Tumsa mazpamazām kliedējās, bet, kad atgriezos savā istabā, nācās tomēr iededzināt elektrību. Putojošais ūdens, bungodams pa stiklu, veidoja tik blīvu aizkaru, ka skopā gaisma, ar pūlēm izsitusies caur mākoņu blāķiem, tomēr palika ārpusē.
Azaidu ieturēju moteļa nelielajā, omulīgajā kafetērijā. Ēdiens izrādījās stipri garšīgāks par Jaunvindzoras salmiem. Jāatzīst, vislielāko baudījumu man, kad biju paguvis apvilkt sausas drēbes, sagādāja citi apmeklētāji. Lietus pārsteigti, tie izskatījās kā pēdējā brīdī no ūdens izvilkti slīcēji.
Јēc maltītes mazliet nosnaudos. Pamodos no klusuma — lietus bija mitējies.
Hugo Aleksanders, atnācis, lai demonstrētu savu unikālo dokumentu krājumu, izklīdināja manu pāragro prieku. Tā esot tikai īslaicīga atelpa. Aleksandrijas plūdi ievelkoties vismaz nedēļu, reizēm pat ilgāk.
— Esmu sagatavojis jums mazu dāvanu, — viņš paziņoja, kad atgriezāmies kabinetā. Ūdens bija uzslaucīts, bet grīda vēl dvakoja pēc mitruma, tāpēc Aleksandera ieslēgtais elektriskais kamīns lieti noderēja.
— Jūs taču manas vainas dēļ šorīt nepaguvāt aizskriet uz veikalu. — Hugo Aleksanders pasmaidīja, pasniegdams man lietussargu. — Varat to zināmā mērā uzskatīt kā honorāru par cītīgu klausīšanos… Tagad nāks pats interesantākais — uzskates līdzekļi.
Kādu brīdi Aleksanders nopūlējās ar skapja atslēgām. Vispirms nācās atslēgt durtiņas, pēc tam kādu sekretē- ram līdzīgu plati, visbeidzot aiz tā paslēpto prāvo atvilktni.
Hugo Aleksanders bijīgi izņēma divas neparasta izskata lādītes, Viena pagaidām palika aizslēgta. Otru Aleksanders attaisīja ar slēdzeni, kas glabājās vienā no neskaitāmajiem rakstāmgalda nodalījumiem. Izšķērdīgi bārstīdams komentārus, Aleksanders sāka citu aiz cita vilkt ārā nodzeltējušus papīrus. Darīja viņš to ar tādu svētsvinīgu sejas izteiksmi, it kā tie būtu dārgakmeņi.
Visi dokumenti izrādījās šā vai tā saistīti ar Aleksandrijas pagātni. īpaši satraukts, viņš mani iepazīstināja ar Jeremijas Aleksandera pašrocīgi rakstītiem (pie tam — ar zoss spalvu) sprediķiem.
Tikai tagad ciešāk ieskatījos kolekcijas īpašniekā. Sausnējs, gludi noskuvies, ar lielām acenēm vienkāršos metāla ietvaros uz pagarā, pilienveidīgā deguna, viņš, manuprāt, nebijā izvēlējies sev īsti piemērotu nodarbošanos. Daudz vairāk viņam piestāvētu būt par arhivāru nekā par moteļa saimnieku. Viņa smalkie, mezglainie pirksti tūdaļ atdzīvojās, kļuva apgarotāki, kad Hugo Aleksanders, pavadīdams ar izteiksmīgu vaikstienu katru jaunu dokumentu,' ņēmās izklāt savus retumus uz galdiņa virsas. Peļu apgrauztie stūrīši, tinte, kurai vecums bija piešķīris violeti zaļganu ietonējumu, — viss liecināja, ka dažiem papīriem turpat simtgadīgs mūžs.
Hugo Aleksanders, it kā atvainodamies, pasmaidīja.
— Tas ir mans hobijs. Mūsu pilsētā visi kaut ko kolekcionē. Citādi aiz garlaicības var vai nobeigties. Basāni, lai arī bijušais gangsteris, par skulptūrām iztērējis veselu bagātību,,*
Es aplūkoju pašu lādīti, Vara virsmu klāja ilggadēja patina purva sūnas nokrāsā. Stipri apsūbējuši bija arī spārnotie vara ķerubi, uz kuru pleciem, līdzīgi Derību šķirstam, balstījās lādīte..
— Tā ir ģimenes relikvija, — Hugo Aleksanders paskaidroja. — Desmit tādās kastītēs Jeremija Aleksanders glabāja savus svētos rakstūS, kas stipri atšķīrās no ka- noniskajiem.
Otra lādīte "tika atvērta ar vēl lielāku bijību. Tajā gulēja vīstokļi, ktiril vecums, cik varēju spriest, krietni pārsniedza pārējo dokumentu tnūžu. Uz pamata, ko nezināšanas dēļ noturēju par tekstilizstrādājumu, virknējās ķeburaini burti, kas mazliet atgādināja hieroglifus.
— Kas par dīvaiņu materiālu! — es neviļus izsaucos.
— Tas ir papiruss! Burti — senebreju.
— Patiesi? — nobrīnījos. —* Jūs taču negribēsiet apgalvot, ka Aleksandrija pastāvējusi jau ķēniņa ^Zālamana laikos.
— Nebūt ne! — Hugo Aleksanders pasmaidīja. — Un tomēr -šiem dokumentiem visciešākais sakars ar mūsu pilsētu. Tās ir personiskas vēstules. Adresāts nav zināms. Kas attiecas uz rakstītāju, tas, pēc Jeremijas Aleksandera ciešās pārliecības, bijis neviens cits kā Jēzus Kristus.
•— Fantastiski! — Es pasmējos, jau apsvērdams, ka manā filmā šiem vīstokļiem noteikti jāierāda pienācīga vieta.
Tā bija ne tikai eksotiska, savā naivumā reti krāšņa leģenda. Šie vīstokļi saturēja sevī zināmu Aleksandrijas kvintesenci, ietverot visu, ieskaitot pat aleksandriešu neparasto humoru. Sāku apjēgt, kāpēc Pravietis ar savu garmataino draudzi apmeties tieši šeit un ne citur.
Pilsēta, kur lietus periods atgādina vienu no desmit Ēģiptes sodībām, kur ar retām un vērtīgām zivju sugām kādreiz bagātais ezers samērā īsā laikā pārvērties smirdošā zaņķī, varēja patiešām vienam otram iedvest ticību, ka pastāv atriebīgs, dusmīgs dievs.
— Vainīga ne tik daudz fantāzija, cik izglītības trūkums. — Hugo Aleksanders pasmaidīja. — Jeremijam Aleksanderam nebija ne jausmas, ka atšķirībā no Ēģiptes Palestīnā, kur, saskaņā ar Jauno derību, dzīvojis Kristus, sarakstei lietojuši nevis papirusu, bet pergamentu. Bez šaubām, tas ir viltojums. Bet rokraksts pats par sevi, manuprāt, vismaz tūkstoš gadu vecs. Jonatans Krjude- šanks piedāvāja man par to desmit tūkstošus. Iedomājieties tikai, viņš, tāpat kā Jeremija Aleksanders, pārliecināts, ka vēstules patiešām rakstījis Kristus. Un zināt, kāpēc? Vienā no vēstulēm sacīts: «Es atnākšu otru reizi, bet cilvēki mani atkal noliegs, un tikai mana Trešā atnākšana nodibinās dieva valstību zemes virsū…» Tad katrs tikšot tiesāts vienīgi par saviem grēkiem, saujiņa izredzēto paglābšoties no iznīcināšanas.