Piedzīvojums — tieši šis piedzīvojums — sākās vienā no mazajam Itālijas pilsētiņām, kas satupušās pakalnos, kur Džovanni Butadeo patika uzturēties. Pilsētu sauca par Asizi. Drīzāk to varētu dēvēt par miestu, kura pieticību atsvēra iedzīvotāju rosība, talants un šarms. Sievietes bija skaistas un dievbijīgas, vīrieši — apveltīti ar smalku dvēseli; viņi mīlēja mūziku, dzeju, glezniecību un ceļojumus. Daudzi bija aizceļojuši tālu — līdz Florencei vai Sjēnai. Citi, vēl drosmīgākie, bija tikuši līdz Venēcijai, līdz Romai, Boloņai vai Milānai. Reizēm viņiem gadījās cīnīties pret kaimiņiem, no kuriem visnemierīgie bija Perudžas ļaudis. Ka Izaks Žīds bija ticis līdz Asīzei, kāpēc viņš bija pieņēmis Džovanni Butadeo vārdu — to viņš pats vairs lāgā nezināja: atmiņu bija pārāk daudz, lai visas paturētu prātā.
Ar nūju rokā, somu plecā, ar nenosakāmas krāsas un nenosakāma vecuma sandalēm kājās viņš klīda pa tirgiem, gar letēm, runaja ar tirgotājiem, kuriem palīdzēja sīkos darbos, pretī saņemot kādu gabalu maizes ar olīvām un drusciņu vīna. Viens no bagātākajiem šādiem tirgotājiem bija diezgan gara auguma labi noaudzis vīrs ar platu un laipnu seju; viņu sauca par Pjetro di Bernardoni. Bernardone pārdeva audeklus, apģērbus un drānas. Viņam bija sakari ar Brigi, ar Lionu un, protams, ar Milānu, un viņa klientu vidū bija ievērojami cilvēki — gan karavīri, gan advokāti, pat viens kardināls. Skaidri nenosakāmu iemeslu dēļ — varbūt tādēļ, ka Žīds reizēm stāstīja skaistus stāstus par kaujām un mīlestību, Pjetro di Bernardone juta pret Džovanni Butadeo draudzību.
Tirgotājs ņēma viņu līdzi, kad kārtoja sīkas veikala darīšanas un apmeklēja necilus (audis. īzaks neizskatījās tāds, ka rastos vēlēšanās vest viņu pie augstiem ierēdņiem, pie baznīcas augstmaņiem vai pilskungiem.
— Kas tas par ubagu, kas jums seko kā ēna? — Bernardonem reiz jautāja Ostijas kardināls Ugolīno.
— Nabaga velns, monsenjor, es viņu pievācu aiz līdzcietības. Zem mazliet raupjās ārienes…
— Tā tiešām ir paraupja, — kardināls, labsirdīgi smaidīdams, piekrita.
— …slēpjas daudz gudrības un pārsteidzošas asprātības. Viņš runā vairākās valodās — pat grieķiski un latīniski…
— Latīniski un grieķiski?
— Šā un tā. Viņš prot arābiski…
— Arābiski?
Viņa eminence sarauca uzacis, un viņa masivajai sejai pārslīdēja izbrīna un bažu ēna.
— Nu, tikai pavisam mazliet… Viņš ir daudz ceļojis. Viņš pakalpo man visādos sīkumos. Viņš man ir tāds ka komijs.
Abi kopā vai pa vienam Butadeo un Pjetro bija apmeklējuši Montepulčiāno un Todi, Orvjeto un Kortonu. Tie bija varākas dienas ilgi ceļojumi pa izdangātiem ceļiem, caur vīna dārzu, ciprešu un olīvkoku ainavām. Viens būdams, īzaks bieži nokāpa no zirga un bīstamākos posmus gāja kājām. Vairākkārt viņam uzbruka kāda no daudzajām laupītāju bandām, kas terorizēja visu novadu; bandīti īzaku piekāva ar nūjām un atstāja zem koka vai gravā guļam un bija pārliecināti, ka viņš miris. Ik reizi viņš palika dzīvs un ilgi pirms neredzīgā argentīniešu dzejnieka, kas pēc septiņiem vai astoņiem gadsimtiem pieņēma to pašu vārdu —jo gara dzīve ir spirāle, kas vijas vienās un tajās pašās līnijās un apstājas vienās un tajās pašās vietās, tikai dažādos līmeņos, — Pjetro di Bernardone viņu nosauca par Nemirstīgo.
♦
Darbība norisinās Jeruzalemē, Jūdejas prokuratora pilī Tiberija valdīšanas laikā. Pēc visa, ko mēs zinām, šķiet, ka apmēram pirms divtūkstoš gadiem — pēc Cēzara un Augusta, pirms Nerona un Tita Romā tiešām valdīja imperators, ko sauca par Tiberiju. Par Jūdejas prokuratoru, par viņa pili, viņa laika izlietojumu, viņa izskatu un stāju, par viņa domām mēs nezinām gandrīz neko. Dekorācijas ir aptuveni Pjero della Vrančeskas vai Venēcijas gleznotāju garā — plaša zāle ar kolonnām. Personas iet un nāk: senatori purpura apmalotās togās un zelta gredzenu pirkstā, romiešu jātnieki un kareivji, kalpotāji ebreji. Zāles tālākajā sienā atveras durvis, ko apsargā centurions, tās ved uz Jūdejas prokuratora Poncija Pilāta kabinetu.
Ahasvērs. Tur ir kāda dāma…
Pirmais romiešu kareivis. Vai romiete?
Ahasvērs. Nē, ebrejiete.
Pirmais romiešu kareivis. Tā tikai vēl trūka!
Ahasvērs. Viņa ir ļoti neatlaidīga…
Pirmais romiešu kareivis. Kas man par daļu?
Ahasvērs. Viņa apgalvo, ka pazīst prokuratoru…
Pirmais romiešu kareivis. To viņas visas saka.
Ahasvērs. Viņa ir ļoti skaista.
Pirmais romiešu kareivis. To tev vajadzēja teikt uzreiz! Kornēlijs Agripa man cieši piekodināja sūtīt pie viņa visas sievietes, ja vien tās nav pārāk neglītas…
Romiešu kareivis aiziet. Ahasvers iet dziļāk zālē, kur viņu, aiz
kolonnas paslēpusies, gaida ļoti skaista sieviete.
Mirjama. Kā ir?
Ahasvērs. Vai tu vispār apjēdz, ko no manis prasi? Tā mani vēl var izmest pa durvīm.
Mirjama. Pārstāj domāt par sevi vien! Tu ļoti labi zini, ka ar tevi nekas ļauns nenotiks.
Ahasvērs. Tomēr tu man liecies drusku gaisā pasista. Pirms nezin cik gadiem tu mani atšuvi. Un nu ne saukta, ne gaidīta ierodies un pieprasi, lai tev izkārto tikšanos ar prokuratoru.
Mirjama. Man ar viņu jārunā.
Ahasvērs. Tu ar viņu esi gulējusi, vai ne?
Mirjama, noglāstot viņa matus. Tagad, mans nabaga draugs, tam vairs nav nekādas nozīmes. Bet varbūt tiešām ir: tas var palīdzēt izglābt manu kungu un saimnieku.
Ahasvērs. Vardu sakot, tu izmanto agrāko mīļāko lai izglābtu tagadējo? Un tu liec man to visu nokārtot?
Mirjama. To tu nespēj saprast. Viņš nav mans mīļākais.
Ahasvērs. Kurš? Vai Poncijs Pilāts?
Mirjama. Nē, Otrais.
Ahasvērs. Kas tas otrais tāds ir?
Mirjama. Tas ir mans kungs un saimnieks. Tas ir jūsu visu kungs un jūsu visu saimnieks. Tas ir tavs kungs un tavs saimnieks.
Ahasvērs. Tas nu gan būtu brīnums. Man gar viņu nav nekādas daļas.
Mirjama. Nezaimo! Tu pats nezini, ko runā.
Ahasvērs. Vai tu varētu izbeigt šito noslēpumaino muldēšanu? Tā ļoti kaitina. Tad jau tu man patīc labāk, kad esi ciniska un ņem vīriešus citu pēc cita, kā dārznieks plūc no koka apelsīnus vai citronus.
Mirjama. Tie laiki ir pagājuši.
Aiiasvērs. Galu galā es to vēl sākšu nožēlot. Zini, tu esi ļoti skaista. Ja tu gribētu…
Mirjama. Es gribu tikai vienu — izglābt savu kungu un saimnieku.
Amasvērs. Kas tad tavam kungam un saimniekam lēcies?
Mirjama. Viņu apcietināja viņpus Kidronas ielejas Eļļas kalna pakājē — Ģetzemanes dārzā. Viņu grib sodīt ar nāvi.
Aiiasvērs. Tas ir varen labi darīts. Man pret to tipu nav ne vismazāko simpātiju.
Mirjama. Nerunā muļķības! Tas ir vistaisnīgākais, vislabākais, vissvētākais cilvēks pasaulē.
Aiiasvērs. Lai viņš iet…
Mirjama. Apklusti!
Pirmais romiešu kareivis, atgriezdamies: Es jau tā domāju — Kornēlijs Agripa vēlas tevi redzēt. Tev paveicies, cālīt! Neaizmirsti, ka par to tev jāpateicas man!
Mirjama. Man tavam Kornēlijam Agripam nekas nav sakāms…
Pirmais romiešu kareivis. Tu esi jukusi! Viņš taču ircenturions!
Mirjama. Man vajag satikt prokuratoru.
Pirmais romiešu kareivis. Nu, tagad nāc! Vai nu tu gribi vai ne, es tevi aizvedīšu pie centuriona. Redzi, tur jau viņš nāk!
Centurions. Kāds vējš tevi, daiļaviņ…
Mirjama kliedz. Es gribu satikt prokuratoru!
Centurions. Vai tu klusēsi, sīkā neliete!