguva samaņu. Viņš piecēlās, piegāja pie durvīm un ieraudzīja uz ielas pūli. Gaiss bija dzidrs. Pavasaris triumfēja. Dzīvība bija atgriezusies. Pasaule un tās virpulis viņu aizrāva no jauna.
Bija ebreju Lieldienas. Jeruzalemē, tāpat kā visur Palestinā, ebreji svinēja aiziešanu no Ēģiptes, kas notika pirms divpadsmit vai trīspadsmit gadsimtiem: tā bija viņu atbrīvošanās Mozus vadībā, ilgi cerētais mocību gals un viņu tautas dzimšana. Vārds paskha nozīmē pāreju. Tā bija pāreja no ziemas uz pavasari, no tumsas uz gaismu, no nāves uz dzīvību, no verdzības uz brīvību. Ahasvērs ar neskaidrām jūtām, ko lāgā nesaprata un nespēja valdīt, nolūkojās prieka uzliesmojumā, kam vairs nebija nekādas daļas par notikušajiem sīkajiem atgadījumiem, kas norisinājās pirms divām dienām, nedz arī par krustā sisto galilejieti, kurš sevi uzskatīja par ķēniņu. Ahasvēram gribējās iet laukā, piebiedroties citiem, staigāt pa ielām un pa laukiem. Viņš kaut cik sakārtoja apģērbu, sasukaja izspūrušos matus, mazliet nomazgājās, izraudzījās labāko apavu pāri — tie bija visstiprākie, visērtākie — tie, kuros viņš jutās vislabāk. Pēc tam viņš paņēma somu un nūju un izgāja uz ielas. Brīdī, kad Ahasvērs atstāja darbnīcu, kur tik ilgi bija mājojis pa pusei kā kurpnieks, pa pusei — kā romiešu prokuratora durvju sargs, viņš nobraucīja pieri ar delnu un palūkojās atpakaļ uz savu pagātni. Viņš redzēja ādas, diegus, adatas, īlenus, galdu, pie kura sēdējis, cisas, kurās gulējis, kad nenakšņoja pilī. Viņš juta sevī graužamies kaut ko līdzīgu zvēram, kas viņu grūda uz priekšu. Tās bija bailes, tas bija aizejošais laiks, tā bija kļūda, kas saplūda ar viņa esību. Viņš pats bija kļūda. Viņa atrašanās šajā pasaulē jau pati par sevi bija grēks, kas netiks piedots. Viņam tas bija skaidrs. Viņš to saprata. Viņā mājoja pārliecība, ka dzīve ir beigusies un sākas kaut kas cits. Viņš vēl nezināja, ka nekad vairs neredzēs savu kurpnieka darbnīcu, ka Jeruzaleme, kas tik daudzreiz tikusi iekarota un nopostīta, tiks nopostīta no jauna un atkal uzcelta, un atkal iekarota un izpostīta, bet vienmēr atjaunota, pirms viņš taja atgriezīsies. Viņš nevarēja domāt neiedomājamo. Viņš nevarēja iztēloties to, kas vēl nebija iztēlojams. Viņš izgāja uz ielas un sāka savu gaitu.
♦
PĒc pusstundas bijām iekārtojušies mazā bistro pāris soļu attālumā no Abadzjas. Pirms apsēšanas viņš parakņājās izbalējušā lietusmēteļa kabatās, ko, šķiet, nekad nenoģērba. No tām viņš atkal izvilka tūkstoš liru banknoti.
— Ņemiet, — viņš teica, — es atradu vēl šo.
Un viņš pasniedza naudu.
— Nē jel, paturiet, gan jums pašam noderēs, — es sacīju. — Jūs nupat jau iedevāt naudu.
— Ņemiet, ņemiet, — viņš teica. — Rit man atkal būs nauda… Varbūt pat tūlīt…
Viņš mirkli vilcinājās.
— Man viens draugs ir parādā.
Viņš paliecās uz manu pusi un klusāk piemetināja:
— Viņš man ir milzīgā parādā.
Viņš uzsvēra vārdu milzīgā. Izskatījās, ka viņš cieš.
Pasūtījām pasta fagioli un spaghetti aile vongole. Patlaban prātojām, kādu vīnu ņemt — balto vai sarkano, kad tratorijas durvis atvērās un ienāca trīs japāņi. Nebija ne vismazāko šaubu, ka japāņi neprot ne vārda italiski, un tratorijas saimnieks tāpēc jo noteiktāk palika pie venēciešu dialekta, ko tik slavenu padarījis Goldoni. Mūsu draugs piecēlās un piegāja pie jaunatnācējiem. Viņš tiem palocījās, un tie palocījās viņam. Man par lielu pārsteigumu — un tas vēl ir par maz sacīts — pār viņa lūpām sāka plūst rīkles skaņas, kādas biju dzirdējis vienīgi kino, kad skatījos nežēlīgas un debešķīgas ainas un vardarbības vai maiguma augstākos izsmalcinājumus.
Marija ieplestām acīm vērās manī. Vai esmu pietiekami uzsvēris viņas grāciju, kas bija vēl lielāka par skaistumu?
— Manuprāt, viņš runā japāniski, — viņa sacīja, pierādīdama atjautību, kas darīja godu.
— Bravo, dārgā, — es atbildēju. — Protams, nekad nekas nav pilnīgi droši, bet šajā gadījumā hipotēze liekas vismaz ļoti ticama. Es nespēju iedomāties, ka šīm rejām nebūtu pilnīgi nekādas jēgas.
ļapaņi iekārtojās pie galdiņa. Viņš atgriezās pie mums.
— Tātad jūs runājat japāniski?
— Mazliet, — viņš teica, — mazliet.
— Un kādās valodās vēl? — jautāju.
Viņam izdevās mani pārsteigt vēlreiz.