— Prāva tiesa, — tādā pašā tonī atteica Karpenters. — Bet tikmēr saņemiet avansu.
Statistiem viņš iedeva desmit monētas, epizodisku lomiņu tēlotājiem — piecdesmit.
Pēc tam pavēstīja, ka saskaņā ar pēdējo meteoprognozi lietus periods varot sākties kuru katru brīdi, tālab ban- "kas aplaupīšanas filmēšanu nedrīkstot atlikt. Režisors saslimis, viņš pats to aizvietošot. No repetīcijas jāatsakās, jo vairāk tāpēc, ka neko sevišķu no mums neprasot.
— Katrs no jums neskaitāmas reizes redzējis televīzijā vai kinohronikā, kā gangsteri ielaužas bankā. Dariet to pašu, ko visi. Šaujiet gaisā un bļaujiet «rokas augšā!».
Tad viņš sadalīja mūs divās grupās. Statistiem uzdeva vicināt pistoles un šaut ar tukšām patronām pāri bankas darbinieku un apmeklētāju galvām. Tā saucamajiem aktieriem, tātad arī man un Kristiānām Arčinskirņ. lika turklāt bļaustīties.
Dažas minūtes viņš veltīja Danielai Aleksanderai. Viņai bija jānotēlo nejauša bankas apmeklētāja, kuru gangsteru iebrukums pārbiedējis līdz nāvei.
— Starp citu, cik mums naudas kasē? — Karpenters apvaicājās uzņemšanas grupas kasierei Bellai.
— Aptuveni tūkstotis. Bija vairāk, bet galvenās lomas tēlotāja Tea Kilseimura izņēma avansu.
— Dodiet šurp! — Karpenters, saskaitījis naudu, ielika to Danielas somiņā. Tad viņš parādīja, kā viņai jānotēlo epizode.
Viņa pieiet pie lodziņa, lai maksātu. Tajā brīdī ielaužas gangsteri. Izbīlī viņa izmet naudu no rokām, banknotes izbirst pa grīdu… Daniela nospēlēja šo ainiņu diezgan neveikli. Toties pēc tam radīja, kā mēdz izteikties kinokritiķi, «pārliecinošu tēlu». Noskatoties, kā viņa, rāpojot uz ceļgaliem, rūpīgi savāc zemē nokritušās asignācijas, varētu domāt, ka tā ir viņas personiskā nauda.
— Un kur tad galvenie tēlotāji? — es apvaicājos
— Piebrauks tieši pie bankas, — Karpenters īsi atteica.
■— Tad mums nav ko steigties, — Kristiāns Arčinskis
apmierināti aizrādīja. — Varam pa ceļam apstāties pie «Skaistās Helēnas» un iemest kādu glāzītf.
— Nekā nebūs! — Karpenters atrūca, pārbaudījis laiku pēc pulksteņa. — Tieši otrādi, mums katra minūte dārga. Nekādā ziņā nedrīkstam nokavēt.
— Jūs varbūt, bet ne jau mēs. Kamēr jūs filmēsiet Teas Kilseimuras «solo partiju», pārējiem nav ko darīt,— Kristiāns Arčinskis strīdējās pretī. — Saskaņā ar scenāriju Dollija Krimsone, kuras lomu tēlo Tea Kilseimura, pirmā ieiet bankas operāciju zālē. Tikai pēc tam iebrūk viņas mīļākais, tas ir, Alberts Geršteins, kopā ar pārējiem bandas locekļiem, tas ir, mums.
Kristiāns Arčinskis tiešām bija izlasījis scenāriju no pirmās rindas līdz beidzamai. Ne jau velti viņš daudzus gadus pildīja pērmindera pienākumus. Manuprāt, arī scenāriju viņš studēja vienīgi tādēļ, lai zinātu, kurā vietā jāsaka «āmen!».
Karpenters pacietīgi izskaidroja, ka scenāriju autori ierosinājuši vairākus labojumus. Sākumā patiesi bijis paredzēts izveidot Dollijas Krimsones tēlu atbilstoši prototipam — slavenajai gangsteru barvedei Dimantu Molli- jai. Ģērbusies kā vīrietis, bez maskas, ar divām pistolēm rokās — viņa izrādījusi savu leģendāro bezbailību, parādoties vien, iedvesdama šausmas.
Taču Dertija kungs pēdējā brīdī pieprasījis no scenāristiem krietni sarežģītāku intrigu. Jaunajā variantā uzbrukumu bankai vada Dollijas mīļākais. Atrazdamās paslēptuvē, Dollija plāno un organizē noziedzīgās akcijas, bet pati tajās vairs nepiedalās. Viņa pat uz laupījuma dalīšanu ierodas parūkā un plastiskā maskā.
— Iznāk — Tea Kilseimura šodien vispār nefilmē- sies… — es secināju. Man šī izmaiņa diez kā nepatika. Glītuma ziņā Tea Kilseimura, manuprāt, pārspēja visas man pazīstamās aleksandrietes. Labprāt būtu norunājis ar viņu tikšanos, bet, jūs paši saprotat, man, ierindas bandītam, nav ko cerēt, ka neizmērojami augstāk stāvošā bandas vadone, kurai maksā milzīgu naudas žūksni, būs ar mieru, pakavēties manā sabiedrībā. Tāpēc jau iepriekš nopriecājos, ka vismaz bankā varēšu pamielot acis.
Pēc instruktāžas mūs iesēdināja autobusā. To vadīja pats Karpenters, un šis apstāklis radīja manī zināmu izbrīnu. Uzņemšanas grupas šoferi biju no paša rīta redzējis bārā «Skaistā Helēna».
It kā uzminējis manas domas, Karpenters uzsauca no kabīnes:
— Eh, šodien man vienam jāraujas par desmitiem! Esmu operators, režisors un šoferis vienā personā. Bet nebaidieties, no tā jūsu laupījuma tiesa nesamazināsies, drīzāk otrādi. •
Karpentera asprātība izraisīja smieklus. Atskaitot mani un Kristiānu Arčinski, neviens vairs lāgā neklausījās Karpentera papildu paskaidrojumā, ka šoferis aizsūtīts uz Jaunvindzoru pēc palmām, kas nepieciešamas nākamās epizodes filmēšanai.
— Zinu, — Kristiāns Arčinskis piebalsoja. — Tā ir aina, kurā Dollija sadala nolaupīto miljonu bandas locekļiem. Es, tas ir, bijušais garīdznieks, kura loma man uzticēta, esmu neapmierināts ar savu tiesu. Tad Dollija dusmu lēkmē apšauda palmu, zem kuras stāvu …
— Nekā tamlīdzīga, — no kabīnes atsaucās Karpenters. — Palmas paliek, toties šaušanas vairs nebūs.
— Nebūs? t Kristiāns Arčinskis jutās vīlies. Viņš taču bija cerējis tieši šajā ainā pa īstam izrādīt savu aktiera māku un, iespējams, saņemt attiecīgu piemaksu. — Kāpēc nebūs?
— Tāpēc, ka, laupījumu dalot, nekādas domstarpības neizcelsies. Visi būs apmierināti, — Karpenters turpināja jokot.
Ceļā uz banku apstājāmies pie policijas pārvaldes, kur mums iedalīja divus policistus. Karpenters ieskaidroja viņiem uzdevumu — gādāt par kārtību filmēšanas laikā. Konkrēti — norobežot ielu bankas priekšā ar troses palīdzību un nelaist pāri iežogojumam ziņkārīgos aleksan- driešus.