Выбрать главу

Prokuratora durvju sargu sauca par Kartafilu. Viņa māte bija ebrejiete, bet tēvs — Marka Antonija leģionārs, un viņš kļuva vecs. Kādu vakaru, spēlējot metamo kauliņu spēli un atkal zaudējot Ahasvēram, Kartafils pēdējam metienam lika par ķīlu savu vietu un atkal paspēlēja. No tās dienas Ahasvērs, kas negribēja grēcinieka nāvi, kalpoja viņam par palīgu pro­kuratora pilī, iepriekš saņēmis solījumu iegūt sarga vietu, kad tas pa īstam beigs kalpot. Kartafils nebija vienīgais cēzara pro­kuratora durvju sargs. Viņi bija trīs vai četri, kas diennakts gaitā cits citu nomainīja, pieņēma ziņojumus, raidīja projām lūdzējus, nesa maizi un vīnu romiešu leģionāriem, kuri stāvēja pie pils sardzē.

Ahasvērs savu darbnīciņu nebija pametis. Noliecies pār liestēm, viņš tur strādāja līdz vēlai naktij. Saulei rietot, viņš ik pa trijām vai četrām dienām devās uz pili pie Kartafila, kas viņam mācīja amatu. Viņš gulēja turpat, tīri labi iekārtojies kādā ēkas stūrī uz veciem maisiem, kur jutās ērtāk nekā pa­rasti savā būdā uz sabirzušu salmu maisa, kas lielā karstumā mēdza nelabi smakot. No rītiem viņš reizēm aizstāja Kartafilu, kas jau sāka palaist vaļīgāk grožus un domāt par atpūtu. Vienkāršības labad, jo Ahasvērs bija tikai aizstājējs, kvartāla ļaudis arī viņu dēvēja par Kartafilu. Tātad bija divi Kartafili: viens — gadu nastas nomākts, bezzobains, pusakls, jau pie nāves sliekšņa; otrs — vēl spēka pilns, kaut arī laisks, viņš izskatījās pēc pirmā Kartafila dēla vai mazdēla. Un šis otrais Kartafils, Poncija Pilāta durvju sarga palīgs, un kurpnieks Ahasvērs bija viena un tā pati persona — tieši tas nomaldinās bizantiešu komentētājus un Matiasu Parisu, Sentalbanas mūku viduslaiku Anglijā, tāpat kā Gēti, Baironu, Horhi Luisu Borhesu un vēl nezin cik zinātnieku un dzejnieku nākamajos gadsimtos.

Ļoti īsi — par mani

Te nu iejaucos es. Ja kādu dienu liktenis nebūtu lēmis likt mūsu ceļiem krustoties, tie­šām nezinu, par ko es būtu kļuvis. Iespējams — par klaidoni. Vai varbūt — bet kādā veidā? — par rūpnieku, baņķieri, par bagātu cilvēku, kas braukātu no salas uz salu, no pils uz pili. Vai ari par vienu no tiem, kuri pazīst daudzus un no kuriem atkarīga vēstures gaita. Vai, iespējams, — par ierēdni, pensio­nāru vai rantjē starp daudziem citiem. Es būtu pircis nacio­nālās loterijas biļetes. Klejojis pa hipodromiem. Televīzijā skatījies seriālus. Būtu pievērsies sievietēm, darīšanām vai vēlēšanām, vai sportam. Vai varbūt nebūtu darījis neko. Vai ari noņēmies ar savu auto, ko būtu svētdienas rītos ilgi spod­rinājis Buloņas mežā. Man uzsmaidīja veiksme. Kādā pavasara rītā Venēcijā pie Jūras muitas es nejauši sastapos ar viņu.

Jūdejas prokuratora Poncija Pilāta vēstule senatoram Publijam Sulpīcijam Klrīnijam, impērijas legātam Sīrijā

^Jūdejas prokurators Poncijs Pilāts sveicina Publiju Sulpiciju Kirīniju, impērijas legātu Sirijā. Tu atradīsi šai vēstulei pievie­noto Tevis pieprasīto ziņojumu par šā gada nodokļu maksāju­miem un dažām šajā novadā ievērojamām personām. Esmu iekārtojis kartītes par visu Hērodu dinastiju. Tās attiecas galve­nokārt uz plaši pazīstamiem cilvēkiem. Tām pievienoju dažus komentārus, kas domāti vienīgi Tev.

Lielais Hērods, celtnieks, idumejietis, kā jau zini, nomira mazliet vairak nekā pirms trīsdesmit gadiem, atstājot ebrejiem, kas viņu ienīda, celtnes, kuras nav nedz Romas, nedz ebreju vald­nieka Salamana necienīgas. Tas bija godkārīgs cilvēks, kas kal­poja mums. Priesteri, kuru ietekme Jeruzalemē joprojām ir ļoti liela, uz viņu raudzījās greizi. Viņam bija daudz sievu un daudz bērnu. Neskaitot ļoti skaistu meitenīti, par kuru Tev vēl teikšu dažus vārdus, viņam palika trīs dēli. Aršelajs, Jeruzalemes etnarhs, nomira pirms divdesmit gadiem, kad viņu no amata bija atcēlis Augusts. Šim notikumam varu būt pateicīgs par to, ka esmu atkarīgs vienīgi no Tevis, ka man blakus nav vietējā valdnieka. Nav nozīmes klāstīt, cik ļoti par to priecājos. Divi pārējie dēli ir pilnīgi pieņēmuši Romas valdīšanu un sadarbojas ar mums. Filips, Golanitidas un Betānijas tetrarhs, ir valdnieks, kas nesagādā nekādas rūpes. Viņš apprecējās. Un vai vari iedo­māties, ar ko? Ar Herodiādu, savu radinieci, lielā Hēroda maz­meitu! Hērods Antips, Galilejas un Pērējas tetrarhs, vienīgais no trim dēliem, kuram ir kāds svars, ir laisks princis, kam, vismaz pēc viņam tuvo ebreju domām, ir apbrīnojami maza tieksme uz garīgām lietām. Viņš bija precējies ar kādu Arābijas princesi. Un pēc tam… pēc tam viņš neprātīgi iemīlējās skaistajā Herodiādā — savā asinsradiniecē un svainē — brāļa Filipa sievā. Brālis viņam sievu atdeva, un, briesmīgi saniknodams Arābijas valdnieku, Antips Herodiādu apprecēja. Herodiāda ir abu brāļu asinsradiniece — vai seko manai domai? — un viena, bet pēc tam — otra sieva. Iedomājies, kādu ģīmi taisa ebreji — viņi šajos jautājumos ir ļoti cimperlīgi un stingri jo stingri ievēro principus —, redzēdami divkāršu asinsgrēku, kam vēl pievieno­jas laulības pārkāpšana. Viens no viņu svētajiem vīriem, kura vārdu esmu aizmirsis, aizsvilies neprātīgās dusmās: viņš ieradies galmā, lai izteiktu savus pārmetumus pārsteigtajam laulātajam pārim un Herodiādas meitai Salomei, kas arī ir burvīga un pasakaini dejo, turklāt, kā sačukstas, ļoti patīk bezdievīgajam patēvam. Svētajam vīram esot nocirsta galva un uz paplātes aiznesta daiļajai Herodiādai.

Tu jau zini labāk par mani, cik laipni Tiberijs izturas pret Hērodu Antipu. Tas pieder pie tiem, kuri sargā impērijas nomales no arābu spiediena. Tiberijam par godu ir dibināta pil­sēta Tiberiāda, un arī Ģenaceretes ezers ir pārdēvēts par Tiberija ezeru. Dabiski, šis saites mums uzliek par pienākumu būt ļoti piesardzīgiem un saudzīgiem. Tu jau dažu labu reizi esi varējis pārliecināties, ka es nekad nepalaižu garām izdevību to pierādīt savās attiecībās ar Galilejas tetrarhu — labi vēl, ka šīs attiecības nav sevišķi ciešas. Tas ir cilvēks ar smagu raksturu, reizēm vien­kārši pretīgs, pārāk bieži viņu nomaldina Herodiādas ietekme. Es pūlos, cik vien manos spēkos un reizēm pret savu pārliecību, izturēties pret viņu labi.

Es Tev uzrakstīju arī dažas ziņas par pārdesmit augstāka­jiem ierēdņiem un par ebreju augstāko priesteri, viņu galveno upurētāju un garīgo vadoni — pontifix maximus. Viņam ir svarīga loma, jo viņš vada sanhedrīnu un tā septiņdesmit locek­ļus —farizejus jeb rakstu mācītājus, kuri cits citu ienīst: ja ārē­jais ienaidnieks neliek apvienoties, ebreji, tāpat kā arābi, bieži nīstas savā starpā. Viņa vārds ir Josifs, bet visi viņu dēvē par Kaifu. Viņš irAnanijas znots—Ananiju pirms piecpadsmit ga­diem atcēla no amata Valerijs Grats. Ar neprātīgajām acīm un kuplo, melno bārdu viņš neizskatās pēc tāda, ar kuru varētu dzīt jokus, un es no viņa nekad neesmu guvis nekādu labumu. Bet šajā trako zemē ar viņu ir jārēķinās. Vēstījumā Tu atradīsi arī dažas militāra un ekonomiska rakstura ziņas, kas Tev varbūt noderēs. Tagad ļauj man pāriet pie personiskākām lietām.

Nu jau četrus gadus es te strādāju Valerija Grata vietā. Pēc labākās sirdsapziņas pildu pienākumus, ko imperators man uzticējis tavā vadībā. Bet ko gan es četros gados esmu paveicis? Ko es daru dienu pēc dienas, no rīta līdz vakaram? Gandrīz neko. Strīdos ar Antipu un salīgstu ar viņu mieru. Gādāju, lai tiktu ievāktas nodevas. Izšķiru dažas tiesu lietas, sevišķi, ja runa ir par mantu. Ko es darīšu turpmākajos gados? Var droši sacīt — neko daudz vairāk. Un nemitīgi — vienu un to pašu.