— Tūlīt redzēsim. Kas jums zināms par Oliveru Dertiju?
— Jus trāpījāt tieši naglai uz galvas. Brīnos, kas ar viņu ir noticis.
— Es arī. Visi trīs — Dertijs, Karpenters un Alberts Geršteins nav nekur sameklējami.
Es izstāstīju visu par Alberta un Dertija attiecībām, cenzdamies puslīdz precīzi atsaukt atmiņā atsevišķus aizdomīgus momentus abu sarunās.
— Re, kaut kas pamazām sāk veidoties. —' Gregors Abušs atzinīgi pasmaidīja. — Bet šai spēlītē ir vēl divas šaha figūras, kuras arī nedrīkstētu izlaist no acīm.
— Proti?
*— Ričards Beidevans un Tea Kilseimura. Kur viņi tikmēr bijuši, kamēr aplaupīta banka? Abi apmetušies Ralfa Geršteina mājā, ko tas mantojis no savas mātes, dzimušas Aleksanderas. Nams atrodas Tirgus laukumā, tieši tai pretī pārdod" plāceņus kāda visai amizanta vecīte. Pircēju viņai pamaz, tāpēc pietiekami daudz laika pavērot, kas notiek visapkārt. Šī vecīte, starp citu, attāla Jonatana Krjudešanka radiniece, redzējusi Ričardu Beide- vanu atgriežamies mājās labi drīz pēc notikuma bankā.
— Tas vēl neko nenozīmē. Visvienkāršākais — uzprasīt viņam pašam, kur tas bijis, — es teicu.
— Ne tik strauji. — Gregors Abušs izklaidīgi pakasīja suni aiz auss. Tas pa pusei pamodās, mazliet pavēra acis un, pārliecinājies, ka saimniekam nedraud nekādas briesmas, snauduļoja tālāk.
— Vai jau minēju, ka, sagatavodamies savai «lielajai dienai», esmu izstrādājis atsevišķas instrukcijas sev pašam? — Gregors Abušs sacīja. — Mans pirmais likums — pratināt aizdomīgu personu .tikai pēc tam, kad esmu aplinkus izdibinājis viņa «Ahilleja papēdi». Otrais likums — neapcietināt nevienu, kamēr nav savākti pietiekami pierādījumi neapgāžamai apsūdzībai. Pie mums pārāk bieži gadās, ka izmeklēšanas orgāni nevīžo pienācīgi sagatavot lietu.
Mūsu turpmāko sarunu atstāstīšu saviem vārdiem, izlaižot aleksandriešu humora paraugus, ar kādiem Gre- gors-Abušs atsvaidzināja sauso faktu izklāstu.
Uzzinājis, ka Ričards Bēidevans pieņemts par režisoru pēc Vincenta Basāni ieteikuma, Aleksandrijas policijas priekšnieks caur attiecīgiem kanāliem lūkojis noskaidrot, no kādiem laikiem abi pazīstami. Izdevās izdibināt, ka viņi vienlaikus dzīvojuši .Albubrokā — pilsētā, kuras policija pirms desmit gadiem uzskatījusi Vincentu Basāni par vienu no visslīpētākajiem pretiniekiem.
Bija zināms, ka tieši viņš vada vietējo gangsteru organizāciju,. kaut gan Basāni ārkārtējās piesardzības dēļ pierādīt nekā nevarēja. Jau toreiz viņš tēlojis mākslas mecenātu, lai gan vēl nebija pievērsies abstraktu skulptūru kolekcionēšanai.
Basāni subsidēja nelielu teātri ar izaicinošu nosaukumu «Eksperiments». Teātra ansamblī ietilpa Ričards Beidevans. Turpat strādāja kāda jauna aktrisīte, vārdā An- želika Golemba. Pēc skandalozas tiesas prāvas Golemba, kā nepilngadīga izcietusi sodu labošanas kolonijā, aizbrauca no Albubrokas nezināmā virzienā. Pazuda no turienes arī Ričards Beidevans, bet Vincents Basāni drīzumā pārcēlās uz Aleksandriju.
— Cik noprotu, tiesas prāva bijusi saistīta ar Vincenta Basāni darbību? — es apjautājos.
Gregors Abušs atbildes vietā nolika manā priekšā kli- šētu fotogrāfiju.
— Tieši šodien saņēmu pa teletaipu no Albubrokas,— viņš piemetināja.
— Anželika Golemba? — es minēju.
— Septiņpadsmit gadu vecumā. Diezgan pavedinoša, vai ne? Tagad pielieciet klāt desmit aizritējušos gadus plus bagātīgo pieredzi, kāda pa šo laiku uzkrāta, un mēģiniet iztēloties viņas tagadējo izskatu.
Nez kamdēļ man tūdaļ iešāvās prātā vilinoši skaistā seja zem puscaurspīdīgas maskas, ko redzēju uz afišas Olivera Dertija kabinetā.
— Tea Kilseimura? — es pārsteigts iesaucos.
Gregors Abušs apmierināti pamāja.
Biju laikam izkliedzis šos vārdus, jo suns nemierīgi pietrūkās kājās un pašķielēja uz manu pusi. Puslīdz nomierinājies, viņš laiskā gaitā devās uz kaktu, kur stāvēja divas bļodiņas. Apošņājis tās, suns izdarīja kaut ko pilnīgi negaidītu. Pastiepies uz pakaļkājām, lai sasniegtu kamīna dzegu, paņēma zobos modinātājpulksteni un nolika to saimnieka priekšā.
— Nu, vai nav īsts aleksandrietis? — Gregors Abušs jautri pamirkšķināja, tad sekoja sunim, kas, atvēris ar ķepu durvis, ieskrēja blakusistabā. Parakņājies ledusskapī, Gregors Abušs atgriezās ar kotleti un pienu.
— Piedod, Prezident, — viņš glaimīgi uzrunāja suni, kas, veltījis saimniekam pārmetošu skatienu, ņēmās tiesāt kotleti. — Šīs nolādētās bankas dēļ galīgi piemirsu, cikos tu vakariņo. Svaigus produktus arī nepaguvu nopirkt. Tūlīt to nokārtošu!
Piegājis pie rācijas, Gregors Abušs izsauca patruļmašīnu. Vispirms apjautājās par jaunumiem, tad uzdeva kādam policistam nopirkt produktus.
— Tikai dieva dēļ neņemiet gatavas kotletes, — viņš piekodināja. — Prezidents tās ciest nevar.
Patiešām, notiesājis dažus kumosus, suns nicīgi pameta ēdamo un pievērsās pienam. Piepeši viņš saausījās un ar klusu, draudīgu ņurdoņu pieskrēja pie durvīm.
— Kāds nāk. — Gregors Abušs sarosījās. Tūdaļ ietrink- šķējās ārdurvju zvans..
— Cerēsim, ka seržants Aleksanders atvedis Oliveru Dertiju. Liku viņam dežurēt motelī un grābt ciet, tikko tas parādīsies.
— Ja viņš vispār parādīsies, — es apšaubīju.
— Noteikti! Pēc mana aprēķina Dertijs, ja viņš tiešām iejaukts šai jezgā, atgriezīsies Aleksandrijā. Kaut vai lai iestāstītu, ka velti izgaidījies Jaunvindzorā Karpenteru.
Gregora Abuša cerības neattaisnojās. Atnācējs bija man gluži svešs. Ģērbies visai ērmotā brezenta jakā ar milzīgām kniedēm pogu vietā un brezenta biksēs, ar- koši sarkanu, pūķiem izrakstītu lietussargu padusē, no kura tūdaļ sāka pilēt kā no lejkannas, viņš apsveikuma vietā izmeta:
— Nudien, Gregor, beidzot savām acīm pārliecinos, ka jums nav ne smakas no kultūras. Kauj; gan • ko var prasīt no neaptēsta policista? Ja jūs uzskatāt suņa asti par pietiekamu dekorāciju dzīvoklim, lūdzu, neviens neliedz jums dzīvot kā mežonim. Jūsu vietā es gan nekavējoties pasūtītu interjera izdaiļošanai kādu skulptūru. Ja gribat, varu izveidot kaut ko piemērotu jūsu profesijas specifikai. Ko jūs teiktu par vēsturisku sižetu? Bruts nodur Cēzaru? Būts nošauj Linkolnu? Nērons noindē…