Ahasvērs, tēvs, bija kurpnieks Gaiilejā. Ahasvērs, dēls, kļuva par kurpnieku Jeruzalemē. Daudzas jo daudzas karavānas ceļoja no Galilejas uz Jeruzalemi un no Jeruzalemes uz Galileju. Kopš bērnības tas Ahasvērs, kas interesē mūs, gandrīz ik gadu svētkos devās uz Jeruzalemi. Provinces ebrejiem svētceļojums bija svinīgs un vienmēr tīkams notikums. Daudzi jo daudzi psalmi bija sacerēti, apdziedot laimi, ko cilvēks bauda, pavasarī kopā ar ģimeni ceļojot vairākas dienas pāri kalniem un ielejām, sapņojot par Jeruzalemes spožumu, par svēto tempļu šausmām, par prieku, ko brāļiem dod kopā sanākšana. Ceļš, ko parasti izvēlējās Ahasvēri, bija gandrīz tas pats, ko pēc daudziem gadsimtiem, ejot Jēzus pēdās, caur Sihemu veica jūsmas pārņemtais Renāns. Pēc viena tāda ceļojuma Ahasvērs nevis atgriezās kopā ar savējiem Gaiilejā, bet iekārtojās kādā Jeruzalemes darbnīciņā.
Šādam lēmumam bija daudz dažādu un pat pretēju iemeslu: Ahasvēru mudināja godkāre, nepacietība un alkas pēc neatkarības, bet arī sarūgtinājums un vilšanās, ko varētu saistīt ar atraidītu mīlestību. Magdalā, kur Ahasvērs pavadīja jaunību, dzīvoja sieviete, kas bija dažus gadus par viņu jaunāka. Viņu sauca par Mirjamu jeb Mariju. Ar smuidro, lokano augumu, garajiem, gaišajiem matiem, aizrautīgo un neaprēķināmo dabu viņa patika daudziem vīriešiem. Ilgu laiku viņa loloja pret Ahasvēru neprātīgo un bezcerīgo kaislību, kas bērnībā veidojas klusumā. Viņi kopā rota|ājās dārzos ap akām. Abi kopā ar ģimenēm gāja svētceļojumā uz Jeruzalemi. Viņi auga viens otram blakus, nenojaušot leģendas, kas vēlāk — daudz vēlāk — vīsies ap viņu vārdiem — ap katru atsevišķi.
Mirjamas skaistums un, iespējams, rotaļu biedra vienaldzība diezgan drīz meiteni nomaldināja un vēlāk noveda neceļos. Astoņu un desmit gadu vecumā viņa apbrīnodama raudzījās nevaldāmajā un neglītajā pusaudzi, kas prātoja tikai par brūcēm un puniem un nesaprata nekā. Četrpadsmit un piecpadsmit gadu vecumā viņu vispirms ievēroja kāds Tiras tirgotājs, kāds Sīrijas princis, kāds leitnants, kas kalpoja Hērodam Antipam, kurš bija lielā Hēroda dēls un vismaz vārda pēc, jo romieši jau bija turpat blakus, valdīja pār Galileju tetrarha amatā. Runā — bet kas gan lai zina, jo cilvēki ir tik ļauni un mēlnesīgi! — ka Jūdejas prokurators, ko sauca par Ponciju Pilātu, un senators Publijs Sulpicijs Kirīnijs — ļoti pazīstama persona un Sīrijas ķeizariskais legāts, no kura bija atkarīga Samarija, Ēdoma, Galileja — visa Jūdeja, arī esot bijuši laipni pret Mirjamu. Skaidri zināms vienīgi tas, ka viņa pamazām iegrima baudu dzīvē un drīz vien ari orģijās, kas viņu reizē padarīja par bagātu sievieti un kurtizāni.
Ahasvērs agrā jaunībā, kad ceļoja uz Jeruzalemi vai pavadīja garus vakarus Ģenaceretes ezera krastā, kur jaunie cilvēki bieži devās līdzi zvejniekiem, galu galā iemīlējās bērnības draudzenē, kuras izcilo skaistumu bija liedzis redzēt pieradums un kura nu bija kļuvusi par jaunavu. Dažu labu reizi — sākumā it kā pa jokam, pēc tam — aizvien nopietnāk un nopietnāk — brīžos, kad viņi satikās pie akas, kad gāja pēc zivīm, ko izzvejoja lielajā ezerā, kuru reizēm sabangoja vētras un kurš atgādināja jūru, kad abi kopā vāca vīnogas, ko vēlāk mina lielās mucās, viņš pacēla acis uz viņu un čukstēja vārsmas no Augstās Dziesmas: "Tu esi paņēmusi man sirdi, mana māsa, mana mīļā līgava, ar vienas savas acs skatu un ar vienu sava kakla viju! Cik skaista ir tava mīlestība, mana māsa, mana mīļā līgava! Tava mīlestība ir tīkamāka par vīnu…" Viņu ģimenēm bija labas un tuvas attiecības, viņu stāvoklis sabiedrībā — līdzīgs, viņa bija pret jaunekli draudzīga — nekas nestājās ceļā abu attiecībām. Taču Ahasvērs apstulbis redzēja, kā Mirjama ātri vien attālinās. Un, jo vairāk viņa attālinājās, jo kvēlāk viņš vēlējās dzīvot ar viņu un apprecēt viņu. Dažos gados, dažos mēnešos Mirjama pacēlās daudz augstāk un krita daudz zemāk par viņu — nabadzīgu un godīgu kurpnieku: augstāk tāpēc, ka, dārgakmeņos mirdzēdama, gāja no dzīrēm uz dzīrēm, viņas dzīve bija spožuma pārpilna, turīga, gandrīz grezna; zemāk — jo viņa piekopa prostitūciju.
♦
Visu bezgalgaro jajiena laiku blakus brālim Džovanni viņš jutās gandrīz laimīgs. Viņi devās tikai uz priekšu, tikai uz priekšu. Pārējie jāja tāpat kā viņš. Beidzot viņš varēja domāt par kaut ko citu. Viņš piedalījās plānā, kuram neticēja, bet kurā viņam bija sava vieta un sava loma. Viņš bija pārstājis nodarboties ar sevi vien. Reizēm viņš iedomājās, ka priekšā paveras dzīve un ka viņš darīs citiem derīgu darbu. Viņi bija šķērsojuši svešas zemes, kur nekad neviens pirms viņiem nebija spēris kāju, un noslēpumainas pilsētas, kas nebija iezīmētas nevienā kartē. Laiku pa laikam viņi izbijušies sastapās ar cilvēkiem, kuri runāja dīvainās valodās, ko neviens nesaprata. Viņi bija redzējuši brīnumainus jātniekus, kas spēlēja bumbu, tās vietā lietojot aitu galvas. Bija vajadzīgs ilgs laiks, līdz ceļotāji saprata, ka bailes, ko izjūt paši, varbūt nav pat tik lielas kā šausmas, kādas iedveš viņi. No rīta, kad priesteris starp teltīm noturēja dievkalpojumu, Džovanni Butadeo, stāvēdams starp citiem, sapņoja par pagātni, kurai nebija gala.
♦
Toreiz notika kaut kas diezgan bēdīgs. Ahasvērs, kā vēlēdamies par katru cenu un pretēji skaidri redzamai patiesībai atgūt izgaisušo pagātni, visiem līdzekļiem pūlējās iekarot vai arī atkārtoti iekarot jauno sievieti. Par vēlu. Zvaigžņu stunda bija izdzisusi tumsa. Laiks bija aizritējis. Viņš negantās dusmās atsacījās piedalīties dzīvē, kuras jēga vairs nebija skaidra nevienā jomā, un vēlējās vienīgi atdot visu, kas viņam piederēja, par vienu nakti — vienu pašu nakti ar Mirjamu. Viņa Ahasvēru smiedamās atraidīja.
— Mēs tik sen jau esam draugi… Kāpēc lai kaut ko mainītu?
— Mes kopa esam rotaļājušies un skraidījuši, kopā — ceļojuši. Esam kopā pastaigajušies pa smiltīm un zem palmam. Mēs kopā esam smējušies un raudājuši. Tagad man gribas gulēt ar tevi.
— Cik jocīgi! Man gan ne… Vai — man vairs ne.
— Bet tu guli ar kuru katru! Kāpēc ne ar mani?
— Tāpēc, ka ir nokavēts. Tāpēc, ka tu neesi pietiekami bagāts, lai es pret tevi izturētos kā pret kuru katru. Un tāpēc, ka nemīlu tevi pietiekami, lai pret tevi izturētos citādi.
Viņai bija vijolīšu krāsas acis. Viņš neatlaidās. Viņa Ahasvēru atraidīja. Viņš stūrgalvīgi tvērās pie savas kaislības. Viņa palika pie sava nicinājuma. Tā bija mazliet neparasta kurtizāne: gan pārmērībās, gan atraidījumos viņa bija tik aizrautīga, ka vīriešiem, kurus tracinaja viņas skaistums un uzvarošās, bet vilšanos piedzīvojušās karalienes stāja, radās šaubas par viņas veselo saprātu. Mirjama reizē bija nepiekāpīga un mainīga.
Ahasvērs atstāja dzimto Galileju un pārcēlās uz Jeruzalemi daļēji tādēļ, lai viņu aizmirstu. Vairākus gadus viņš strādāja kādā kurpnieka darbnīcā. Cilvēki viņu pazina, sveicināja, pārmija dažus nodrāztus jokus.
Viņš piederēja pie vecpilsētas. Viņš ar lielām pūlēm pelnīja savu dienišķo maizi. Vakaros viņš dažkārt gāja spēlēt kauliņus ar savu kaimiņu maiznieku, ar augstā priestera kalpotāju vai Romas prokuratora durvju sargu. Reizēm viņš sev jautāja, kādēļ dzīve ir tik ierobežota, kādēļ nav nedz bagātības, nedz piedzīvojumu, nedz mīlestības, nedz godkāres, nedz zināšanu un gudrības, bet tas neko nemainīja. Viņš atcerējās jaunības jūsmu. Viņu pārņēma izmisums. Pēc tam viņš atkal iesnaudās savā viduvējībā.