— Nezinu, — īsi atteica meitene, neatraudamās no savām aplēsēm. — Visus padzinu. Sacēla tādu troksni, ka galva dūc. Man vēl šodien jāizsūta norēķini. , i
— Ričards Beidevans nav rādījies?
— Kur nu tas! Sēž mājās. Pirms stundas zvanīju viņam. Spriežot pēc balss, pilns kā mārks… »
Berlundu mēs uzgājām pilnīgi nejauši — fabrikas kapelā, kurā ieskatījāmies aiz tīras ziņkāres.
No kaila dzelzsbetona, bez logiem un izgreznojumiem, ja par tādu neuzskata sektas dibinātāja veidolu uz jumta — tā iekšpusē atdarināja-no neaptēstiem baļķiem celto baznīciņu, ko Jeremija Aleksanders 1822. gadā uzbūvējis aptuveni tajā pašā vietā.
Sienas, baznīcēnu soli, vienkāršs altāris un primitīva katedra, no kuras Jonatans Krjudešanks mēdza lasīt savus sprediķus, — viss bija veidots no neapdarināta koka. Modernos laikus iezīmēja vienīgi neona gaismekļi un elektriskie vadi, kas no katedrai piestiprinātā mikrofona aizstiepās uz skaļruņiem.
Kapela varēja uzņemt ap divsimt dievlūdzēju. Krjudešanks bija pietiekami saprātīgs, lai apjēgtu, ka lielāku skaitu neatvilināt ne ar dienesta paaugstinājumiem, ne ar piemaksu par nelaulāšanos.
Ja viņš šajā mirklī ienāktu kapelā, viņu droši vien ķertu trieka. Altāris bija pārvērsts par dzertuves gal- diņUļ Apklāts ar avīzēm, tas tagad deva patvērumu vairākām «Aleksandrijas nektāra» pudelēm pamīšus ar vārītām kukurūzas vālītēm un konservētas desas šķēlēm. Ap altāri uz kopā sabīdītiem soliem sēdēja kādi desmit cilvēki.
-— Vai Nepomuku Berlundu kāds redzējis? — noprasīja policijas priekšnieks.
— Tas esmu es! — No krēslaina nostūra iznāca pagarš, gadus trīsdesmit vecs vīrietis džinsu auduma uzvalkā, gar kovboja platmali galvā. Iedzēris tieši no pudeles pamatīgu malku un nesteidzīgi uzkodis virsū kukurūzas vālīti ar desu, viņš sacīja:
— Labi, ka atnācāt. Gribēju …
— Vai jums tiešām nav neērti? — Policijas priekšnieks izteiksmīgi palūkojās uz altāri. — Neesmu nekāds morālists, bet tā, manuprāt, ir piedauzība.
— Es to dēvētu drīzāk par smalkjūtību. — Berlunds pasmīkņāja. — Vai tad būtu labāk, ja mēs iemestu konservēšanas cehā, visiem redzot? Daži no Krjudešanka bijušajiem strādniekiem nevar sev pat kausu alus atļauties. Te mūs redz vienīgi dievs, kuram nav pamata mūs apskaust…
— Jo viņš, re, ir atturībnieks, — iesmējās kāds no iedzeršanas dalībniekiem. — Neņemiet ļaunā, priekšniek! Kamēr Krjudešanks mums maksāja, bijām gatavi noticēt visam, kaut vai tam, ka rīt mūsu ezers vairs nesmirdēs. Kam lai mēs tagad ticam? Vincentam Basāni, vai?
Lietus mazliet pierima. Mēs ar Berlundu apsēdāmies zem nojumes uz caurspīdīgām plastikāta kārbām. Tajās raiboja līmēšanai sagatavotas etiķetes, kurām nekad vairs nenāksies greznot «Poseidona» kādreiz izslavētos konservus.
— Kas tad ir uz sirds? — policijas priekšnieks iesāka. — Ja izrādīsies, ka esi mani atvilinājis nolūkā izspiest kādu desmitnieku, par ko iegādāties vēl dažas pudeles, ietupināšu tevi saskaņā ar sesto pielikumu pie kriminālkodeksa 121. paragrāfa!
— Sestais pielikums? — Berlunds atbīdīja pakausī savu kovboja platmali. — Kādas personas maldināšana nolūkā nelikumīgi izspiest naudu, ja atmiņa mani neviļ?
— Neviļ, — Gregors Abušs apstiprināja. — Paredzētais sods — no viena līdz trim gadiem. Vaļsirdīgi atzīstoties, apsūdzētais, ja vien nav jau agrāk notiesāts par kādu noziegumu, var cerēt uz vienu gadu nosacīti.
— Apsūdzētais piekrīt. Bet vispirms desmitnieku! — Berlunds izstiepa roku.
Šīm replikām apmainoties, abi neatļāvās ne mazāko smaidu. Toreiz vēl īsti neaptvēru vienu no aleksandriešu humora iezīmēm — nopietna, pat drūma sejas izteiksme piešķīra jokiem īsto sālījumu.
Biju gatavs izsniegt Berlundam desmitnieku no paša maka — tādu atvieglinājumu sajutu, pārliecinājies, ka manas tumšās nojautas izčākstējušas kā ziepju burbulis.
Taču, man par izbrīnu, Berlunds ierunājās gluži citā
tonī:
— Neesmu drošs, bet man tā rādās, ka policijai … — Berlunds aprāvās, neuzticīgi paskatīdamies manī.
— Latorps ir mans vecs paziņa, — Gregors Abušs mierināja. — Vari droši runāt. Kas noticis?
— Karpenters solījās būt pirms četrām stundām, lai izmaksātu mums atlikušo naudu. Pazudis, kā akā iekritis. Apzvanīju visu Aleksandriju, neviens viņu nav redzējis.
— Karpenters?
— Jā, tās filmas galvenais operators, kurā piedalos kā ierindas gangsteris. Saņēmis dūšu, piezvanīju pat režisoram, nu, tam Ričardam Beidevanam. Izklausījās, it kā viņam iekšās Basāni vīna brūža gada produkcija. Pasūtīja mani pie velna.
— Nesaredzu vēl iemesla uztraukumam. — Gregors Abušs paraustīja plecus. — Droši vien dzer aiz bēdām.
— Aiz kādām bēdām?
— Ka lietus periods iestājies ātrāk, nekā paredzēts. Filmēšana būs tagad jāatliek uz nenoteiktu laiku.
— Ha! — Berlunds īsi iesmējās. — Tādā gadījumā varu jūs iepriecināt. Pirmkārt, no režisora alkoholiskā murgojuma izlobīju, ka viņš Karpenteru šodien vispār nav redzējis …
— Un otrkārt? — Gregora Abuša rāmā, parasti ne visai izteiksmīgā seja saspringa.
— Filmas «Dollijas Krimsones privātā dzīve» svarīgākā epizode jau uzņemta.
— Jūs maldāties! — es iesaucos. — Dertijs tikai šorīt aizbrauca uz Jaunvindzoru sagaidīt galveno operatoru … Kā viņu tur sauc… Karpenteru. Bez tam man uzticēts dokumentāls kinoapraksts par Aleksandriju, kurā, starp citu, parādīšu, kā tiek uzņemta jūsu piemt- nētā gangsteru filma.
— Ko jūs ar to gribat teikt? — Berlunds piemiedza acis.
— To, ka bez manas klātbūtnes neviena svarīga epizode netiks filmēta!
— Jūs uzdrošināties mani saukt par meli?! — Ber- lunda roka zibenīgi pašāvās pie platās kovboja jostas, imitējot raksturīgo žestu, ar kādu vesternu varoni izrauj no maksts šaujamo. — Ak tā, gluži aizmirsu, mans