Pils lielajā zālē jaušama kustība. Tajā ienāk maza bruņotu vīru
grupiņa.
Poncijs Pilāts. Kornēlij Agripa!
Centurions. Jūsu rīcībā!
Poncijs Pilāts. Kas te notiek? Kas te par traci?
Centurions. Kāda jauna sieviete vēlas, lai jūsu ekselence viņu pieņem.
Poncijs Pilāts. Ko viņa no manis grib?
Centurions. Es nezinu. Viņa ļoti skaļi kliedza.
Poncijs Pilāts. Es neesmu kurls. Es dzirdēju.
Centurions klusām kareivim. Ko tā muļķe grib?
Pirmais romiešu kareivis klusām Ahasvēram: Kas tai stulbenei vajadzīgs?
Aiiasvf.rs klusām kareivim. Tā ir viena izbijusi prokuratora draugaļa.
Centurions. Šī jaunā sieviete apgalvo, ka ir jūsu ekselences draudzene.
Poncijs Pilāts. Nu, palūkosimies…
Viņš lieliem soļiem iet pie Mirjamas, kas, galvu noliekusi, stāv
nekustīgi. Piepeši viņa paceļ seju pret gaismu.
Poncijs Pilāts. Mirjama! Mirjama no Magdalas!
Mirjama. Vai jūs mani vēl pazīstat?
Poncijs Pilāts, viņai tuvodamies. Vai es jūs pazīstu! Vai tiešām iedomājaties, ka jūs iespējams aizmirst?
Pirmais romiešu kareivis caur zobiem. Ak tad tā! To nu gan es nebūtu domājis…
Ahasvērs kareivim. Es gan… par nožēlošanu!
Poncijs Pilāts. Centurion, atstājiet mūs vienus!
Prokurators kopā ar Mirjamu ieiet savā kabinetā aiz lielās zāles.
Poncijs Pilāts: Mirjama! Pēc tik ilga iaika!
Mirjama. Jūs neesat mainījies. Bet es esmu pavisam cita.
Poncijs Pilāts. Cita? Nedomāju vis. Tā būtu liela nelaime.
Mirjama. Liela nelaime? Vai tiešām? Man aiz kauna jānosarkst, iedomājoties vien, kāda esmu bijusi.
Poncijs Pilāts. Tu biji debešķīga. Tu joprojām esi pasakaina. Vai tagad tu kādu mīli?
Mirjama. Es mīlu to, kuru ebreji grib, lai tu notiesā uz nāvi. Viņa dēļ esmu te atnākusi.
Poncijs Pilāts. Vai Barabu? Vai tas iespējams! Barabu!… Tas ir nežēlīgs briesmonis, un viņš ir neglītenis.
Mirjama. Nē. Barabu nē. Otro, ko tev atveda ebreji.
Poncijs Pilāts: Otro?… Ak jā. Zinu. To, kuru mēs ar Hērodu raidām viens pie otra kā tādu spēļu bumbu un ko neviens no mums negribētu… Vai tu viņu mīli?
Mirjama. Es viņu nemīlu tā, kā tu iedomājies.
Poncijs Pilāts. Tu viņu nemīli tā… Ak jā! Laikam es tevi saprotu: tu esi pārstājusi viņu mīlēt, tu viņu reizē mīli un ienīsti, tu viņu neieredzi, tu gribētu redzēt viņu mirstam…
Mirjama. Ne! Nē! Es viņu nemīlu tā, kā sievietes mīl vīriešus, es viņu nemīlu tā, kā mīlēju tevi. Es viņu mīlu vairāk par pašu pasaules pilnestību, vairāk par visu, vairāk nekā dzīvību, es viņu mīlu vairāk nekā sevi pašu. Esmu ar mieru mesties ceļos pie tavām kājām, ja tu man palīdzi un viņu izglāb.
Poncijs Pilāts. Augstais dievs! Kāda kaislība! Es nupat šo cilvēku redzēju. Es viņu aizsūtīju atpakaļ pie Hēroda. Viņš ir galilejietis — tāpat kā tu, vai ne?
Mirjama. Jā, mēs esam galilejieši. Es esmu no Magdalas. Viņš — no Nacaretes.
Poncijs Pilāts. Magdala! Nacarete! Varenas zvejas ostas… Nevar tiešām saprast, kas tādos tumšos nostūros vispār var notikt. Un kāpēc no tiem piepeši iznirst tāds skaistums kā tu.
Mirjama. Svarīga neesmu es. Svarīgs ir viņš.
Poncijs Pilāts. Man svarīga esi vienīgi tu. Es nekad neesmu tevi aizmirsis. Tu esi skaistāka nekā jebkad. Varētu sacīt, ka tevi no iekšienes apmirdz kāda gaisma. Nu, pasaki, sirsniņ: ja es tev viņu izglābšu, vai tu…
Mirjama. Neprasi man to, ko es vairs nespēju tev dot.
Poncijs Pilāts. Jā, tādi jau nu jūs esat gan, jūs — ebreji, jūs — galilejieši! Ja jūs klausītu, jums vajadzētu dot visu — bet jūs pretī nedotu ne kripatu! Un kāpēc, saki, lūdzu, lai es lauztu kaklu, tev pakalpojot, bet tu manā labā negribi ne pirkstu pakustināt?
Mirjama. Manuprāt, tu esi godkārīgs, vai ne? Ja tu viņu, Skolotāju, izglābsi, tu sev iegūsi slavu uz mūžīgiem laikiem!
Poncijs Pilāts. Ko nu stāsti! Vai nu es viņu izglābšu vai notiesāšu — man tas ir viens un tas pats: pēc mēneša vai pēc gada to neviens vairs nepieminēs. Bet man tev, meitiņ, ir kaut kas jāpaskaidro. Kad es tavu mīļāko ieraudzīju…
Mirjama. Viņš nav mans mīļākais. Viņš ir kungs, un es esmu kalpone.
Poncijs Pilāts. Labi! Kā vēlies… Kad ieraudzīju tavu… tavu nacaretieti, es viņam jautāju, vai viņš, kā ļaudis runā, tiešām uzskata sevi par jūdu ķēniņu. Vai zini, ko viņš man atbildēja?
Mirjama. Jā, es zinu.
Poncijs Pilāts: Viņš atbildēja, ka uzskatot gan. Tur nu tiešām vajadzīga dūša! Vai, tavuprāt, viņam visi ir mājās?
Mirjama. Ja tu gribi jautāt, vai viņš ir tāds pats kā citi cilvēki, teikšu — nē, viņš nav līdzīgs citiem. Bet, ja tu iedomājies, ka viņš ir traks, nē — viņš nav traks. Reizēm es sev jautāju, vai mēs neesam tie, kam galvā viss nav kārtībā.
Poncijs Pilāts. Viņš piemetināja, ka viņa valstība neesot šīszemes valstība. Kas tie par murgiem? Tad es viņam skaidri un gaiši noprasīju: "Tātad tu esi ķēniņš?" Un viņš atbildēja: "Tu to esi pateicis."
Mirjama. Viņš ir ķēniņš. Viņš ir mans ķēniņš un tavs ķēniņš. Viņš ir visu cilvēku ķēniņš.
Poncijs Pilāts. Taču es domāju — ja viņš ietiepsies un paliks pie sava, viņš būs pats savu moku ķēniņš. Tu saki — viņš neesot traks. Esmu gatavs tev ticēt. Bet vai viņš apjēdz ari, ko dara? Pirmām kārtām — attiecībā uz ebrejiem: vai vari iztēloties Hērodu Antipu un Kaifu ar jūdu ķēniņu uz kakla? Bet par taviem ebrejiem man galu galā nav liela bēda. Un mani romieši? Romieši ir un paliek. Un, ja nu mani draudziņi Romā pasacīs, ka esmu licis palaist vaļā vienu puisi, kas sevi uzskata par jūdu ķēniņu, baidos, ka sacelsies troksnis, un tas varbūt nebūs nekāds jaukais troksnis. Es jau no šejienes dzirdu augsto priesteri klaigājam pie maniem logiem: "Mums nav cita ķēniņa kā vien cēzars!" Kādu ģīmi lai es tad rādu?
Mirjama. Es no politikas nekā nesaprotu.
Poncijs Pilāts. Tu tai neesi radīta.
Mirjama. Vai tu viņu atbrīvosi?
Poncijs Pilāts. Paklausies! Tevis dēļ, tavā labā es darīšu visu, ko varēšu. Bet es tev neapsolu neko. Man ir jādomā par savu nākotni, par to, kāds izskatīšos ļaužu acīs. Vai tu spēj to saprast?
Mirjama. Atbrīvo viņu! Tas pārvērtīs pasauli.
Poncijs Pilāts. Vai nu es viņu notiesāšu vai atbrīvošu, pasaulē no tā nekas nemainīsies, sirsniņ. Jā, varbūt vienīgi tava sirds. Bet tas ir viss. Mēs, politiķi, galu galā esam sapratuši, ka mūsu lēmumiem nav lielas nozīmes un ka viena cilvēka nāvei vispār nav nekādas nozīmes. Ne jau nu tava nacaretieša liktenis mainīs pasauli un tās vēsturi.
Mirjama. Atbrīvo viņu!
Poncijs Pilāts. Vai tu esi pārliecināta, ka viņš tiešām grib tikt atbrīvots?
Mirjama pavisam klusām. Es nezinu.
Poncijs Pilāts maigi. Atnāc pie manis vēl!
Mirjama. Es neatnākšu. Tas ir tā, it kā manis te nekad nebūtu bijis.
Poncijs Pilāts. Sargi! Pavadiet apmeklētāju līdz pils vārtiem. Otrais romiešu kareivis klusām. Nāc, dāmiņ, nav ko tik gauži raudāt. Es nezinu, kā prokuratoram tas izdodas, bet viņš vienmēr izkārto tā, kā ir vislabāk: reizēm liekas, ka viņš visu dara šķērsām, bet galu galā izrādās, ka viņam bijis iemesls rīkoties tieši tā.
♦
Bieži, kad sabiezēja vakara krēsla, viņš iekārtojās kuģa priekšgalā un sapņoja par pagātni, kas nebeidzās. Kad apvārsnis satumsa, kad nakts melnumā vairs nevarēja atšķirt juru no debesīm, kas nolaidās par Pinta, pār Nifia, pār Santa Maria, Seviljas Žīda gara acu priekšā lielā nekārtībā drūzmējās no visurienes saradušies tēli. Viņš atkal redzēja sevi kā tirgotāju, kā kurpnieku, kā kareivi un jūrnieku. Viņš no jauna redzēja sevi Jeruzalemē kopā ar imperatoru, kas bija izslēgts no baznīcas un satricināja visu pasauli, Apūlijas līdzenumos vai Umbrijas pakalnos kopā ar Pjetro di Bernardoni, Romā ar Svēto Tēvu, Kijevā ar spitālīgajiem, Lielā Hana teltī Karakoruma pakājē vasaras vidus svelmē. Viņš redzēja sevi ieejam Seviljā kopā ar svētā karaļa karapulkiem. Tā bija pirmā reize viņa mūžā, tas ir, pasaules vēsturē, kad viņš iegāja Spānijā. Lai padzītu Almohadus, kas bija padzinuši Almoravīdus, kuri bija padzinuši Abāsīdus, kas bija padzinuši Omeijādus, kuri bija padzinuši kristiešus, Kastīlijas karalis Ferdinands III bija saaicinājis ļaudis no visurienes — ne tikai kastīliešus un kataloņus, jātniekus no Galīcijas, astūriešus un leoniešus, bet arī frankus un dženoviešus, kuru kuģi jau vagoja jūru līdz Atlantijas okeānam. Viņš ieradās kopā ar Dženovas vīriem. Viņš tikko bija atgriezies no Vidusāzijas un no Romas.