Vismaz pagaidām šis novads ir samērā mierīgs. Protams, par to varu sevi tikai apsveikt. Taču reizēm es sapņoju par dižiem darbiem, kas manu vārdu iznestu nākotnes krastos. Nesmejies, Kirīnij! Esmu laimīgs, ka te darbojos Tavā pakļautībā. Bet Tev — senatoram, impērijas legātam, imperatora draugam — nemirstība jau ir nodrošināta. Mans nabaga nezināmais vārds ir nolemts aizmirstībai.
Ebreji nav karotāji. Viņi pirmām kārtām ir ticības ļaudis. Viņi savā starpā cīnās par to, kam tic. Te reliģijai ir neiedomājami liela loma. Manuprāt, Romā un pat Sīrijā nav iespējams to iztēloties; Jeruzalemē es dzīvoju fanātiķu vidū. Ebreji pielūdz vienu pašu dievu, kura vārdu nedrīkst izrunāt un kurš šajā pasaulē lemj par visu. Iedomājies Jupiteru, kam nav statujas, bez
Apollona un Marsa, bez Veneras un Jūnonas — Jupiteru, kas viens pats valda Olimpā, no kura met zibeņus pār mirstīgajiem un kārto visas lietas; apmēram tā ebreji iedomājas savu dievu. Viņi ir ļoti dievbijīgi. Viņi lūdz bieži un aizrautīgi. Galvenais — viņi mūžīgi dzīvo kā drudzi. Pēc svētajiem rakstiem, kuriem ir ļoti liela nozīme ebreju dzīvē, gandrīz visa viņu tauta ļoti sen, tālā pagātnē, tikusi aizvesta gūstā uz Babilonu. Kopš tā laika viņi dzīvo nepārtrauktā un dažkārt neizturamā sasprindzinājumā. Viņi ir pārnervozi un pārjūtīgi. Viņu dzīves galvenais saturs ir intelektuālas spekulācijas. Un visdīvainākais šķiet tas, ka viņi nešķir visas cilvēces likteni no savas mazās cilts likteņa. Viņi ir pieticīgi līdz pazemībai un iedomīgi līdz neprātam. Grieķiem ir visi dižie vīri, ko Tu pazīsti. Mūsu Pilsētai ir karavīri, tiesu vīri, dzejnieki un arhitekti. Ebrejiem ir vesels pulks praviešu. Tiem ir neiedomājami bagāta iztēle, gan runājot par pagātni, gan nākotni. Mēs ceļam tiltus; viņi ceļ gaisa pilis. Mēs radām likumus; viņi rada sapņus. Un viņi ir šo fantāziju un šo sapņu centrs un mērķis, un sapņi tomēr aptver visu zemi un visu vēsturi, visu telpu un laiku. Manuprāt, viņi ir diezgan skarbi, diezgan ņirdzīgi, diezgan egoistiski un šaursirdīgi. Viņi ir ļoti gudri un spējīgi aizrauties.
Man nav Tev jāskaidro, kāds svars ir Āzijai un visām svešajām pasaulēm, kas rosās pie Tavām robežām. Manos ebrejos jau viss ir no Austrumiem un mazliet arī no Persijas. Kleopatra atradās ļoti tālu no Romas. Ko tad lai saka par Jeruzalemi! Tā ir Visuma mala; es esmu izsūtīts tur, kur valda mazas, eksaltētas tautiņas vīzijas. Šīs vīzijas laiku pa laikam noved pie reliģiskiem dumpjiem. Sevišķi bieži saceļas galilejieši. Pirms dažiem mēnešiem man vajadzēja apspiest kārtējos nemierus, kas bija izcēlušies Galilejā. Protams, to pamatā kā vienmēr bija strīdi par dievu, kas tā nodarbina ebrejus. Maniem ebrejiem dievs un nauda bieži jaucas kopā. Un tieši šīs saplūšanas dēļ viņi ir tik naidīgi pret mūsu nodevām. Jau ķēniņa Dāvida laikos pirms nezin cik simtiem gadu kāda bēdīgi slavena tautas skaitīšana un īpašuma novērtēšana izraisīja naidu un zobu griešanu, un praviešu draudus. Jo šāda skaitīšana ir nodokļu pamatā. Bet nodokļi ebreju uztverē ir gandrīz zaimošana. Tā kā dievs — viņu dievs ir vienīgais, ko cilvēki drīkst atzīt par savu kungu, tad desmitās tiesas maksāšana laicīgam valdniekam ebreju uztverē nozīmē gandrīz vai šī laicīgā valdnieka pacelšanu dieva vietā. Manu ebreju acīs valsts kases līdzekļi ir zagta nauda. Tautas skaitīšana un mantas novērtēšana, ko pirms dažiem gadiem pavēlēji izdarīt Tu, Kirīnij, Galilejā izraisīja nemierus. Vai atceries kādu Jūdu no Gamelas pilsētas Tiberija ezera austrumu krastā, un farizeju, vārdā Cadoks, kuri, noliedzot nodokļu likumību, nodibināja plašu skolu, un tā drīz vien izsauca atklātu dumpi? Šo neprāšu galvenie principi bija tādi, ka brīvība vērtējama augstāk par dzīvību un ka nevienu nedrīkst saukt par kungu, jo vienīgais kungs ir dievs. Vajadzēja šo lietu atrisināt ar mūsu leģionu palīdzību. Mans pārstāvis Koponijs nemierus apspieda. Tomēr skola ir palikusi un saglabājusi savus vadoņus. Tās dibinātāja dela Menahema un kāda Ēleāzara, viņa radinieka, vadība tā pārņēma visu Galileju. Es biju spiests rīkoties ar stingru roku. Taču šī operācija, kas ilga mēnesi vai divus, man vismaz deva apziņu, ka es kaut ko daru.
Tomēr vislielākā nelaime ir tā, ka šajā provinces kaktā es vai mirstu nost aiz garlaicības. Ja tikai galilejieši nesaceļas savu grašu un sava vienīgā dieva vārdā, kas pie Jeruzalemes tempļa vispār var notikt? Vai gan Romā, Atēnās un Aleksandrijā kāds pievērš uzmanību tik sīkiem un ikdienišķajiem notikumiem, kādi norisinās te? Kurš vispār zina Jeruzalemes vārdu? Vai imperatoram ir zināma mana eksistence? Ja vien Tu nepanāksi, ka mani pārceļ uz Panoniju, Bizantiju vai, vēl labāk, uz Sicīliju — uz vietām, kur patlaban top vēsture, es droši vien nomiršu, neviena nepazīts.
Es Tev klāstu savus sapņus par slavu un nemirstību, bet nu man Tevi jāatstāj. Un kā dēļ? Varētu sacīt, tas ir īstais piemērs visam, par ko nupat rakstīju: man jāspriež tiesa kādam nabaga cilvēkam, kas ir pavisam miermīlīgs, bet to man sūta tas muļķis Kaifa un viņa nolāpītais sanhedrīns, un fanātiskie priesteri. Tu piekritīsi, ka tas nepavisam nav patīkami: šis lāga vīrs vienīgais starp tik daudziem apskaidrotajiem un visa veida fanātiķiem nenoraida nodokļus. Hēroda ļaudis nesen viņam vaicājuši, vai nodokļi ir vai nav jāmaksā. Protams, tas bijis slazds. Viņš lieliski no tā izvairījies, runādams galilejiešu puķainajā valodā un rādīdams vienu mūsu monētu ar imperatora profilu: "Dodiet cēzaram, kas cēzaram pienākas, un Dievam to, kas pienākas Dievam." Kaut jel vairāk būtu tādu dumpinieku! Reiz ir cilvēks, kas nemudina uz sacelšanos, kas nesit nodokļu ievācējus, kas nepieprasa slaktiņus… Bet sava pretestība tur ir: pret viņu vēršas pravieši. Laikam jau viņš ir priesteru konkurents. Viņi sūdzas, ka šis vīrs rādot viltus brīnumus un samaitājot viņu klientus. Viņš pulcina vairāk mācekļu nekā priesteri. Ebreji tiešām ir dīvaini ļaudis. Esmu Tev to jau teicis, bet nekad nebūs par lieku atkārtot, jo tas ir būtisks noteikums mūsu politikai: ja ebreji necīnās pret mums, viņi cīnās savā starpā. Redzi, pie kā esmu novests: man jābūt par šķīrēju viņu iekšējos strīdos… Man kaut kas iešāvās prātā… Esmu pārliecināts, ka Tu man piekritīsi: ja viņš ir galilejietis— un viņš noteikti ir galilejietis, jo tādi ir visi nemiera cēlāji, par šo pārliecību esmu diezgan dārgi maksājis, — es viņu sūtīšu pie Hēroda Antipa. Galilejas tetrarhs šobrīd uzturas Jeruzalemē. Viņš ir Tiberija draugs. Viņš ir—jā vai nē? Tikai nesmejies!— visu galilejiešu valdnieks. Pie manis atsūtītais vīrs liks viņam palauzīt galvu. Tā abiem būs laba mācība. Nekas nav gudrāk kā paturēt Romai — pirmām kārtām Tev, pēc tam — man tiesibas piespriest nāvi. Ja šādas tiesības dotu ebrejiem, viņi apslaktētu visus mūsu piekritējus. Taču šīs privilēģijas izmantošana bieži ir ļoti nogurdinoša. Šoreiz, šādā mazsvarīgā lietā, kas attiecas tikai uz ebrejiem, man gribas raidīt bumbu tetrarha laukumā.
Neaizmirsti mani, Kirīnij! Es nespēju vairs ilgāk palikt ēnā un nodarboties ar sīkumiem. Man liekas neizturama doma, ka pasaules vēsture tiek veidota bez manis, ka es palieku malā no visa, kas vien svarīgs notiek. Ja Tev gadās izdevība, ja Tu vēlies, ja Tu vari, parunā par mani ar Tiberiju. Lai viņš mani sūta vienalga kurp. Galvenais — tālu projām no šejienes, Kirīnij, kur es beidzos nost aiz garlaicības, jo te nekas nenotiek un nekas no šejienes notikumiem neizriet. Vale.
♦