Uzzinājis, ka mani aicina pie sevis policijas priekšnieks, Hugo Aleksanders teica:
— Jums ar viņu ļoti labas attiecības.
— Un tad?
— Būtu ārkārtīgi pateicīgs, ja izdotos dabūt papīrus, kuri saistīti ar izmeklēšanu. Labāk jau būtu faksimili, sliktākā gadījumā noderēs kopijas. Manā vēsturisko dokumentu kolekcijā līdz šim atspoguļots ikviens svarīgs robežstabs Aleksandrijas mūžā. Kas attiecas uz Albertu Geršteinu, pēc sejas izteiksmes redzu, ka jūs man nepiekrītat … Bet es pazīstu Ralfu Geršteinu no jaunības. Alberts pilnīgi atsities viņā, vieglprātīgs, gatavs kāpt gultā ar katru puslīdz glītu sievišķi, tas tiesa, bet uz noziegumu viņš nav spējīgs.
Gregora Abušā dzīvoklis atradās klusā nomalē. Tā bija vienstāva savrupmāja ar nelielu, mūra iežogotu dārzu, tāpat kā visiem šai ielā dzīvojošiem kaimiņiem.
Vārtus apsargāja privātdrēbēs ģērbies policists. Nosaucu savu vārdu, bet mani ielaida tikai pēc tam, kad biju uzrādījis autovadītāja apliecību.
Uz ielas dežurēja patruļas mašīna ar sarkaniem starmešiem, tajā sēdošais policists kaut ko murmināja rācijā. Kad šķērsoju dārziņu ar zālē ieplātām, lietus sakapātām vēlīnām asterēm, no verandas iznāca policists ar seržanta uzšuvēm. Viņam nopakaļ, ākstīgi mētādams rokas, šļūca kāds man nepazīstams civilists, kas pēc sejas un caurcauri melnā tērpa atgādināja garīdznieku. Vēlāk uzzināju, ka seržantu sauc Aleksanders. Civilists izrādījās Berlunda liecībā pieminētais trešatnācēju pērminderis Kristiāns Arčinskis.
Ienākot Gregora Abuša kabinetā, jutos pārsteigts. Mājīgi kurējās kamīns, vizuļoja televizora ekrāns (skaņa gan bija pieklusināta). Uz kāršu galdiņa sagaidīja glāzītes un pudele portvīna, kas kvalitātes un vecuma ziņā tikai nedaudz atšķīrās no Hugo Aleksandera piedāvātā. Pats saimnieks bija izmeties rītasvārkos. Viņam pie kājām, uzlicis purnu uz mīkstās filca čības, snauduļoja liels vācu aitu suns.
Bet tas nebūt nenozīmēja, ka Gregors Abušs būtu pelnījis pārmetumus par dīkdienību. Uz galda blakus ieslēgtajai policijas rācijai gulēja vesela kaudze papīru un liela izmēra fotoattēlu. Sarunādamies ar mani, policijas priekšnieks nerimtīgi kaut ko darīja. Noklausījās patruļmašīnu ziņojumus, pārcilāja papīrus, atzīmēja bloknotā.
— Manuprāt, Aleksandrija ir vienīgā vieta, kur policijas priekšnieks var sev atļauties tādas ērtības. Citur jūs jau ielenktu dučiem reportieru, nemaz nerunājot par visādiem prokurora palīgiem un tamlīdzīgiem tipiem, — es atzīmēju.
— Reportieri! Tā man vēl tikai trūka! — Gregors Abušs mākslīgas šausmās izvalbīja acis. — Esmu darījis visu, lai plašā pasaule kādu laiku paliktu neziņā… Tāpēc arī ieslēdzu televizoru. Pagaidām, paldies dievam, vēl nekas nav izkļuvis uz āru… Nupat noklausījos pārlaidi, kur, starp citu, tika pieminēta arī Aleksandrija.
Ralfs Geršteins sniedza interviju par filmu «Dollijas Krimsones privātā dzīve», kurai rakstot mūziku. Paslavēja galvenās lomas neparasti apdāvināto tēlotāju Albertu Geršteinu, pareģoja tam spožu nākotni džeza pasaulē … Nez ko Ralfs teiktu, ja zinātu, ka viņa krustdēlu pašlaik meklē kā siena kaudzē iekritušu adatu.
— Jūs domājat, ka tieši viņš… — es iesāku.
— Tur jauktā lieta. Tāpēc ataicināju jūs. Baidos, ka šis rieksts nav man pa zobam. Arī smadzenēm nepieciešams pastāvīgs treniņš. Kamēr gādāju par kārtību Aleksandrijā, kur nekas nenotiek, tās man galīgi atrofējušās. Varētu jau pieaicināt talkā Jaunvindzoras kolēģus, bet tas nozīmētu atzīt savu nevarību… Jocīgi, kamēr gadi ritēja un mana galvenā nodarbošanās izpaudās Vincenta Basāni uzmanīšanā, sirds dziļumos vēlējos, lai viņš vai kāds cits piepeši iztraucētu Aleksandrijas provinciālo miegu. Sapņoju tieši par tādu izdevību kā šī. Pie tam biju nosolījies atrast oriģinālu pieeju, neatkārtojot parastos izmeklēšanas paņēmienus.
— To es redzu, — es pavīpsnāju, nogaršodams portvīnu. — Jau rītasvārki vien liecina, ka jums ir sava metode. Kā noprotu, esmu ataicināts šurp, lai iemūžinātu šo neaizmirstamo skatu kādā nākamās dokumentālās filmas kadrā. Vajadzēja mani brīdināt, būtu tūlīt paķēris līdzi kameru.
— Mana vaina! — Gregors Abušs smējās. — Nekas, pozēšu jums šādā pašā izskatā citreiz, kad būsim kopīgiem spēkiem atrisinājuši uzdevumu… Neatkarīgi no tā, kas notiks ar jūsu darbadevēju Oliveru Dertiju, dokumentāla filma par Aleksandriju jums jāuzņem. Jums tas būs labs tramplīns. Ja tāds Ričards Beidevans var - būt režisors, kāpēc ne jūs?
— Ko tas nozīmē — kopīgiem spēkiem? — Es pieķēros būtiskākajam, pametot novārtā Gregora Abuša pārsteidzīgo ticību manām režisora spējām.
— Tas nozīmē, ka atkārtosim veco spēli, to pašu, ko piekopām, kad strādājāt «Vakara Ziņās». Es izklāstīšu jums faktus un savus minējumus, jūs savukārt — savējos. Toreiz jūs man lieti pakalpojāt ar dažiem varbūtējiem 'atrisinājumiem. .Ja nemaldos, vismaz divreiz jums izdevās maksimāli pietuvoties gala iznākumam.
— Pamēģināsim, — es piekritu. *— Ar ko sāksim? Varbūt labākam kontaktam man arī uzvilkt rītasvārkus?
— Kā vēlaties. Tikai tad vispirms jāataicina drēbnieks.
— Kāda velna pēc?
— Manos rezerves rītasvārkos jūs izskatīsities kā ka- nārij putns lauvas būrī.
Neviļus salīdzināju savu izstīdzējušo stāvu ar Abuša vareno augumu^ apjomīgo krūškurvi un platajiem cīkstoņa pleciem. Arēji mēs bijām tik atšķirīgi, cik vien tas iespējams diviem homo sapieris eksemplāriem.
— Lai iet! Kanārijputniņš ir gatavs piebalsot lauvas rēkšanai! Tikai negarantēju, ka šāds duets būs pietiekami harmonisks.