A.Imermanis
NĀVE ZEM LIETUSSARGA
«LIESMA» 1982
Romāns
Mākslinieks Gunārs Kļava
1
Oliveru Dertiju pazinu labi sen. Šad tad mūsu ceļi krustojās. Allaž izrādījās, ka Dertijs nupat uzgājis jaunu «zelta āderi», kas sola krietnu pieaugumu viņa jau tā diezgan prāvajam bankas kontam.
Kad tikāmies pagājušo reizi, viņam piederēja aģentūra, kura apgādāja izcilus kinoaktierus un tamlīdzīgus mākslas dūžus ar meitenēm «laika kavēšanai». Dertijs vēlāk stāstīja, gan neatklādams sīkumus, ka uzņēmums bijis ļoti ienesīgs. Kā jau cilvēks, kas pamatīgi iepazinis dažādus apšaubāmus paņēmienus naudas taisīšanai, esmu pārliecināts, ka prāvo peļņu galvenokārt nodrošinājusi vairāk vai mazāk smalka šantāža.
Aizpagājušo reizi nejauši sastapāmies hipodromā. Toreiz Dertijam piederēja plaši pazīstami zirgu staļļi. Viņš pats lielījās, ka vismaz reizi mēnesī kāds no viņa zirgiem ienesot (prēmiju un derību summas kopā rēķinot) vairākus desmitus tūkstošu. Kāds tur brīnums!
Strādādams toreiz par operatoru nelielā televīzijas kompānijā, vairākiem lāgiem filmēdams zirgu skriešanas, šo to uzzināju par mahinācijām, kad zirgu staļļu īpašnieki un žokeji jau iepriekš vienojās par sacīkšu uzvarētāju.
Netiku redzējis Dertiju gadus trīs. Tieši pirms nedēļas ap pulksten pieciem pēcpusdienā viņš man pēkšņi piezvanīja.
Mana sieva nule bija ieslēgusi televizoru, lai noskatītos daudzsēriju filmas «Kādas ģimenes aizkulisēs» 43. turpinājumu. Šīs kinolentes uzņemšanā tiku pats piedalījies kā palīgoperators — pateicoties Oliveram Dertijam. Proti, filmēšanu finansēja reklāmas aģentūra, ko tolaik vadīja Dertijs. Pats par sevi saprotams, atsevišķas epizodes ne tik daudz attēloja dažādus starpgadījumus un sarežģījumus kādas standartģimenes ikdienā, kā — Dertija pārstāvēto firmu ražojumus.
Kopš pats biju kļuvis par ritentiņu mehānismā, kas apkalpo neskaitāmus miljonus skatītāju, jau palūkojoties uz ekrānu vien, jutu nelabumu. Ko nu vēl šīs «Ģimenes aizkulises», kuru gaitā man nācās filmēt tādus intīmus momentus kā, piemēram, jaunas vieglās mašīnas iegāde (modelis «Butterfly», seši cilindri, sevišķi ērts pārīšiem).
Tātad tai momentā mani nodarbināja viena vienīga problēma — kā pēc iespējas ātrāk tikt ārā no mājām. Citādi nāktos augu stundu noklausīties komentāros, ar kādiem sieva pavadīja filmas darbībā ievīto elektronisko ierīču un tekstilpreču demonstrēšanu.
Starp citu, savu jauno triumfa markas automobili nopirku tieši pēc 21. sērijas. No praktiskiem apsvērumiem vadoties, biju to izraudzījies jau labu laiku pirms tain, bet vienīgi ekrāns spēja pārliecināt sievu, ka triumfs patiesi ir vislabākais, vismodernākais modelis.
Vārdu sakot, nebija ne mazāko šaubu, ka no mājam man jābēg. Toties lāgā nezināju, uz kurieni doties. Jau četrus mēnešus skaitījos bezdarbniekos. Pabalsta puslīdz pietika, lai kaut kā izsistos, bet no restorāniem un bāriem, jo īpaši pēc pēdējā, ar inflāciju saistītā cenu paaugstinājuma, bija jāatsakās.
Aiziet uz kādu muzeju? Nekā daudz no mākslas nesaprotu. Vienīgais muzejs, ko apmeklēju puslīdz regulāri, ir mūsu plašais, pasaulē laikam unikālākais, policijas muzejs. Tajā sakopotas nācijas izcilāko noziedznieku ģīmetnes un visplašākā sortimentā noziedznieku pielietotā tehnika, sākot ar vienkāršu matadatu, beidzot ar viskomplicētāko agregātu. Šī mazliet vienpusīgā interese man saglabājusies no tiem laikiem, kad'strādāju avīzē «Vakara Ziņas». Ievērojamākos kriminālnotikumus apgaismoja īpaša reportieru brigāde, kurā biju iedalīts kā fotogrāfs.
Šoreiz noskaņa bija tik draņķīga, ka pat šis muzejs nevilināja. Atlika vienīgi paklaiņot pa ielām, bet arī šī iespēja mani nesajūsmināja. Nav diez cik patīkami klīst gar vitrīnām, kas izšķērdīgi piesola visādus labumus, apzinoties, ka tavā rīcībā ir kapitāls, ar ko vari nopirkt četras biļetes braucienam ar metro vai divas standziņas košļājamās gumijas. . .
Tāpēc biju no tiesas iepriecināts, dzirdot Olivera Dertija.aicinājumu apmeklēt viņu.
— Pie tam nekavējoties! — telefona klausuli piepildīja viņa optimistiskā, pašpaļāvīgā balss. — Sēsties taksītī un brauc! Transporta izdevumi uz mana rēķina! — Viņš garšīgi nosmējās.
Mazliet apjucis, izteicu savu izbrīnu. Nebijām sastapušies vairākus gadus, no kurienes tad šis zina, ka man pat taksometrs nav pa kabatai.
— Ej nu! — Dertijs pašapmierināti ķiķināja. 1 — Tu taču mani pazīsti. Vai tad nolīgšu darbinieku, neievācis iepriekš sīkāku informāciju? Zinu pat to, ka esi iekonservējis savu triumfu. Pilnīgi pareizi! Mūsdienās lētāk braukt ar autobusu nekā pirkt benzīnu… Nekas, tagad viss izmainīsies! Piedāvāju tev piecus simtus!
— Mēnesī?
— Nedēļā!
— Par ko?
— Neesi tik ziņkārīgs. Atbrauksi, tad parunāsim! — Un viņš nodiktēja adresi.
Apmaksāt manu braucienu Dertijam nevajadzēja. Uzzinājusi, ka man piedāvā darbu, sieva noslēpumaini pazuda un pēc brīža atgriezās, turot rokā piecus desmitniekus. Izrādījās, viņa jau pusgadu krājusi naudu jaunam televizoram, kam ekrāns piemontēts pie sienas. Sākot.ar 36. sēriju, Braunu ģimenes locekļi pavadīja vakarus tieši pie tāda mūsdienu prasībām atbilstoša televizora.
Taksītis apstājās kādā ne visai iespaidīgā ielā. Apkaime ar daudzajiem trešās šķiras bāriem, bumbotavām, spēļu automātu zālēm, alus dzertuvēm šķita diezgan aizdomīga. Ari pati ēka, celta vēl lielās krīzes gados, prasīt prasījās pēc jaunas krāsas. Taču otrajā stāvā pāri aplupušajai, pelēki rudajai krāsai spoži gaismoja lieli neona burti «Oli- vers Dertijs». Sīkākie burti ļāva noprast, ka viņa jaunā firma ražo skaņuplates un filmas.