Vairāk uz dienvidiem, aiz pakalniem un ielejām, netālu no Nāves jūras, kuras ūdeņi atstāja uz lūpām stipru sāls garšu, skumīgākā un gandrīz tuksnesīgā zemē pacēlās ebreju lielā, svētā pilsēta. Tur, Kidronas ielejā, kopš gadsimtu gadsimtiem bija apmetušies Ābrahāma bērni, kas kopā ar ģimenēm un savu ticību bija ieradušies no lielas tālienes. Ķēniņš Dāvids, kura vārdu, slavu, mīlestības sakarus un pat noziegumus joprojām apdziedāja visa tauta, pilsētu bija ieņēmis, un viņa dēls Salamans to uzcēlis, palīdzot Tiras valdniekam Hīrāmam, kas piegādāja ciedra kokus un namdarus Visvarenā templim, kur, divu spārnotu un apzeltītu koka ķerubu apsargāts, glabājās Derības šķirsts un bauslības galdiņi, kuru rakstus Sinaja kalnā Dievs iedvesa Mozum. Vēlāk, tomēr apmēram sešus gadsimtus pirms mūsu aprakstītās pavasara dienas, templi izpostīja Nebukadnecars, kas bija Babilonas valdnieks. Templi uzcēla no jauna, atkal izlaupīja un atjaunoja vēlreiz. Pēc tam, kad bija pagājuši aptuveni astoņdesmit gadi — ļoti veci vīri vēl atcerējās šos drūmos notikumus —, Pompeja leģioni iekaroja svēto pilsētu un nogalināja priesterus, kas kalpoja templī. Jeruzalemi, Jūdeju, visu Palestīnu pakļāva impērijai.
Milzu darbus uzsāka Hērods, kas ar romiešu atbalstu kāpa Jeruzalemes tronī un ko daudzi ebreji neieredzēja, jo viņš sadarbojās ar impēriju. Taisnība, viņš piekopa Mozus reliģiju, bet bija idumejietis, turklāt lielākā daļa ebreju viņu uzskatīja par pielīdēju un nodevēju. Viņš savulaik bija draudzējies ar Marku Antoniju, kuram bija pateicību parādā par visu, un tūlīt pēc Aktijas kaujas, kur Antoniju un Kleopatru pilnīgi sakāva Oktaviāns, piebiedrojās uzvarētājam, kas kļuva par imperatoru Augustu. Lai noturētos pie varas, viņš lika nogalināt sievastēvu, svaini un beigās arī sievu. Viņš precējās desmit reizes. Tas bija valdnieks bez ticības un bez likuma, un viņa nežēlība un patvaļa, kā arī verdziskā padevība pakļāvējiem radīja naidu un nicinājumu. Tāpat kā daudzi tirāni, viņš lika uzcelt teātrus, vingrotavas un neskaitāmus monumentus, tādēļ priesteri un ticīgie ebreji viņu uzskatīja par helenizējušos pagānu. Kāda grieķu ciema vietā jūras malā viņš nodibināja pilsētu, ko nosauca par Cezareju, lai izpatiktu romiešiem. Taču šis ienīstais okupantu rokaspuisis bija arī tikko pabeidzis Salamanatempļa atjaunošanu, uzceļot to vēl lielāku un skaistāku.
♦
Piepeši viņa acu priekšā gluži kā slīdoša kuģa priekšvadnis starp Skjavoni krastmalu un Svētā Jura salu, kas saulē vizēja okerīgi sārta, pie Eiropas viesnīcas, kur reiz apmetās Šatobriāns, pretī Piazzetta ar tās divām kolonniņām un tik masīvajai un vieglajai Dodžu pilij Simons ieraudzīja Jūras muitu, virs kuras pacēlās globuss un pāri tam — vējrādis kā Fortūnas figūra. Skaistuma un saviļņojuma pamodināta, viņu pārņēma gan citu, gan paša atmiņu gūzma. Gadsimtu pēc gadsimta šīs baznīcas, šīs pilis, šie torņi un kupoli ir jundījuši ceļotāju, mīlētāju, dzīves baudītāju un mistiķu sapņus. Te sastopas Austrumi un Rietumi. Viens no Visuma centriem droši vien atrodas kaut kur burvju trīsstūrī, ko veido divi lauvas aiz Svētā Marka laukuma, Svētā Jura tornis un Izdziedināšanas baznīcas smaile. Pasaulē nav nevienas vietas, kas būtu vairāk piesātināta ar pagātni un jēgu. Gaisma bija tik dzidra, gaiss — tik viegls, ka Venēcijas akmeņi šķita dejojam virs ūdens. Žilbums radīja noslēpumu, gandrīz vai ciešanas. Tik izšķērdīgi un šķietami nevērīgi izdāļātais krāšņums reizē modināja jūsmu un mazdūšību. Viņš izdzirda, ka skaļā balsi saka:
— Viss ir labi.
Vīrietis svītrotā džemperī un sarkani apmalotu salmenīcu galvā pagriezās atpakaļ un paskatījās uz viņu. Simons pacēla roku un pakustināja to, it kā aizgainīdams savus vārdus. No tālienes nākoša laime piejaucās bailēm, kas no viņa vairs neatkāpās.
♦
Tajā pavasara dienā, kad tik daudz kam vajadzēja sākties, kāds virs pašos spēka gados ar gariem matiem un rūpīgi apcirptu bārdu sēdēja pils priekšā — pili viņš strādāja.
— Vai tu, Ahasvēr, ieelpo svaigu gaisu? — viņam sauca puišeļi un mājsaimnieces, kas gāja iepirkties.
Viņš ieelpoja svaigu gaisu. Viņš raudzījās ielā, kur ierastā nekārtībā, krāsu ņirboņā, nelabā smakā, lāstu un kliedzienu troksni savās gaitās gāja ēzeļi un kamieļi, priesteri, zeloti, lauku ļaudis un augstākās sabiedrības dāmas, iereibuši jūrnieki, farizeji un nodokļu piedzinēji, kas devās uz sanhedrinu vai atgriezās no tā rūpju pilnu seju, grieķi, sīrieši, ēģiptieši, kurus varēja pazīt pēc valodas un apģērba, laiku pa laikam ari pāris romiešu karavīru ar ķiveri galvā un zobenu pie sāniem, reizēm pat ar īsu, smagu metamo šķēpu rokā — viņi soļoja cits citam blakus, mezdami visapkārt bažīgos iekarotāju skatienus. Viņš paraudzījās debesis: virs galvas peldēja mazi mākonīši.
Viņš jutās gluži labi. Ķermenis darbojās klusēdams. Viņš domaja, cik maz vien iespējams. Galvā peldēja nesakarīgu tēlu drumslas. Vēsture, politika, filozofija un reliģija viņu sevišķi nenodarbināja. Reizēm viņš aizsapņojās par dzimto Galileju, par kādu sievieti, kas bija patikusi un, iespējams, patika joprojām, par māti, kura nomira, kad viņam bija septiņi gadi, par pagātnē nogrimušām baudām. Tādos brīžos viņš aizvēra acis, un tad visi šie gaistošie tēli gara acu priekšā veidoja it kā teātri, viešot viņā laimi, kas daudz neatšķīrās no skumjām. Viņš nebija nedz svētais, nedz gudrais, nedz varonis. Viņš bija tāds pats cilvēks kā citi. Viņš daudz gulēja. Viņš pūlējās aizmirst.
Viņš bija dzimis Gaiilejā — Magdalā — pirms gadiem trīsdesmit vai četrdesmit. Viņa tēvu sauca par Ahasvēru. Arī viņu — par Ahasvēru. Ģimenē visi saucās par Ahasvēriem. Jocīgā vārda dēļ apsaukāja un reizēm iebukņīja. Taču mācītie vīri un priesteri juta pret šo vārdu interesi un gandrīz cieņu: viņi reizēm prātoja, vai dīvainais Ahasvēra vārds nav cēlies no Ahasvēra — Persijas valdnieka — vārda, kas minēts Esteres grāmatā. Kopš Rasina laika visi zina, bet Jūdejā un Gaiilejā vienmēr ir zinājuši, ka Mordohaja tēvoča meita — skaistā Estere ieņēma ķēniņienes vietu blakus Ahasvēram jeb Kserksam, kad ķēniņieni Vašti viņas ķeizariskais un karaliskais laulātais draugs bija atstūmis. Bija vajadzīgs tikai solis, lai secinātu, ka Ahasvēru ģimenei ir vairāk vai mazāk tiešs sakars ar Persijas valdnieku un Esteri. Dzimta to bija pārrāvusi jo straujāk tāpēc, ka visi Ahasvēri paaudžu paaudzēs bija kurpnieki: amatu, tāpat kā vārdu, mantoja. Ir taču saprotams, ka tādiem ļaudīm ļoti glaimoja doma, ka viņu dzimtā kaut kur tālu un augstu bijusi ķēniņiene.