Es aizgāju pavadīt savu veco paziņu līdz policijas mašīnai. Tā stāvēja pie benzīntanka uzpildāmā automāta un, sirēnām klusējot, rādījās tikpat ikdienišķs transporta līdzeklis kā visi pārējie automobiļi. Gregors Abušs izvilka maku, taču benzīntanka īpašnieks atteicās no samaksas.
Gregors Abušs neuzstāja.
— Pie mums uzskata, ka policists, kas neņem kukuļus, nav nekāds īsts policists, — viņš smīnēdams paskaidroja, iekāpdams mašīnā.
— Nu labi. — Viņš pamāja benzīntanka īpašniekam ar roku. — Tikai ņem vērā, ja tu šim kungam, kas iepazīstinās kinoskatītājus ar visādām aleksandriešu neģēlībām, mēģināsi pastāstīt, cik galonu benzīna esi par velti iepildījis manā automobilī, apzvērēšu, ka tie ir nešķīsti meli!
Kad atgriezos istabā, dzirdēju Dertiju sakām:
— Novēlu veiksmi! Un nedomājiet pēdējā brīdī dezertēt! Viss būs kārtībā! Reiz Olivers Dertijs to apgalvo, tad tā arī būs.
— Par ko jūs runājat? — es apjautājos.
— Blēņas vien. — Dertijs, stāvēdams pie loga, ar skatienu pavadīja tālumā izgaistošo policijas mašīnu. — Albertam pēkšņi uznācis skatuves drudzis. Baidās, ka prakses trūkuma dēļ nenospēlēs pienācīgi savu lomu, aplaupot banku. Tiesa kas tiesa, atbildība ir liela. Albertam jāiznes uz saviem pleciem epizodes vislielākā slodze. Pēc tam kad Tea… Tu taču atceries, Tea Kilseimura tēlo bandas vadoni Dolliju Krimsoni, — viņš atgādināja man, tad turpināja: — Tea ar pārējiem bandas locekļiem paliek augšā, lai turētu uz grauda bankas darbiniekus un apmeklētājus … Albertam vienam pašam jānokāpj apakšā, kur atrodas naudas glabātava, jāatbruņo sargs un jāsabāž laupījums īpaši šim nolūkam sagatavotā maisā… Vai ne tā, Albert? — Dertijs viltīgi pamirkšķināja.
— Izklausās vienkārši. — Alberts nervozi aizsmēķēja.
— Bet… «
— Nekāda bet! Ričards.; s Ričards Beidevans, kuram uzticēju režiju, — Dertijs komentēja manai zināšanai.
— Beidevans vēl nekur sevi nav parādījis, atskaitot vienu filmu, ko tā arī nedabūja pabeigt. Viņš pats apgalvo, ka saecējies ar kinostudiju personisku iemeslu dēļ. Pa ausu galam dzirdēju gan kaut ko citu — no uzņemšanai atvēlētās summas Ričards turpat pusi esot iebāzis savā kabatā.
Alberts pasmīkņāja.
— Es viņu gan nepazīstu tik labi kā Tea. Bet tā vien liekas ■>— otra versija drīzāk atbilst patiesībai.
— Pieļauju. Kas par to? Pats arī neesmu eņģelis. Un necienu tos, kas pretendē uz baltajiem nevainības spār- niņiem. Vai vismaz izliekas, ka nekad nav pieskārusies grēcīgajai zemei. Kas nav ielaidis visus piecus pirkstus dziļdziļi dubļos, lai izvilktu krietnu naudas žūksni, tas manās acīs ir vienkārši ķerts. Turklāt Ričards ir lētāks par citiem.
— Tāpat kā es, — rūgti piemetināju.
Dertijs uzskatīja par prātīgāku nereaģēt.
— Pats galvenais, Ričardu Beidevanu rekomendējis cilvēks, ar ko Dertija kungam negribas sabojāt attiecības,'— Alberts izsmējīgi noteica.
— Arī tas. Lai uzņemtu Aleksandrijā divas filmas, man ' nepieciešams aleksandriešu atbalsts.
— Visiespaidīgāko aleksandriešu, ne jau kaut kādu plikadīdu, — Alberts turpināja ironizēt. — Vincents Basāni ubagu kategorijā nekādi nav ierindojams.
— Nav mūsu interesēs ar viņu sanaidoties! Sevišķi jums neieteicu. — Dertijs nez kādēļ noskaitās. — Iedomājieties: būšu uzbūvējis turpat visus pakāpienus uz jūsu zelta troni, un pēkšņi šis Basāni ņemas izvilkt no netīras veļas groza jūsu grēkus. Nemēģiniet man iestāstīt, kas jums tādu nav.
' — Kas ir, tas ir. — Alberts pasmaidīja.
Vēlēdamies izbeigt šo tukšo salmu-kulšanu, es ierosināju:
— Ja Alberts patiesi baidās, ka netiks galā, kāpēc neaizstāt viņu attiecīgajā epizodē ar dublieri? Ja tas valkās masku. * *
— Kapuci, kas viscaur nosedz seju, — Alberts izlaboja.
— Jo labāk. Ja tas valkās kapuci un būs augumā līdzīgs, kurš skatītājs gan šaubīsies, ka seifu izlaupa galvenās lomas tēlotājs?
Izsacīdams šo zobgalīgo padomu, vēl nesapratu, ka tas, pašam neapjaušot, atspoguļoja zemapziņā iestrēgušu domu gājienu.
— Arī Ideja. — Dertijs aizgūtnēm smējās. — Bet šoreiz nekas neiznāks. Laupījums no bankas jāiznes tieši Albertam. Viņš tam pilnīgi sagatavojies. Ričards ar viņu vairākkārt mēģinājis. Pēdējo reizi tieši bankas naudas glabātavā, lai Alberts pienācīgi iejustos vidē. Pats baņķieris arī bija klāt. Droši vien baidījās, ka tik neapzog pa īstam. — Dertijs smējās vēl skaļāk nekā pirmīt.
Alberts piebalsoja, taču smiekli drīzāk izklausījās pēc diloņslimā kāsa.
— Starp citu, vai Krjudešanks nav jums zvanījis? — Alberts pēc brīža atcerējās.
— Ko tad šim vēl no manis vajag?
— Cik sapratu, cer izspiest no jums izdevīgākus noteikumus. Lūdza, lai jūs pie viņa aizkāpjot.
— Vēl izdevīgākusl Es jau tā nodrošinu viņa bankai reklāmu, turklāt bezmaksas! Šis laikam iedomājies, ka tagad, kad viss jau gatavs filmēšanai, rāpošu viņa priekšā uz ceļiem, lai tikai atļauj, izmantot viņa draņķīgo krājkasīti. Tā ir nekaunīga izspiešana! Vakar esam jau visu norunājuši pa telefonu.
Mazliet nomierinājies, Dertijs sacīja Albertam:
— Nu labi! Tas niekkalbis vēl tiešām var iespītēties. Bet es gan neiešu. Lai aizbrauc Ričards. Galu galā viņš ir režisors, nevis es. Ja viņš tam vecajam āzim neaplauzīs ragus, tad lai savāc mantiņas un lasās, no kurienes nācis! Katram gadījumam vēl pats piezvanīšu Krjude- šankam.
Pie durvīm delikāti pieklauvēja.
— Arā! — norēcās Dertijs. — Tas ir — otrādi, iekšā!
Hugo Aleksanders palika stāvam uz sliekšņa.
— Vai kungi jau brokastojuši?