— Lai notiek! — Teas Kilseimuras smieklos izskanēja tāds kā atvieglojums. — Ja jūs vēlaties, varu pat kažoku. Varbūt drošības pēc turklāt apvilkt venēciešu jostu?
— Ja jums tāda ierīce ir, kāpēc gan ne. — Policijas priekšnieks pasmīnēja,
— Vēl nav. Bet nākamajā filmā ceru tēlot Krusta kara cīnītāja sievu, kuras tiklību vīrs nodrošina ar seksbruņu palīdzību. Vai jums neliekas, ka aleksandrieši mazliet līdzinās šim cēlajam bruņiniekam?… — nenobeigusi teikumu, viņa dejojošiem soļiem devās augšup pa kāpnēm.
— Pasakiet Ričardam Beidevanam, ka mēs gaidīsim viņu muzikālajā kabinetā! — policijas priekšnieks sauca viņai nopakaļ.
— Vai tas nozīmē, ka man, pēc jūsu domām, ģērbšanās prasīs vairāk laika nekā viņam atskurbšana? — Ar šo pēdējo ironisko repliku viņa pazuda aiz portjeras, kas atdalīja otrā stāva kāpņu laukumu no istabām.
Par muzikālo kabinetu Ralfs Geršteins dēvēja salonu, kur, īslaicīgi uzturēdamies Aleksandrijā, mēdza sacerēt mūziku un pieņemt dāmas. Mēbeļu izkārtojums un lielajā četrstūrainajā telpā valdošā nekārtība apliecināja gan mājas saimnieka gaumi, gan viņa ciemiņu parašas.
Istabai bija trīs logi. Vidējais platāks par pārējiem, aizsegts ar melnu, biqzu plīšu. Piebīdīts cieši pie palodzes, žilbinoši laistījās balts Stenveja firmas koncertflī- ģelis, viscaur noklāts ar juku jukām izmētātām notīm. Nošu lapas greznoja vīna traipi, turpat uz klavierēm stāvēja dažas tukšas «Aleksandrijas nektāra» pudeles un vairāki pelnutraukj, līdz malām pilni ar smēķu galiem.
Cigarešu un cigāru gali mētājās pat uz tumšzilā paklāja, kas nosedza visu grīdu. Šur tur stāvēja zemi dīvāni, pazemi metāla galdiņi un trejkājaiņi liela izmēra alumīnija pelnutrauki. Uz košu spilvenu apkrautajiem dīvāniem saskatīju gan lūpu krāsu un pūdernīcu, gan atsevišķus dāmu tualetes piederumus pamīšus ar sagumzītām avīzēm.
Tik tikko paguvu izpētīt telpu, kad bīdāmās durvis ieslīdēja sienā. Četrstūrī gluži kā uz skatuves stāvēja Tea Kilseimura.
Viņa patiešām bija valdzinoša. Cieši pieguļošā, garā tērpā, kura sintētiskais zīds vizuļoja un laistījās, ar šķindošām metāla aprocēm ap kailajām rokām viņa izskatījās pavisam citāda. Mugurpusē mezglā sapītie mati, ko priekšā saturēja metāla stīpa, vērta viņas seju šaurāku un maigāku.
Ar gandarījumu ievēroju kosmētikas trūkumu. Viņa bija nomazgājusi gan ceriņkrāsas lūpu pomādi, gan plakstu violeto ietonējumu, it kā gribēdama pierādīt, ka spējīga tēlot ne tikai Dollijai Krimsonei līdzīgas vulgāras seksbumbas.
— Kā redzat, esmu gatava. Varat stāties pie pratināšanas! — viņa paziņoja ar dziļu reveransu.
Aktrise grasījās apsēsties, taču policijas priekšnieks ar nepacietīgu žestu apstādināja viņu.
— Tagad, kad zinu, ka pratināmā persona vairs neizsauc neveselīgu ziņkāri, varētu tiešām sākt. Kas mani visvairāk iepriecina — šķiet, jūs beidzot esat sapratusi, ka neesmu vis gultā ievilināms kungs, kas norūpējies par savu reputāciju un gatavs samaksāt par diskrēciju.
Man izlikās, it kā Tea Kilseimura viegli nobālētu. Taču tūdaļ viņa skaļi iesmējās.
— Jau atkal šie neaptēstie joki!… Ko jūs cerat no manis izvilināt ar savu tīšo rupjību? Par banku nekā nezinu.
Tea apsēdās, bet policijas priekšnieks diezgan robusti satvēra viņu aiz pleciem un piespieda piecelties.
— Marš uz savu istabu! Gaidiet, kamēr jūs pasaukšu! — viņš tai uzkliedza, piebilzdams: — Pasakiet Ričardam Beidevanam, lai pasteidzas ar atskurbšanu! … Kaut gan nevajag. Es viņam sagādāšu brīnišķīgu ledus- aukstu dušu, pastāstīdams šo to … Dažas zīmīgas epizodes no kādas aktrises biogrāfijas! — viņš ar uzsvaru nobeidza.
Tea Kilseimura kādu brīdi skatījās viņā caur pieri. Tad, nikni atgrūdusi roku, kas joprojām pieturēja viņas plecu, aizskrēja. *
Bīdāmās durvis trokšņaini sakļāvas.
Policijas priekšnieka uzvedība, lai gan ne līdz galam saprotama, ļāva nojaust, ka viņš ar nodomu pieturējies pie tik asas taktikas.
— Un ja nu viņa pazudīs? — es vaicāju. — Manuprāt, jūs viņu tā pārbiedējāt.. *
— Lai tik pamēģina! — policijas priekšnieks labsirdīgi norūca. — Mani ļaudis ielenkuši visu Tirgus laukumu.
, Nu beidzot iedomājos saprotam, kāpēc Gregors Abušs ieradies šajā mājā viens pats, ja neskaita mani. Darbinieku viņam bija pamaz, un konkrētajā situācijā tie patiešām vairāk noderēja nama uzraudzīšanai no ārpuses. Pie viena nācās atzīt, ka, spriežot pēc Gregora Abuša, aleksandrieši aiz visām ārišķīgajām dīvainībām saglabā spēju rīkoties visai saprātīgi. Policijas priekšnieka šķietamā flegma, tuvāk ielūkojoties, pārvērtās apdomībā, piesardzībā, paradumā vispirms savākt visus iespējamos faktus un tikai tad pieņemt lēmumu.
— Būtu Ralfs zinājis, kas notiek viņa mājā! — Atlaidies uz dīvāna un ērti atbalstījies pret klavierēm, policijas priekšnieks pašūpoja galvu. — Ar to nedomāju vis nekārtību. Šai ziņā viņš pats bija labu labais, kā jau vairums mākslinieku. Bieži vien pat lāgā neatcerējās, kurā vietā ko nolicis… Atminos vienu savu apciemojumu … Tas nu gan bija skatiņš! Visos kaktos pudeles, sievietes, cigāru un cigarešu kārbas… Bet pats tā pie- lādējies, ka šaubījos, vai viņš maz spējīgs atšķirt pilnu pudeli no tukšai vai arī bruneti, kas dirnēja uz klavierēm, no gaišmates, kas izgulēja skurbuli zem tām… Un ko jūs domājat? Iemeta glāzīti, vienā mierā piesēdās pie Stenveja un sāka kaut ko plinkšķināt… Tieši toreiz Ralfs sacerējis savu «Sapņu ieleju» — to gan uzzināju vēlāk. Pēkšņ\ šim sāk likties, it kā klavieres neskan tā, kā vajag. Ņemas pēc kārtas pārbaudīt visus taustiņus, iekām neieteicu viņam novākt no klavierēm tumšmati"… «Nudien, gluži cits tembrs!» šis nopriecājas, kad esam pārnesuši meiteni uz dīvāna. Tieši attieksmē pret šīm klavierēm visspilgtāk izpaudās Ralfa raksturs, — Gregors Abušs turpināja ar nepārprotamu baudu iepazīstināt mani ar Ralfa Geršteina untumainībām. — Stāsta, kad viņam atveduši šo balto briesmoni, viņš to pašrocīgi stumdījis no kakta kaktā, līdz nācis pie pārliecības, ka tieši pie vidējā loga vislabākā akustika… Un arī tad vēl neesot bijis īsti apmierināts ,.. Apgalvojis, ka spēlējot stikls šķindot un izkropļojot skaņu… Izmisīgi meklējis kādu izeju, galu galā sagudrojis pakārt biezu drapējumu … Kopš tā laika neatļauj nevienam tuvoties logam … Kā toreiz aizslēdzis, tā lai paliek mūžu mūžos… Šinī mājā tas ir visusvētākais tabu. Esmu pārliecināts, ka pat Tea neuzdrošinātos pārkāpt šo briesmīgo aizliegumu