— Ar valodām ir tāpat kā ar naudu,—viņš atbildēja.—Tās rodas, kad ir vajadzība.
Viņš izskatījās gandrīz skaists. Jā. Mazliet apbružājies un gandrīz skaists. Man vienmēr ir bijusi lēna domāšana. Beidzot es sāku saprast burvību, kas no viņa izstaroja. Viņa sejā, pēc kuras nebija iespējams noteikt vecumu, sajaucās nogurums un aizrautība, apnikums, ko viņš neslēpa, un dzīvības spēks, kurš šķita viņu nesam pret paša gribu. Vēlāk, daudz vēlāk — pēc Marijas, pēc Venēcijas un Jūras muitas es bieži ievēroju, ka sievietes vīriešos mīl vai nu viņu vājumu, vai spēku. Viņā apvienojās gan viens, gan otrs. Radās iespaids, ka viņš ir dzīvojis pārāk daudz un ilgi, ka viņam jau ir līdz kaklam šī vecā pasaule visapkārt, ka apriebies izmisīgi meklēt jaunus cilvēkus, ar kuriem sarunāties, un reizē sakust ar vienmēr plūstošo piedzīvojumu un dzīves avotu. Uz Mariju viņš atstāja iespaidu — to es skaidri redzēju —, Mariju valdzināja un gandrīz fascinēja nobrieduša, par viņu daudz vecāka vīrieša pamatīgums, kā tas mēdz valdzināt daudz jaunākas sievietes, kas ir pazinušas vienīgi ļoti jaunus vīriešus. Arī mani viņš intriģēja ar saviem bezgalīgajiem stāstiem, kas pamazām ieguva noteiktu formu.
♦
Tajā laikā, tāpat kā šodien, pasaulē notika daudz vairāk, nekā es varētu izstāstīt. Viss izrietēja cits no cita, iesūcās no visurienes, mani appludināja un smacēja. Es no visa izvēlos divus vai trīs notikumus — kā piemērus, kā modeļus. Pārējo nolieku sānis un eju uz priekšu, kā nu spēju. Kamēr Pjetro di Bernardone Toskānas vai Umbrijas tirgos, ceļā uz Spello, uz Folinjo, uz Todi starp vīna dārziem un olīvkoku birzīm runāja ar Butadeo par savu dēlu, kas beidzot bija ticis laukā no Perudžas cietuma, ap viņiem viss kustējās. Pasaule palika vienmēr tā pati un nebeidza mainīties. Cilvēki mira un dzima. Kaislības, godkāre, intereses, neprāts, iekāre un nejaušība viņus nemitīga lika un parvietoja uz vienmēr vienādiem un vienmēr atšķirīgiem milzīga šaha dēļa lauciņiem. Bija atļauts domāt, ka ikviens ir pats sava likteņa veidotājs. Tapat bija atļauts pieņemt, ka visu vada noslēpumaini speķi.
Pār veselu Visuma daļu — to, kas jau vairākus gadu tūkstošus un vēl dažus gadsimtus sevi uzlūkoja par universa centru, valdīja spēks, kas mājoja Džovanni Butadeo garās dzīves pašā kodolā: tā bija katoliskā, apustuliskā Romas baznīca. Caur svēto Pēteri un svēto Pāvilu tā bija saistīta reizē ar ļoti maz pazīstamu ebreju — aģitatoru un mistiķi, kas sevi uzskatīja par Dieva dēlu, un ar milzīgu impēriju, kura bija ļāvusi sist viņu krustā. Stāsta, ka, raugoties no Mēness, vienīgais cilvēku roku darbs, ko iespējams saskatīt, ir lielais Ķīnas mūris.
Ja kāds ļoti tāls ģēnijs mūs pētītu laikā, nevis vērotu telpā, tas mūsu vēsturē pamanītu dažas diezgan nenoteiktas masas: uguns un zemkopības atklāšanu, pilsētu celtniecību, Būdas piedzimšanu un vairākus tūkstošus gadu vēlāk — islama dzimšanu, Amerikas atklāšanu un grāmatu iespiešanas sākumu, franču revolūciju un krievu revolūciju, atombumbas sprādzienu… Šis ģēnijs, bez šaubām, pamanītu divas varenas konstrukcijas, kas ir vēstures sekas tikai tālab, lai būtu jo lielākā mērā tās cēloņi: Romas impēriju un katoļu baznīcu. Abas sistēmas sajaucas Romā, kas ir to kopīgais centrs.
Laikā, kad Džovanni Butadeo klīda pa Itālijas ceļiem kopā ar Pjetro di Bernardoni, baznīca — joprojām varena un joprojām apdraudēta — aktīvi iejaucās itin visā. Ar vācu imperatora palīdzību — viņš vienlaikus ir tās pretinieks un ierocis, tās bažu avots un zobens — tā cīnās ar islamu, lai iegūtu Svēto zemi, ko tikko iekarojis — tas ir kā zibens trieciens islama pasaulē un kā pērkona grāviens kristīgajā pasaulē — lielais sultāns Salahs al Dins, ko mēs sauksim par Saladinu. Lai atgūtu Jeruzalemi, kur pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem miris Jēzus, baznīca un tās vadonis pāvests, kura vārds laika gaitā mainās, rīko krusta karu pēc krusta kara. Nemaz jau nerunājot par bērniem, svētceļniekiem, tirgotājiem, venēciešiem, par daudziem jo daudziem senjoriem un jūrniekiem, pirātiem un algotņiem, uz Svēto kapu mošeju ēnā kopā ar ģermāņu imperatoru Fridrihu Barbarosu devās arī Francijas karalis Filips Augusts un Anglijas karalis Ričards Lauvassirds. Radās aizvien jauni šķēršļi. Ikviens no dalībniekiem, pat vissīkākais aktieris, statisti un liecinieki saistās ar veselu attiecību un apstākļu ciklu, ar kaislību un dižu žestu radītajiem koncentriskajiem apļiem. Fridrihs Barbarosa noslīkst kādā Turcijas upē. Sicīlijas un Jeruzalemes karalis, Romas un Vācijas imperators, pāvesta draugs un ienaidnieks — imperatora mazdēls kļūs par pasakaināko pasaules vēstures personāžu, par pēdējo Aleksandra un Cēzara mantinieku, par Mesijas ēnu Zemes virsū un pat par Antikrista veidolu: tas ir Fridrihs II Hoenštaufens — stupor mundi — pasaules apstulbums.
Šo daudzo un tik sarežģito notikumu atbalss tikai pamazām sasniedza Umbriju. Jau būdams vecs, bet aizvien vel jauns, Džovanni Butadeo kāri klausijās Bernardones un viņa Asizes draugu stāstus par tiem. Vakara rēnumā, klausoties kareivju un svētceļnieku runās, viņam atkal uznāca vēlēšanās doties ceļā un aiziet lidz Svētajai zemei. Asizē viņu aizkavēja Pjetro Bemardone, kas bija kļuvis par draugu, un vēl vairāk — Pjetro dēls, kurš tikko bija izkļuvis no Perudžas cietuma un kuram viņš bija pieķēries.
Varbūt tieši tāpēc, ka zem saules risinājās neskaitāmi un neskaidri notikumi, Pjetro di Bernardones dēls līdz neprātam mīlēja dzīvi. Viss viņu saistīja un valdzināja. Svētki, sievietes, vīns, karš, bruņinieku romāni, slava, ko iemantoja tie, kuri cīnījās tur, Austrumos, pret musulmaņiem, — viss auda ap viņu it ka burvju sapņus. Perudžas cietums bija īss, bet diezgan bargs pārbaudījums. Jūs jau zināt, kā veidojas cilvēka dzīve. Džovanni jeb Frančesko bija ne visai liela auguma vīrietis, ārkārtīgi jūtīgs, apveltīts ar nepārvaramu valdzinājumu un pavārgu veselību. Viņš diezgan strauji krita no neapvaldītas sajūsmas dziļā grūtsirdībā, kas viņu it kā salauza. Lai izpatiktu draugiem, viņš šķieda naudu vairāk nekā jebkad.
— Dēls dara man raizes, — Pjetro di Bernardone teica Džovanni Butadeo, kad viņi jāja viens otram blakus.
— Tev nav taisnība, — Izaks atbildēja. — Viņš ir brīnišķīgs cilvēks. Visi viņu mīl. Es arī. Viņš radīs lietas, kas būs tikpat skaistas kā pakalni ap mums. Iespējams, viņš atstās savu vārdu cilvēces vēsturē.
— Par to es mazliet šaubos, — Pjetro sacīja. — Viņš ir vājš, viņš ir svārstīgs, viņš ir izšķērdīgs un mainīgs.
— Viņš ir aizrautīgs, — īzaks atbildēja. — Baudās viņš ir šķīsts. Viņš nekad nav mazisks.
— Es viņu tev uzticu, — Bernardone sacīja.
— Es darīšu, ko varēšu, — Butadeo atbildēja. — Nekas nav vairāk pūliņu vērts kā palīdzēt jauniem cilvēkiem, kam ir lieli pārdzīvojumi un lielas cerības.
Pjetro di Bernardones dēls bija lolojis visrožainākās cerības. Viņš pazina lielus pārdzīvojumus. Notika kaut kas pavisam vienkāršs, vēl vienkāršāks par cietumu, kas saistīts ar darbību, ar prietiniekiem, ar neveiksmi un notiesāšanu: jaunais Džovanni smagi sasirga. Ir grūti pasacīt, vai viņš saslima tāpēc, ka viņa attiecības ar pasauli beigu beigās bija mainījušās, vai arī viņa attiecības ar pasauli mainījās tāpēc, ka viņš saslima. Neapstrīdams ir tikai tas, ka viņš mainījās. Viņš raudzījās uz lietām citādi, ar lielāku nopietnību. Viņš nezaudēja ne drusciņu valdzinājuma, bet zaudēja vieglprātību. Viņš gan mēģināja no jauna mesties operetēm līdzīgajos karos, kas bija briesmīgi sarežģīti un nodarīja lielu postu, mēģinādams pievienoties Gotjē dc Brienna karapulkiem, kuri Apūlijā cīnījās pāvesta pusē pret imperatoru. Tā bija jauna neveiksme. Viņš atkal saslima. Viņš atgriezās Asīzē. Tad ebrejs — tēva draugs — ņēma viņu savā ziņā. Džovanni Butadeo un jaunais Frančesko devās garās izjādēs vai pārgājienos pa Toskānas un Umbrijas pakalniem, kur mirdzēja viss pasaules skaistums, gar mazajām pilsētiņām, kas saucās Asīze vai Kortona, Sandžiminjāno vai Todi. Viņi apbrīnoja ainavas, baznīcas, pilis, putnus un puķes, ģēniju darbus un dabu. Viņi sastapa priesterus un karavīrus, tirgotājus un meičas, viņi kopā nolūkojās visā, ko spēj cilvēki.