— Tevī mani pārsteidz tas, — jauneklis sacīja draugam, — ka tu nekam nepieķeries. Vai tev pieder jelkas, vai tikai tavs apģērbs, tava nūja un soma?
— Man nekas nav vajadzīgs, — Butadeo atbildēja. — Es dzīvoju no laika gara. Un no draugu labdarības.
— Vai tu esi laimīgs? — Frančesko jautāja.
— Es nezinu, — īzaks atbildēja. — Es neuzdodu tādus jautājumus. Es eju cauri telpai, eju cauri laikam. Un es raugos pasaulē.
— Tu būtu dižākais no cilvēkiem, — jaunais Frančcsko atsāka, — ja vien tu butu laimīgs.
Kādu dienu, izejot no Asīzes, viņi sastapa spitālīgo, kam slimība bija saēdusi seju un locekļus. Frančesko nokāpa no zirga, lai iebertu maka saturu brūcē, kas sniedzās viņam pretī un bija cilvēka roka.
— Vai nāksi? — Butadeo viņam uzsauca, zirgā sēdēdams.
— Brītiņu pagaidi, — Frančesko atbildēja.
Un Džovanni Butadeo, aiz pārsteiguma sastindzis zirga mugurā, noskatījās, kā Frančesko di Bernardone tur brūci savās rokās un paceļ to pie lūpām.
— Vai esi traks? — Izaks jautāja, kad spitālīgais bija pazudis ar naudu un atmiņām par skupstu un viņi abi atkal jāja līdzās.
— Par ko tu domā? — Frančesko atbildēja ar jautājumu.
— Es? Gandrīz ne par ko. Iespējams — par laiku, kas paiet, un par cilvēka ģēniju — viņi seko cits citam un bez mitas izgudro kaut ko jaunu.
— Zini, — Frančesko teica, — manuprāt, plūstošajam laikam un visiem cilvēku sapņiem pamatā ir kaut kas vēl spēcīgāks un dziļāks, kaut kas tāds, kas piešķir svaru, kaut kas, kas dod jēgu, un to tu nepazīsti.
— Un kas tas, tavuprāt, tāds ir? — īzaks jautāja, mazliet nepacietīgi iesmiedamies.
— Tā ir mīlestība, — Frančesko atbildēja.
Un viņš sāka dziedāt.
♦
Lidz šim neesmu daudz stāstījis par Mariju. Viņa bija jūrnieka meita. Es viņu mīlēju, un tas bija pavisam vienkārši. Nejauši satiku viņu N. juridiskajā fakultātē, kur līdz nāvei garlaikojos. Protams, arī viņa garlaikojās: tieslietas, studijas, province — tas viss solīja rutīnu, miegu, pilsonisku aptrulumu. Tēvs un māte bija gājuši bojā autokatastrofā gadu pēc manas piedzimšanas. Protams, tā bija traģēdija. Un arī veiksme. Es biju bārenis, kā cilvēks mēdz būt neprecējies: tas deva tiesības uz pārdrošību, uz bezrūpību un gara neatkarību. Nepilnu divdesmit gadu vecumā es biju tik brīvs, cik vien cilvēks var būt brīvs. Pēdējais no maniem tēvočiem bija ari mans aizbildnis; viņš tikko bija nomiris, atstājot nelielu īpašumu, tā ka varēju dzīvot — prātīgi, bet arī bez bažām. Paldies Dievam, uztraukumus man sagādāja nevis nauda, bet mīlestība.
Viņa aiz pārskatīšanās bija saderinājusies ar kāda pasniedzēja vai kontroliera dēlu — neatceros, kas īsti bija viņa tēvs, bet tas bija kaut kas vēl garlaicīgāks par Annales un Digestes, ar ko man bija jānodarbojas. Es ļoti drīz nostiprinājos pārliecībā, ka šī saderināšanas ir kļūda un noziegums. Nezin kāpēc man likās, ka viņas zilās acis un gaišie mati nikni pretojas tādiem nomaldiem. Kad viņa devās uz Parīzi pie krustmātes, lai turpinātu studijas un satiktu saderināto, kas gatavojās beigt Nacionālo vadošo kadru skolu, es, protams, viņai sekoju. Sameklēju istabu Gē Lisaka ielā. Laiku pa laikam, izdomādams kādu ieganstu, es viņu līdz turienei aizvedu. Laikam jau viņa mani žēloja, jo biju bārenis. Izmantoju meitenes cildenās jūtas, lai ļoti taktiski un smalkjūtīgi, ar iespējami mazu ļaunumu runātu par viņas līgavaiņa muļķību. Lielajā amfiteātrī sēdēju blakus viņai.
— Kādas muļķības! — es viņai čukstēju starp divām smalkām piezīmēm par laulību līgumu šķirtas vai kopīgas mantas režīmā.
— Tas ir pilnīgi iespejams, — viņa atbildēja, cieši raudzīdamās nākotnē, kas, šķiet, viņu nemaz nesajūsmināja, — tas ir pilnīgi iespējams, bet tā nu tas ir.
Doma, ka tas ir tā un ka tur nekas nav maināms, mani darīja vai traku. Es biju liels egoists: domāju vienīgi par Mariju. Biju arī gaužām slinks: vadīju savas dienas un labu daļu nakšu, prātodams, kā kļūt ļoti bagātam un ļoti varenam, lai izrautu Mariju no inspektora dēla jau neasiem kļuvušajiem nagiem. No rīta, tik ļoti nopūlējies, pamodos noguris. Man tik tikko pietika spēka, lai pierunātu Mariju pavadīt mani uz Luksemburgas dārzu, uz Sēnas ielas vai Mesjēleprānsa ielas ķīniešu restorānu vai arī — sajūsmas kalngals! — uz kādu Senmišela ielas vai Kristīnas ielas kino, kur varēja noskatīties kādu vecu Cukoru, vecu Hičkoku vai arī Lubiču. Mocīju Mariju ar maigiem vai ļoti nežēlīgi sarkastiskiem jautājumiem, ar patētiskiem apgalvojumiem. Viņa klusēdama manī klausījās. Viņa stūrgalvīgi purināja galvu. Viņa neteica neko, viņa teica — nē. Bet viņa manī klausījās. Maltītes beigās vai pastaigas laikā, vai kino sēdekļos viņa intensīvi domāja. Lai varētu domāt vēl veiksmīgāk, viņa reizēm aizvēra acis un uzlika galvu uz mana pleca. Es biju ļoti apmierināts par tik pārdomātu rīcību un apskāvu viņu.
Es jau ilgi saucu viņu par "mīļo", un galu galā arī viņa aiz atdarināšanas tieksmes un ērtības labad sāka saukt mani par mīļo. Marija, tāpat kā visas sievietes, bija dumpīga un pakļāvīga. Es viņai sacīju:
— Es tevi mīlu.
Laikam jau aiz pieklājības, jo viņa bija ļoti labi audzināta, ne par matu nepaceļot balsi, kas bija ļoti maiga, viņa atbildēja:
— Es tevi mīlu.
Viņa mani skūpstīja, viņa mani mīlēja, viņa kļāvās man klāt. Un pilnīgi nesaprotamu iemeslu dēļ, kas acīmredzot nebija saistīti nedz ar uzticību, nedz reliģiju, nedz pienākumu un pat ne ar interesi, viņa stūrgalvīgi palika pie sava nodoma precēties ar inspektora vai galvenā kontroliera dēlu. Cik sievietes ir savādas salīdzinājumā ar tik vienkāršajiem, savos melos tik viengabalainajiem vīriešiem, kas tik lieliski pārvalda valodu — pat tad, ja tā ir pavisam neskaidra. Es viņai sacīju:
— Precies ar mani!
Viņa atbildēja:
— Es nevaru.
— Un kāpēc?
Viņa atbildēja pavisam vienkārši:
— Tāpēc, ka es precos ar Šarlu.
Šarls bija viņas saderinātais, nākamais augstais ierēdnis. Biju pārliecināts, ka viņam ir nākotne, ģimene, principi un brilles. Es viņus abus sūtīju pie velna, es atrāvu roku, ko biju aplicis Marijai ap vidu, es rūgu savā kaktā. Viņa mani raudzījās no sāniem un jautāja:
— Un kas par to?
Tā bija mūsdienu jaunā meitene ar vakardienas Ipašibām. Nedēļu pirms kāzām ar Šarlu, bet varbūt divas vai tris nedēļas pirms tām viņa nezin kādēļ pajautāja, vai nevēlos kopā ar viņu kaut kur aizbraukt. Es viņu aizvedu sev lidzi — kas lai zina, kādēļ — uz Bučintoro pansiju. Ak, jauniba, jaunība…
♦