Gvadalkiviras līkumā, kur satiekas skarbie kalni un ar olīvkokiem, labību un vēršiem bagātie līdzenumi, Sevilja ar savu priekšpilsētu Trianu bija ziedoša un skaista. Pēc Ferdinanda III uzvaras un mauru padzīšanas lielākā daļa musulmaņu iedzīvotāju tika izraidīta. Kopā ar vairākiem citiem ebrejiem Izaks Dženovietis iekārtojās rajonā, kas pletās gar upes malu pie paša mauru uzceltā mūra. Viņam bija vajadzīgi tikai pāris gadi, lai izvērstu veikalu, kas rosīgi darbojās: viņš eksportēja uz ziemeļiem olīvas un olīveļļu, ieveda zivju produktus no Portugāles, vadmalu un audeklus no Flandrijas, no Venēcijas vai Lionas, jo viņam bija pieredze audumu tirdzniecībā, bet vēl pēc dažiem gadiem — Austrumu garšvielas. Tas bija pārāk skaisti, lai ilgi turpinātos. Kājas nedeva mieru. Viņš visu pameta. Viņš atsāka ceļošanu. Tas bija pareizi izraudzīts brīdis: Spānijas ebrejiem vairs neklājās labi. Viņš atgriezās Francijā un Itālijā, kur kari un reliģija deva tematus gleznotājiem. Viņš iekārtojās tā, lai ierastos Konstantinopolē tikai dažus mēnešus pirms tam, kad to iekaroja Muhameds II. Viņš pārdzīvoja visu aplenkumu. Viņš redzēja, kā uzvarētājs ieiet Konstantīna, Justiniāna un Teodoras pilsētā. Viņš atkal devās ceļā. Pēc neskaitāmiem piedzīvojumiem — tos visus nav iespējams atstāstīt — Kiprā, Raguzā un Venēcijā, kur viņš bija nodibinājis mīlas sakaru ar kurtizāni, kas kalpoja par modeli Karpačo, viņš atgriezās Spānijā. Tad viņš vairs nebija Žīds, viņš bija nelaimīgs varonis, kas cīnījies pret islamu. Viņš bija pieņēmis Huana de Espera en Diosa jeb Huana Esperendiosa vārdu. Viņš atgriezās Seviljā īstajā brīdī, lai viņu varētu savervēt cits dženovietis, kas klusībā loloja noslēpumainu nodomu, par kuru runāja aizrautīgi, tomēr pusbalsī. Viņu sauca par Kristobalu Kolonu jeb, ja jums tā labāk patīk, —
par Kristoforu Kolumbu. Viņš bija avantūrists.
♦
ziti, vistrakākais ir tas, ka tie stulbeņi jaucas iekšā visur un par to vien domā, kā piešņākt nabaga ļaudis. Tas ir pilnīgi neciešami, ka šitādas lietas notiek, cilvēks vairs nevar pabāzt degunu no savas mājas, kad viņi krīt krāgā un liek darīt to un liek darīt šito, un sakiet, lūdzami, kā lai to nedara, jo tie stulbeņi sit, kur galva, kur acs, un nelaime jūs piemeklē tāpēc vien, ka esat stiprs pēc skata un viņi jums uz ielas uzsvilpj un uzmācas, kad to vien gribas kā tikt mājās iedzert kādu glāzi un kaut ko uzkost, pagulēt ar sievu un aizmigt, saprotiet, ja runa ir par to nabaga tipu, man nekas nav pret to, ko viņš izdarījis, es par to nekā nezinu, man tīri labi patiktu domāt, ka tās ir tikai tādas priesteru pasakas, bet viņš bija galīgi bālā ģīmī un pārguris, un asinis viņam bija uz pieres, un pirksti šitik gari un balti, tādus es vēl nekad nebiju redzējis, viņš jau nu nav bijis nekāds strādnieks, un es laikam nebūtu atteicies viņam drusku piepalīdzēt, bet tad pieklājīgi jāpalūdz, nevis jāmetas man virsū kā tādai sērgai uz nabagiem, nezin ko tie stulbeņi iedomājas, mēs neesam nekādi melnie vai čukmeki, un vēl viņi plātās, ka atnesuši drošību un mieru, par šitādu mieru es tikai nospļaujos, un, ja viņi no kāda grib tikt vaļā, lai tad paši ar to noņemas, es gāju mājās no tīruma mierīgā garā, tur es biju kopā ar Rufu un Jeremiju, jūs jau zināt, ka tie ir mani dēli, es jau viņus vedu līdzi, lai strādā tīrumā, vēl ir mazi, bet nupat sāk strādāt tīri labi, un tajā brīdi, kad nācām mājās, parādījās mazs pūlītis kā jau bieži redzams, kad romiešu zaldāti un priesteri, daža laba lāga sievele un vēl vesels pūlis, ko tracina asinis, un trīs noskranduši un neapkopti tipi ar krustu pār muguru, un tad es teicu Jeremijam un Rufam, kas mani raustīja aiz piedurknes, ka tur ir vēl trīs no tiem, kuriem būs jāatdod gali, un Rufs man jautāja, ko šie izdarījuši, es smiedamies atbildēju, ka droši vien ir kādu nosituši vai apzaguši, vai pastrādājuši vēl kādu muļķību un nokaitinājuši lielos večus sanhedrinā vai pretorus, uz pieres jau nav rakstīts, tie caurām dienām valstās un nekā nedara, kamēr citi strādā kā jūga lopi, un es pamanīju vienu lielu lamzacīgu romiešu zaldatu, kas nesa tādu uzrakstu kā svēto sakramentu, un tur es izlasīju kaut ko par jūdu ķēniņu, man tiešām sanāca smiekli, bet jūs jau zināt, kādi ir bērni, ak, tēt, kas ir tas, ak, tēt, kas iršitais, un nevar vien beigt jautāšanu, es būtu darījis prātīgāk, ja turpinātu apgriezt vīnogulājus un taisītu etiķi, nevis ietu mājās, bet bērni gribēja redzēt, viņi mani stūma uz priekšu, mēs bijām pirmajā rindā, un pūlis acīm redzot auga aizvien lielāks, varēja skaidri saskatīt centuriona seju, un augsto priesteri, un lāga sievas, kuras raudāja un kratīja kausiņus, ko bija paņēmušas līdzi, lai viņiem dotu padzerties, un vistievākais pagriezās pret viņām un runāja kaut ko tādu, ko lāgā nesapratu, sauca šīs par Jeruzalemes meitām un lūdza neraudāt viņa deļ, labāk lai tad raudot par saviem bērniem, un tad Rufs sāka brēkt, un es viņu iedunkāju, bet tas tips runāja par kalniem, kas gāzīšoties mums virsū un ielejām, kuras mūs apsegšot, un tad — padodiet man drusku vīna, paldies, — es pamanīju Mirjamu, ar kuru biju gulējis tāpat kā kurš katrs cits, un viņa gan neizskatījās vēl veca, bet priecīga arī ne, un viņa raudāja stiprāk par citām, kas te īsti notiek, es viņai jautāju, un viņa lauzīja rokas un elsodama stāstīja ļoti ātri, es gandrīz nekā nesapratu, ka viņa gājusi pie prokuratūra, jo ar to ari ir gulējusi, kad bijusi jaunāka, un lūgusi, lai atbrīvo vienu no tiem tipiem, kas nekā ļauna neesot darījis un esot labāks par visiem pasaulē, esot cilvēces zieds un vēl tada garā, ka ne atklausīties, es viņai sacīju, ka šī ir jukusi, bet viņa skatījās uz mani tā, it kā es būtu noslepkavojis tēvu un māti, un tad man uzreiz likās — lūdzu, vēl vienu kausiņu, kad par to runāju, man uznāk slāpes, — esmu galīgs muļķis un nekā nesaprotu, un viņa bija skaista, saprotiet, bet es nezinu, kā lai to pasaka, tas bija cits skaistums, tur cilvēkam nevis uznāk gribēšana un vēlēšanās gulties virsū, bet drīzāk rādās — vajadzētu apsēsties viņai pie kājām un klausīties, kā viņa runā par to otro, kas viņai paņēmis visus prātus, un tas nemaz nekaitinātu, un tad es jautāju, ko prokurators atbildējis, bet prokurators apsolījis darīt visu iespējamo, lai atbrīvotu tipu, ko viņa sauca par vislabāko, bet tas nav izdevies ebreju dēļ, jo priesteri draudējuši, ka sūdzēsies cēzaram, ko tu man tur muldi par cēzaru, un tieši tajā brīdī gandrīz pusceļā uz to vietu, ko sauc par par pieres vietu — labāk palīdziet man, ko ņirgājaties! — pienāca centurions, es par to jau teicu, ka viņš man likās piepūties, un uzsauca, lai es labāk palīdzot pastiept krustu, nevis irgājoties, jo ir jāteic, ka tas tips pakrita jau nezin kuro reizi un izskatījās pagalam beigts, es prasīju, ko tam muļķim vajag no manis, un šis man iegāza pa rīkli, un es nezinu, kas tad notika, bet es biju kā piedzēries un briesmīgi priecīgs, ka esmu tur, un man nemaz nelikās, ka mani piespiež nelietīgie stulbeņi, es pats metos uz priekšu kā tad, kad iziet no bārdziņa un laiks ir jauks un spirgts, es pametu Rufu un viņa brāli Jeremiju, es uzliku roku tam tipam uz pleca, viņš ar vienu celi bija atspiedies pret zemi, visur viņam tecēja asinis, un viņš uz mani paskatījās tā, ka es nevaru aizmirst, viņam bija acis acis acis, bet tik skaidras un dziļas, un tad es piepeši jutu — nezinu, kā lai to pasaku, bet man likās — viņš vairāk palīdz man nikā es viņam, un viņš sacīja kaut ko tādu, kur bija gadsimtu gadsimti, un tad es noelsos vienreiz un noelsos otrreiz, un uzvēlu krustu plecos, un tad man mazdrusciņ bija tā ap dūšu, it kā es staigātu pa debesīm starp zvaigznēm.