Выбрать главу

—    Briesmīgi! Tā ir mana pirmā īstā filma. Visas pārē­jās — daudzsēriju standarta produkcija skatītāju izklai­dēšanai. Šis darbs varēja man sagādāt īstu slavu… Va­rone — savā ziņā vēsturiska personība, gangsteru pasau­les Kleopatra. Blakus viņai ar pistoli rokā — tipisks An­tonijs … Albertam Geršteinam gan nav pieredzes, bet es nežēloju pūles… Jau iepriekš iztēlojos, cik iespaidīgas iznāks dažas epizodes, it īpaši scēna bankā, kad Antonijs noliek laupījumu pie kājām savai dievinātajai, tas ir, Dol- lijai, vārdu sakot, Teai.. t

—    Varbūt jums derētu vēl iedzert? — policijas priekš­nieks pasausā tonī ierosināja. — Ja tas palīdzēs jums mazliet precīzāk izteikt savas domas, neiebilstu.

—    Kāda velna pēc? — režisors sašuta. — Ja jums šķiet, ka esmu pārāk skaidrā, atliksim sarunu uz vēlāku laiku. Tad jūs ieraudzīsiet mani simtprocentīgā alkoho­liskā spožumā.

—    Iztiksim bez spožuma. Vienkārši baidos, ka nekur tālu netiksim, ja jūs tā putrosiet. Lūdzu atbildēt tikai uz jautājumiem, īsi un skaidri, bez visādiem Antonijiem un Kleopatrām.

—    Kā noprotu — tā vairs nav saruna, bet pratināšana?

—    Pieņemsim. Cik sen jūs esat pazīstami ar Voltu Kar­penteru?

—   Ja īsi un skaidri — nemaz neesmu pazīstams. r Bet, ja esat gatavi akceptēt manu izklāstīšanas manieri ar

Kleopatrāņ* un tā tālāk, varu jums pateikt, k§ pirmoreiz satiku viņu, kad mani nolīga Dertijs, Tuvāka saskare nav gadījusies. Līdz š^im netikām kopā filmējuši, nemaz neru­nājot par kopīgu iedzeršanu.

—    Kas jums ieteica Karpenteru par galveno operatoru?

—    Dertijs.

—           Kādēļ laupīšanas epizodei izvēlējāties tieši Alek­sandriju?

—           Ne jau es. Objektus ņzņemšanai parasti sameklē operators yai studijas īpašnieks. Mums, režisoriem, pie­trūkst laika tādiem sīkumiem — dīdām aktierus, kopā ar autoru lāgu lāgiem pārtaisām scenāriju.. Ј Apmēram pirms mēneša Dertijs paziņoja, ka laupīšana notikšot Aleksandrijā. Abi ar Karpenteru bija gluži sajūsmināti.

—    Par ko?

—           «Iedomājieties pilsētiņu,» — tā Dertijs teica, «kur pa ielām staigā īsti provincieši, un visi viņi ir nu īpatņi, vai pusdulli. Vietējā banka ir vienkārši brīnums — četras doriešu kolonnas, lieliska dekorācija.» Tad arī no­lēmām, ka aplaupīsim tieši šo banku. Būtu es zinājis, cik dārgi man izmaksās šīs doriešu kolonnas, drīzāk pakārtos nekā brauktu šurp. Tā nav pilsēta, bet pilsētas parodija. Ne velti mans draugs Ralfs Geršteins cenšas uzturēties te pēc iespējas retāk.

—    Un kā ar Teu Kilseimuru?

—    Kādā ziņā?

—    Vai viņu šī izvēle apmierināja?

—          Pat loti. Būdama īsta galvaspilsētniece, viņa jau sen esot sapņojusi par tādu sasmakušu miestiņu. Par šo jūsu varžu dīķi viņa taisni vai jūsmoja.

Varētu likties, ka režisors tīšu prātu zobojas par Alek­sandriju, lai nokaitinātu policijas priekšnieku.

—           Varžu dīķis? — Gregors Abušs tīksmi pasmējās. — Ļoti trāpīgi… Bet tagad pakavēsimies mazliet pie jūsu vizītes.

—    Pie kādas vizītes?

—    Jūs šorīt apciemojāt Jonatanu Krjudešanku.

—    Jā. Un tad?

—           Jūsu vizīte iekrita tieši tai laikā, kad izlaupīja banku,

—           Pilnīgi pareizi. Ja jūs nestrādātu par policijas priekšnieku Aleksandrijā, bet kādā puslīdz civilizētā vietā, pats apjēgtu, ka tieši tāpēč pratināt mani nozīmē veltīgi izšķiest laiku.

—* Kāpēc?

—          Tāpēc, ka Krjudešanka kungs var apliecināt manu tīri fizisko neiespēju atrasties vienlaicīgi divās vietās.

—           Piekrītu, — Gregors Abušs pasmaidīja. — Taču kri­minālistiem zināmi gadījumi, kad noziedznieks šķietami uzturas vienā punktā, bet faktiski — pavisam citā.

—          Jūtos pagodināts. Reiz jūs mani jau dēvējat par noziedznieku, paredzams, ka mūsu saruna izvērtīsies reti saistoša.

—          Jūs mani pārpratāt. — Gregors Abušs paraustīja ple­cus. — Manās acīs jūs esat liecinieks, un kā tādam ieteicu apsvērt katru vārduJūs viens bijāt pie Krjudešanka?

—    Jā.

—    Kaut aizbraucāt divatā?

—    Arī pareizi. Mani pavadīja Tea Kilseimura.

—    Pēc jūsu ierosinājuma?

—          Vai tam ir kāda nozīme? Man šķiet, jūs ieslīgstat pilnīgi nevajadzīgos sīkumos, kaut pats piekodinājāt ne­novirzīties sānis, — Ričards Beidevans errojās.

—    Tie nav sīkumi. Lūdzu, atbildiet!

—   Vina pati gribēja. Noslēdza ar mani derības.

—    Kādas?

—           Lai arī Krjudešanks izdaudzināts par sieviešu nī­dēju, gan viņa pierādīšot, ka nav likuma bez izņē­muma … Saderēja, ka Krjudešanks uzķersies uz viņas. Kad šis savādnieks atvēra durvis un ieraudzīja sievieti, viņu gandrīz ķēra trieka …

—    Tātad jūs viens pats ciemojāties pie Krjudešanka?

—          Vai jūs gribat, lai es atkārtojos? Neesmu nekāds papagailis.

—    Un kur šo laiku uzturējās Tea?

—    Teica, ka esot atgriezusies mājās.

—    Pastāstiet sīkāk, kā jūs ciemojāties pie Krjudešanka.

—    Jūs pirmīt pavēlējāt atbildēt tikai uz jautājumiem.

—    Vai kāds iegriezās pie viņa, kamēr jūs tur bijāt?

Režisors, strauji pielēcis kājās, tikpat strauji devās pie

bāra.

—          Tagad man tiešām der kaut ko iedzert, — viņš grīni pasmaidīja. — Atmiņas stiprināšanai… Kā profesionālis lieliski saprotu, ko nozīmē jūsu pasvītroti izklaidīgā sejas izteiksme.

—    Kā profesionālis? — policijas priekšnieks pārjautāja ar māksloti naivu izbrīnu.

—    Nūja. Kā profesionālis, kam vairākkārt nācies uz­ņemt treššķirīgos televīzijas grāvējos policijas komisārus. Pratināšanas laikā tie veikli izmāna no noziedznieka atzī­šanos, ka vina alibi ir mākslīgi sakonstruēts. .

—    Uz jūsējo tas, dabiski, neattiecas?