Sargs tās atslēdz no iekšpuses, pēc tam kad ar «actiņas» palīdzību pārliecinājies par nācēju personību. Atskaitot pašu Krjudešanku un viņam personiski pazīstamos abonentus, viņš nevienu ielaist nedrīkst. Lai atsauktu sargu, apmeklētājs nospiež durvju zvanu,
Pēc filmēšanas darbinieki un apmeklētāji labu laiku uzjautrinājušies, pārspriezdami un parodēdami notikušo. Joka pēc bankas izsūtāmais nokāpis lejā apjautāties, vai pēc gangsteru uzbrukuma sargs vēl esot pie dzīvības. Padzirdējis zvanu, sargs atsaucies uz komisko repliku ar smiekliem un tikpat humoristisku frāzi. Tas, ka viņš neatslēdza durvis, pilnīgi atbilda noteikumiem un tādēļ neizsauca aizdomas.
Patiesība atklājusies stipri vēlāk, kad vienam klientam ievajadzējies tikt pie depozīta. Izrādījās, ka durvis vispār nav aizslēgtas. Atslēgas mētājušās uz grīdas blakus nesamaņā esošajam sargam, kuru uzbrucējs bija apdullinājis, stipri iesitot pa galvu ar automāta laidi. Turpat atrada ar durvju zvanu savienotu miniatūru magnetofonu. Lentē ar zināmiem intervāliem bija ierakstīta autentiskā sarga balss. Tikko nospieda zvanu, viņpus durvīm atskanēja smiekli un humoristiska frāze, kas tik teicami maldinājusi bankas izsūtāmo.
— Tas norāda, ka operāciju plānojis īsts profesionālis, — es teicu.
— Tā gan. Viss smalki aprēķināts. — Abušs, saņurcījis nule uzzīmēto plānu, sirdīgi ielingoja to papīrkurvī. — Gan ideālais laiks iecerētās operācijas veikšanai, gan nepieciešamais papildu laiks, lai nogādātu laupījumu drošībā. No tā varam secināt, ka Alberta loma bijusi ierobežota. Vispirms gan jāpierāda, ka tas tiešām bijis viņš. Atcerieties, neviens no aptuveni trīsdesmit cilvēkiem, kas atradušies bankas lielajā zālē, nav dzirdējis Alberta balsi.
— Bet viņa mīklainā pazušana? — es iebildu.
Iezvanījās tālrunis.
Gregors Abušs pēc īsas sarunas ar strupi izgrūstu: «Tūlīt būšu!» — nometa klausuli. Steigšus norāvis rīta- svārkus, viņš atvēra garderobes skapi, kur karājās mundieris.
— Ģērbieties! — viņš man pavēlēja, vilkdams to mugurā. — Un neaizmirstiet lietussargu! .., Aha, te jau nāk vakariņas Prezidentam! — viņš konstatēja, parau- dzīdamies pa logu.
Domās izstaigādams sarežģītas līčloču ejas nepārskatāmajā labirintā, kur par vienīgo taustāmo Ariadnes pavedienu varēja uzskatīt Dertija, Alberta un Karpentera vienlaicīgo pazušanu, biju pa pusei piemirsis lietu.
Policists, kura ienākšanu pavadīja vesels ūdenskritums, atgādināja man īstā laikā, ka lielie grēku plūdi vēl nav apsīkuši. Pasniedzot produktus, tas drošības pēc palika stāvam viņpus istabas sliekšņa. Un tomēr ūdens, zibenīgi izšaudamies cauri istabai, pēc brīža jau aizkļuva līdz kamīnam.
Prezidents mudīgi pieskrēja, lai apostītu pirkumu.
— Aplaizās, — Gregors Abušs pasmaidīja. — Būtu nopircis kotletes, viņš nosodoši rietu.
Nolicis pirkumu ledusskapī, Gregors Abušs apģērba lietusmēteli.' Pacēla apkakli un, ārā iedams, norāva no vadža lietussargu.
— Jūs aizmirsāt izslēgt televizoru! — es atgādināju.
— Nekas, lai jau Prezidents skatās. Citādi viņam aiz gara laika vēl ienāks prātā pašam attaisīt ledusskapi un aprīt gaļu ar visu iesaiņojumu… Timot, jūs paliksiet pie rācijas! — viņš izrīkoja policistu. — Ja kaut kas atgadās, piezvaniet man uz Ralfa Geršteina māju.
Kad iesēdāmies patruļmašīnā, es apvaicājos:
— Spriežot pēc steigas, atrasts viens no trim pazudušajiem. Droši vien Dertijs?
— Dertijs joprojām sēž «Bakha templī», idilliskā lauku restorānā, kura augšstāvā mīlas pārīšiem izīrē istabas.
— Restorāns atrodas Jaunvindzoras apkaimē?
— Nē, apmēram divdesmit jūdzes no šejienes.
— Tātad tomēr ceļā uz Jaunvindzoru?
— Pilnīgi pretējā pusē. Un, ja jūs domājat, ka viņš tur paklusām nododas mīlas priekiem ar kādu dāmu, tad arī šī versija ir aplama. Viņš tur ieradies drīzi pēc pulksten desmitiem un noīrējis istabu. Acīmredzot kādu gaidījis. Esot stipri nervozējis, ik pusstundu izskrējis uz ceļa, tikpat bieži zvanījis pa telefonautomātu, kas atrodas hallē. Istabas nav apgādātas ar tālruni.
Iedžinkstējās rācija. Šoferis pasniedza klausuli policijas priekšniekam.
— Nupat Dertijs samaksājis rēķinu un iekāpis mašīnā, — Gregors Abušs mani informēja.
— Kāds viņam atbraucis pakaļ? — es jautāju, klusā cerībā sadzirdēt Alberta Geršteina vārdu.Tikai tagad man iešāvās prātā, ka Dertijam Aleksandrijā nav sava vāģa. Ar ko viņš tādā gadījumā aizbraucis uz «Bakha templi»? Balsojis?Gregora Abuša atbilde izkliedēja manu neziņu. Pie restorāna visu dienu, gaidot saimnieku, stāvējis kon- vērs—rapīds. Pārbaudot numuru, izdevās noskaidrot, ka automobilis reģistrēts galvaspilsētā uz Olivera Dertija vārda. Tātad Dertijs tīšuprāt melojis man.
— Jūs cerat pārsteigt viņu Ralfa Geršteina mājā? — es minēju.
— Tieši otrādi, ceru aizsteigties viņam priekšā… Zināt, kas pirmīt piezvanīja? Berlunds! Viņš atstāstīja sarunu ar Bellu, nu, to pašu, kas darbojas filmēšanas uzņemšanas grupā par kasieri. Viņa ar nokavēšanos kaut ko atcerējusies. Ja Bella nekļūdās, tad Ralfa Geršteina mājā slēpjas viens no uzbrukuma dalībniekiem.
Tālāk citēšu izvilkumu no oficiāla protokola, ko nā- kamdien sastādīja seržants Aleksanders:
«Tas bija tā āp vienpadsmitiem. Pulkstenī neskatījos, tādēļ precizēt laiku diemžēl nevaru. Manuprāt, bija pagājusi kāda stunda, kopš mūsu puiši aizbrauca kopā ar Karpenteru.