revolveris ieķīlāts lombardā. — Viņš jocīgi savaikstījās, katram gadījumam pablenzdams manī, vai esmu novērtējis viņa humoru. — Nu labi, pieņemsim, ka esmu melis. Cikos Dertijs aizbrauca pakaļ Karpenteram uz Jaunvindzoru?
— Kaut kas ap desmitiem.
— Bet man ir kādi divdesmit liecinieki, kas redzējuši Karpenteru tieši desmitos uzņemšanas paviljonā. Uņ vismaz divtik redzējuši viņu bankā no pusvienpadsmitiem līdz vienpadsmitiem. Pēc tam viņu gan neviens nav manījis … Nu labi, neesmu nekāds sadists, nespēlēšu uz jūsu nerviem. Karpentera vadībā mēs šodien filmējām bankas aplaupīšanas epizodi.
— Ko?! — es iekliedzos.
— Pilnīgi pareizi. Tas apstāklis, ka filmēšanā nepiedalījās ne režisors, nedz galvenās lomas tēlotāja, man jau pašā sākumā šķita aizdomīgs. Kad Karpenters, kas solījās tūdaļ atvest naudu, nebija nekur sameklējams, uzskatīju par pareizu piezvanīt policijas priekšniekam. Spriežot pēc tā, ko jūs sacījāt, tur noteikti kaut kas nav kārtībā.
— Kur tuvākais telefons?! — Gregors Abušs, atrāvis savu smago ķermeni no kastes, uz kuras sēdējām, pielēca kājās.
Tuvākais telefons atradās uzņemšanas paviljonā. Lai tiktu pie tā, policijas priekšniekam bija jāienirst ar visu galvu butaforiskās bankas kases lodziņā. Pēc brīža no butaforiskajām durvīm, skaļi raudādama, izskrēja uzņemšanas grupas kasiere.
—* Vai tā ir dzīve? — Viņa šņukstēja. — Kad Ričards Beidevans pieņēma mani darbā, aiz prieka pat piedevu Krjudešankam viņa idiotiskos sprediķus. Un kas tagad? Kādi tur veiklinieki dažās minūtēs tiek pie miljona, un tikpat laika vajadzīgs, lai es paliktu bez darba… Ko nu lai iesāku? Mazgāju kādā restorānā netīrus traukus?!
— Ja nepatīk, apmazgā Kristum kājas, — ieteica Berlunds.
Meitene pēkšņi pārstāja raudāt.
— Tā tiešām ir izeja! — Viņa jau smējās, projām skriedama.
— Kas tā par kāju mazgāšanu? — es stulbi jautāju, vēl īsti nespēdams aptvert, kas noticis.
— Tipisks aleksandriešu humors. Pakalpojumu, ko Magdalēna sniegusi Jēzum, folklora pārvērtusi zināmas profesijas apzīmējumā, — Gregors Abušs sausi paskaidroja, tad pagriezās pret Berlundu. — Apsveicu! Tu laikam esi vienīgais cilvēks, kas aptīrījis banku, pats to nezinot!
— Tas nu gan joks! — Berlunds nosprauslojās. — Man par to tiek simtnieks, turklāt puse kopā ar Karpenteru izgaisusi visos vējos, bet šim un Albertam Ј. 5
— Albertam? — Es apmulsumā raidīju skatienus no viena pie otra, kā meklēdams atbalstu, lai nepakristu. Kādu mirkli sāka pat likties, ka viņi mani tīšuprāt izāzē..
— Galva griežas riņķī, — es atzinos. —■ Pasakiet skaidri un gaiši! Banka izlaupīta?
— Un kā vēl! — Gregors Abušs apstiprināja. — Galvenais seifs -iztukšots pa tīro.
— Kāda summa nolaupīta?
— To zina tikai pats Krjudešanks. Jums jāņem vērā, Latorp, tā nav akciju sabiedrības kontrolēta sabiedriska banka, bet maza privāta bodīte, kur, atskaitot saimnieku, neviens nezina, vai iegrāmatotie skaitļi kaut cik atbilst īstenībai.
— Nu tad piezvaniet Krjudešankam!
— Viņš nav runājams. Pašlaik ap viņu nopūlas mūsu labākais ārsts dakteris Metjuzals. Vēsts par uzbrukumu bankai, burtiski, nogāzusi Krjudešanku gar zemi. Dakteris baidās, ka tik neuznāk insults. Tādā gadījumā būšot jāpārved uz Jaunvindzoru, mums pat kārtīgas slimnīcas nav, Bankas sargs jau aizvests uz turieni… Bet tagad, Latorp, piedodiet! … Es gribētu dzirdēt, kas stāstāms Berlundam.
— Protokolam? — Berlunds saviebās. — Nopratiniet kādu citu laupīšanas dalībnieku. Mana klāstīšanas maniere oficiālam dokumentam ne visai piemērota. Vai tad neatceraties? Tieši tādēļ jūsu Jaunvindzoras priekšniecība nosprieda, ka ar tādu muti man nav ko darīt policijas dienestā. Labi vēl, ka pusbeigtās zivis, ar kurām man pēc tam bijusi darīšana, neko daudz neiebilda.
— Zinu, zinu. — Gregors Abušs smejoties uzsita Berlundam uz plēca. — Oficiālo protokolu vēlāk rakstīs Seržants Aleksanders. Šauj tik vaļā!
8
Lūk, ko pastāstīja Nepomuks Berlunds:
«Sapulcējāmies pakošanas cehā pulksten desmitos. Ik dienu ap to laiku pie mums parasti ieradās režisors Ričards Beidevans. Reizēm tika filmēts kāds neliels ska- tiņš, biežāk — notika mēģinājumi. Dažkārt Beidevans nebija īstā omā, varbūt mocīja paģiras, tādā reizē mums paziņoja, ka varam lasīties/pie velna.
Visi mēs, gan vienkāršie statisti, gan tie, kas tikuši pie sīkām lomiņām, agrāk strādājām konservu fabrikā, Tāpēc uzskatījām par debesmannu pat to artavu, ko atmeta Dertijs. Maksāja mums pēc akordlikmes, par mēģinājumiem no darba brīvajās dienās nesaņēmām nekā.
Šodien bija tā kā paredzēts izmēģināt aplaupīšanas epizodi, konkrēti — skatus, kas risinājās bankas priekšā un operācijas zālē pie lodziņiem. Pistoles ar salūtpatronām un melnas maskas saņēmām jau iepriekš.
Precīzi pulksten desmitos pie ceha piebrauca uzņemšanas grupas autobuss ar jumtā uzstādīto aparatūru. No kabīnes izkāpa cilvēks, kurā pazinu mūsu galveno operatoru Karpenteru.
Pirmajā dienā, kad režisors atlasīja statistus un epizodisku lomu tēlotājus, tātad arī mani, Karpenters grozījās turpat, taču drīz vien aizbrauca.
Vārdu sakot, viņam nebija nekādas vajadzības paskaidrot mums, kas viņš tāds ir. Tomēr Karpenters atgādi- dāja, ka viņam esot tas gods iemūžināt lentē filmu «Dollijas Krimsones privātā dzīve», kurā mums savukārt būšot tas gods aplaupīt banku.
Puiši uzņēma šo joku atzinīgi. Lai nu kā, humora izjūtas viņiem netrūka.
— Un cik liela būs mūsu tiesa? Desmit tūkstoši uz galviņu iznāks? — paamizējās Kristiāns Arčinskis.
Pirms fabrikas slēgšanas Arčinskis veica Trešās atnākšanas sektas pērmindera pienākumus. Tieši tāpēc režisors arī uzticēja viņam tēlot bijušo garīdznieku, kurš brīvprātīgi piebiedrojies Dollijas gangsteru bandai.