— Iepazīstieties! — Gregors Abušs nelikās ne zinis par parupjo ķircināšanu. — Dīns Pančeks, Aleksandrijas Mikelandželo. Tā kā marmors nav vairs laikmetīgs, Dīns darina savus šedevrus no visādām grabažām,.. Un šis te — mans vecais paziņa Oskars Latorps. Viņš veidos ki- noaprakstu par mūsu pilsētu. Tavi radošie meklējumi pilsētas izgāztuvē tiks tur pienācīgi atspoguļoti.
— Jūs tur meklējat iedvesmu? — es ironizēju.
— Nē jau! Iedvesmu smeļos pasūtītāju čekos. Lūžņos meklēju īsto materiālu saviem veidojumiem. Jūs nemaz nevarat iedomāties, kāda bagātība modernam tēlniekam slēpjas kaut vai avārijas saplacinātā automobilī… Tieši sakarā ar automobili esmu atnācis, — Dīns Pančeks turpināja. — Redzēju melnas krāsas lendroveru, to pašu, kas pieder uzņemšanas grupai, numurs saskanēja. Un tā kā pirms pusstundas uzzināju, ka ar to aizvests laupījums…
— Kad redzējāt? Nupat? — Gregors paķēra bloknotu un pildspalvu.
— Nē jau. No rīta.
Gregora Abuša sejā iezīmējās vilšanās.
— Varējāt sev aiztaupīt pūles. No paša rīta to redzējuši daudzi, arī es. Kad braucu uz Jaunvindzoru, mašīna stāvēja Tirgus laukumā pie Ralfa Geršteina mājas.
— Bet es to redzēju mazliet vēlāk, tieši tai laikā, kas jūs interesē. Banka aplaupīta starp pusvienpadsmitiem un vienpadsmitiem. Pusvienpadsmitos, pulkstenī neesmu skatījies, iespējams, dažas minūtes šurpu turpu, pamanīju to stāvam netālu no Alberta mājas.
— Vai redzējāt kādu iekāpjam?
— To nu gan nē. Bet no krūmiem. *. jūs taču zināt, kur atrodas mana radošā materiāla noliktava?
— Hērakla ielā — aiz mājas, ko apdzīvo Alberts Geršteins.
— Pareizi. Mājas aizmugurē atrodas savvaļas platānām un skābaržu džungļiem aizaudzis neapbūvēts laukums. No turienes cauri skvēram līdz bankai viens spļāviens… Redzēju, kā no krūmiem iznāca cilvēks ar kapucē paslēptu seju. Es, dabiski, noturēju viņu par Albertu. Vēl nodomāju: «Re, cik ērti, jau mājās pārģērbies filmēšanai, lai lieki netērētu laiku!»
Pēc Dina Pančeka aiziešanas labu bridi klusējām. Gregors Abušs ierunājās pirmais:
— Jāpiezvana Jonatanam. Varbūt viņš jau pietiekami atlabis.
— Jonatanam? — es pārjautāju, mazliet nokaunējos par grūtībām, kādas man sagādāja orientēšanās aleksandriešu vārdos un uzvārdos.
— Jonatanam Krjudešankam, baņķierim. Viņš dzīvo turpat Hērakla ielā. Varbūt nejauši novērojis pa logu kaut ko tādu, kas var mums noderēt.
Gregors Abušs piezvanīja. Pie telefona pienāca. Krjudešanka sulainis, pēc tam ārsts.
Nolicis klausuli, Abušs papurināja galvu.
«— Dakteris Metjuzals ieteic mazliet nogaidīt. Lieks satraukums varot slimniekam kaitēt.
Iepīkstējās rācija.
Noklausījies kārtējo ziņojumu, Gregors Abušs apmierināti pagriezās pret mani.
— Esam ieguvuši vēl vienu detaļu mūsu abstraktās skulptūras kompozīcijai. Vinsents Basāni nupat atgriezies Aleksandrija. Pirms došanās uz savām mājām esot apciemojis vietējo redakciju, lai uzzinātu kaut ko tuvāk par uzbrukumu bankai. Apgalvo, it kā pirmās ziņas par notikumu dzirdējis ceļā uz šejieni.
— Aizdomīgi! — es teicu.
— Jo vairāk tāpēc, ka Basāni šorīt pēkšņi aizbrauca no Aleksandrijas, lai gan viņam bija jāpiedalās svarīgā politiskā banketā, kurā izvirzīja viņa kandidatūru pilsē-' tas galvas amatam. Zināmās aprindās — nebūtu par ļaunu atcerēties Basāni pagātni — tas ir iecienīts paņēmiens. Kad paredzēta svarīga noziedzīga operācija, galvenais izrīkotājs kaut kur aizbrauc, tādējādi apbruņodamies ar neapgāžamu alibi. — Gregors Abušs nogaidoši uzlūkoja mani.
— Man jāizvirza hipotēze? — Es pasmīnēju.
— Uzminējāt. Spēle uzsākta, ar nepacietību gaidu jūsu pirmo gājienu. Galu galā, salīdzinot ar provinciālu policistu, kur$ domāšanas- aparāts krietni absūbējis no ilgās dīkdienības, jūs esat, Ј .
— Fišers? — es smējos. — Drīzāk amatieris, kas uzdrošinās tēlot Fišeru. Nu labi. Pieņemsim, ka aiz visa tiešām slēpjas Vincents Basāni. Politiska ambīcija, kas balstās uz respektabla veikalnieka, filantropa un mecenāta slavas, piespiež viņu balansēt uz šauras šķautnes starp likumību un puslikumību. Bet te nu pilnīgi negaidot no debesīm tieši rokās iekrīt šī filmēšana, kuras galvenā epizode risinās bankā. Tās darbinieki, tāpat kā visi aleksandrieši, zina, ka uzņems filmu, nekāda pretestība nav sagaidāma. Basāni vietā jebkurš cilvēks ar viņa biogrāfiju droši vien neatturētos no tik kārdinošas izdevības. Turklāt visi trumpji viņa rokās. Caur Ričardu Beidevanu viņš iespaido Dertiju, tas savukārt piesaista Albertu Geršteinu un Voltu Karpenteru. Sava loma, domājams, iedalīta arī Kilseimurai.
— Tātad vismaz pieci nozieguma dalībnieki? — Gregors Abušs domīgi pateica. — Riskanti! Tieši tas mani mulsina. It sevišķi, ja ņem vērā, cik smalki nostrādāta pati operācija. Neatceros — vai esmu jums stāstījis par magnetofona ierakstu?
— Ne pušplēsta vārda.
— Nu jā, esmu galīgi izsists no sliedēm. Nav nekāds brīnums, ka piemirsu pat parūpēties par vakariņām manai ģimenei. — Ar vainīgu sejas izteiksmi viņš nolūkojās Prezidentā. Ērti iekārtojies uz ķebļiem pārmestas kalnu kazas ādas, suns neatlaidīgi vēroja televīzijas pārraidi.
— Kas par ierakstu?
— Jūs arī esat īsts smagā svara domātājs! Nemaz neapjautājaties, kādēļ neviens tik ilgi neapjēdza, kas īsti noticis bankā. —. Gregors Abušs paķēra kādu tīru lapu un ātriem vilcieniem uzzīmēja plānu. — Re, kur kāpnes uz pagrabstāvu. Tās izbeidzas dažus soļus no tēraudsie- nas norobežotās depozītu telpas. Sienā ielaistas tērauda durvis, aiz kurām, mainoties ik sešas stundas, dežurē sargs. Lai tiktu pie galvenā seifa, kā arī uz blakustelpu, kur izvietotas metāla atvilktnes privātiem abonentiem, jāiziet cauri šīm durvīm.