Dzirdēju Karpenteru sakām, ka Ričards Beidevans saslimis. Sadomāju apvaicāties, kā viņam ar veselību, un pie viena katram gadījumam informēt par tūkstoti, ko Karpenters izņēmis no kases.
Nācās gaidīt diezgan ilgi, kamēr kāds pienāca pie telefona. Beidzot vīrieša balss atsaucās: «Hallo!» Faktiski vārds netika izrunāts līdz galam, jo klausuli tūdaļ pārtvēra Tea Kilseimura. Strupi paziņojusi, ka Ričarda Bei- devana neesot mājās, viņa grasījās izbeigt sarunu.
Es izbrīnījos: «Vai tad tas nebija viņš, kas nupat pienāca pie tālruņa?» — «Jums māžojas!» viņa sākumā teica, tad pārlaboja: «Iespējams, sarunai pieslēdzies kāds cits abonents.» Noticēju viņai un vairs par to nedomāju.
Taču vēlāk, uzzinājusi no Nepomuka Berlunda un citiem notikuma aculieciniekiem visus sīkumus par bankas izlaupīšanu, pārbaudīju savu atmiņu. Esmu pārliecināta, ka blakus Teai Kilseimurai atradies kāds vīrietis, kuram viņa steigšus izrāvusi klausuli no rokas. Precīzi pateikt, kam piederējusi balss, nevaru. Ričards Beidevans tas katrā ziņā nav bijis. Manuprāt, pie telefona pienācis Alberts Geršteins.»
10
Tirgus laukums bija tukšs, Vienīgi kāds noplucis foks- terjers piesardzīgi apošņāja pārdošanai izliktus kukurūzas plāceņus. -Neviens cits par preci nelikās ne zinis, taču pārdevēju tas maz uztrauca. Palīdusi zem diviem lietussargiem un polietilēna plēves, viņa snauda, miegaini šūpodama sirmo galvu līdzi lietus šļakstiem.
Uz lielā lietussarga tupēja "vārna. Reižu reizēm tā pameta savu posteni un, izvēlīgi rakņādamās peļķē izgāztajos tirgus atkritumos, izzvejoja kādu gardāku kumosu. Tad. atkal atgriezās savā vietā, lai raidītu pāri Tirgus laukumam skaļus ķērcienus.
Vērīgāk ieklausījies, sadzirdēju kaut ko līdzīgu «pērc-plāc». Kā tad, vārna taču piedāvāja man: «Pērc plāceni,» — un, ja neizrunāja teikumu pilnībā, tad tur droši vien vainojama bija vecenīte, kas labprātāk nosnaudās nekā apmācīja savu putnu.
Par lietu vārna daudz neuztraucās. Tieši otrādi, ik reizi, kad to ķēra spēcīga šalts, tīksmi sasita spārnus, tādējādi pateikdamās par bezmaksas dušu.
Laiku pa laikam viņas saucienam «pērc-plāc» ar neartikulētu ķērcienu piebalsoja cita. vārna. Tai acīmredzot slapjums nebija pa prātam — ne jau velti viņa bija izvēlējusies vienīgo sauso vietiņu Tirgus laukumā. Viņas brēciens izklausījās apmēram kā «Parr», pie labas gribas to varēja' iztulkot kā «parauj velns tavus plāceņus». Par apmešanās vietu tā bija izvēlējusies šauru ornamentālu dzegu zem otrā stāva logiem, ko zaļu kārniņu jumts pasargāja no lietus. Cieši piespiedies ķieģeļu mūrim, putns rādījās saaudzis ar namu.
— Esam klāt! — Gregors Abušs sacīja, norādīdams uz. vārnu. — Mans draugs Ralfs Geršteins mēdza jokot, ka šis putns aizvietojot viņa mājai heraldisko vapeni.
Zvanīt nācās diezgan ilgi. Tā kā es abām rokām cieši ieķēros lietussargā, ko grasījās izraut vējš, policijas priekšniekam neatlika nekas cits kā pašam spiest zvana pogu tik ilgi, kamēr kāds atvērs durvis.
Beidzot mūs ielaida.
Uz sliekšņa stāvēja jauna un, kā likās, pat skaista sieviete. Galīgo spriedumu aiztaupīju'brīdim, kad ieraudzīšu viņu puslīdz apģērbušos. Pašlaik viņas vairāk nekā trūcīgais ģērbs novirzīja domas sānis, nepieļaudams neieinteresēti objektīvu izvērtējumu. Pamanījusi manu apmulsumu, Tea Kilseimura nospēlēja veselu scēnu. Uzmeta ceriņkrāsas lūpu, pazibināja man ar violeti iekrāsotiem ceriņkrāsas starmešiem, pavadīdama acu uzspulgojumu ar zobgalīgu žestu, kas šķita sakām: «Ja jums nepatīk mans tagadējais kostīms, varu galīgi izģērbties!»
— Atnācām nopratināt jūs! — Policijas priekšnieks strupi aprāva viņas valšķīgo izturēšanos.
— Un kas par to? — Viņa zobgalīgi paraustīja plecus, ielaizdama man sejā reibinošu dūmu strūkliņu.
— Neoficiālas instrukcijas trešais punkts skan: «Ja pratināmās personas izskats runā pretī pieklājībai vai izsauc neveselīgu ziņkāri, pratinātāja pienākumos parūpēties, lai pratināmā persona vispirms kārtīgi apģērbtos,» — Gregors Abušs smiedamies nocitēja neapšaubāmi paša sacerētu pantu.
— Ceru, ka jūs netaisāties apģērbt mani ar varu? — aktrise pavīpsnāja.
' — Nē, tikai ņemiet vērā, Tea, jūs pašlaik neatrodaties viesnīcas numurā un jums blakus nav iekārē trīcošs vīrietis, ar ko nupat esat iepazinusies uz ielas.
— Kas par muļķīgu joku? — Nometusi līdz galam ne- izpīpēto cigareti uz grīdas, viņa sirdīgi samina to ar papēdi.
— Muļķīgs? Varbūt pārāk rupjš? — uzstājīgi noprasīja policijas priekšnieks, ieskatīdamies aktrisei tieši acīs.
— Abējāds. Izdaudzinātais aleksandriešu humors … Jūs visi esat neaptēsti, tas jums asinīs no jūsu senča.
— Kurš sencis jums padomā? — Policijas priekšnieks laipni pasmaidīja.
— Nu, tas jūsējais Svētais Jeremija. Nekulturāls liekulis! Vecumdienās, būdams jau impotents, izgudroja vienpadsmito bausli «Nenodarbojies ar seksu!». Bet līdz tam laikam nekautrējās turēt harēmu ar trim personiskām sievām!
Man radās iespaids, ka Tea Kilseimura tīšuprāt birdina vārdus, lai iegūtu laiku. Zem agresīvi izsmējīgā toņa, bez šaubām, slēpās vārīgs apjukums.
— Kur Ričards Beidevans? — noprasīja policijas priekšnieks, pilnīgi ignorēdams viņas izaicinošo zobgalību.
— Guļamistabā. Manuprāt, jums neizdosies viņu .nopratināt, Būs vien jāpagaida, kamēr atkal būs skaidrā.
Ričs pārdzīvo aplaupīšanu tāf it kā viņam no paša kaba-. tas būtu izvilkuši miljonu. Dzer vienā dzeršanā.
— Labi, lai. palien zem dušas, — policijas priekšnieks norūca. —- Bet jūs tikmēr uzvelciet kaut ko mugurā… Kaut vai rītasvārkus.