— Vienīgi tādā gadījumā, ja jūs uzskatāt, ka Jonatans Krjudešanks spējīgs tīšu prātu sagrozīt patiesību. Viņš apliecinās, ka ne mirkli neatstāju viesistabu.
— Un viņš pats? Jūs bijāt divatā, vai ne?
— Nesaprotu.
— Palika visu laiku kopā ar jums?
— Ne gluži. Kad piezvanīja Dertijs, Krjudešanks iegāja kabinetā, kur atrodas telefons.
— Tātad tomēr… — Gregors Abušs nomurmināja. — Ņemot vērā, ka sulaiņa nebija mājās, bet pats…
— Jūs esat labs makšķernieks, Gregora kungs, — Ričards Beidevans pasmaidīja. — Āķis diezgan veikli izmests, bet zivs tomēr neuzķersies. Kabinets atrodas līdzās- viesistabai, ne jau nama otrā galā. Durvis gan bija pievērtas, bet es dzirdēju katru vārdu. Manuprāt, tas ir pietiekams pierādījums.
— Nu redziet, esmu tomēr vājš makšķernieks… Par ko Krjudešanks runāja ar Dertiju?
— Par to pašu problēmu, kuras dēl biju atnācis. Krjudešanks principā bija piekritis tam, ka laupīšanas epizodi uzņems viņa bankā, bet pēkšņi iespītējās. Vakar vakarā, uzzinājis, ka atbraucis pats Dertijs, piezvanīja viņam, lai izkaulētu izdevīgākus noteikumus …
Es jau grasījos apšaubīt šo apgalvojumu, tomēr galu galā atcerējos, ka vakar vēlu vakarā Dertijam tiešām kāds zvanījis. Pats šai laikā sēdēju vannā, tīksmi ļaudams dušas siltajām strūklām noskalot ceļa nogurumu. Vannā aizmigu. Droši vien būtu gulējis krietni ilgāk, ja mani neuzmodinātu Dertijs. Lika steigšus saģērbties, jo bārā mūs jau gaidot moteļa īpašnieks Hugo Aleksanders. Ar ko runājis pa telefonu, Dertijs neteica, es arī neprasīju.
Pie viena atcerējos nez kādēļ kādu iezīmi Dertija uzvedībā, kurai vakar nepiešķīru pietiekamu svaru. Šodienas acīm skatoties, tas ieguva pavisam citu raksturu, pastiprinādams aizdomas. Proti, kamēr sēdējām bārā, Dertijs uz beigām cieši aizmiga turpat krēslā. Taču, kad atgriezāmies savā numurā, viņš negaidot paziņoja, ka gulēt vairs negribas, iešot paelpot svaigu gaisu.
Es pats momentāli ieniru tik dziļā miegā, ka nepamodos līdz ritam. Tagad lauzīju galvu, prātodams, kad īsti Dertijs pārnācis mājās un kur viņš bijis. Varbūt aizbraucis pie Alberta?
Tikmēr Ričards Beidevans stāstīja tālāk:
— Krjudešanks uzstāja, lai ieliekam speciālus titrus: «Laupīšanas epizode uzņemta Aleksandrijas bankā «Hermeja palāta» …» Mūsdienās daudzi uzņēmumi kāro tādu Teklāmu… Vienā manā filmā bija aina, kur neliešu vajāta varone glābjas, iejukdama milzīgā aitu barā. Aitu īpašnieks uzstāja, lai attiecīgā vietā uz ekrāna parādītos sekojošs teksts: «Merinu sugas aitas, audzētas tādā un tādā fermā, gadā dod tik un tik gaļas, tik un tik viļņas.»
— Vārdu sakot — jums iepriekš bija zināms, kas tiks iztirzāts šajā telefona sarunā?
— Dabiski! Tikpat labi varēja paredzēt, ka tā krietni ieilgs. Spriežot pēc tā, ko dzirdēju caur durvīm, kaulēšanās izvērtās reti sīksta.
— Cik ilgi Krjudešanks runāja pa tālruni?
— Apmēram minūtes divdesmit. Atgriezies viesistabā, viņš izskatījās pēc maratona skrējiena uzvarētāja: pa seju plūst sviedri, balss aizdusas aizžņaugta… Teica, ka Dertijs gaidot pie telefona, lai apstiprinātu galīgo vienošanos. Es devos uz blakusistabu, bet, kad piegāju pie tālruņa, izrādījās, ka līnija atvienota.
— Paldies! Jūs pārliecinājāt mani.. ī — policijas priekšnieks teica, — ka pie labas gribas spējat stāstīt sakarīgi, pat ļoti. Un tomēr esmu spiests atgādināt pirmītējo jautājumu. Vai kāds jūs redzējis pie Krjudešanka? Atskaitot, protams, viņu pašu.
— Ļaujiet atcerēties! Kā tad! Pastnieks! Atnāca gandrīz vienlaicīgi ar mani, atnesa kādu žurnālu un sūtījumu ar skaņuplati, Hendeļa «Mesiju» Leipcigas zēnu kora izpildījumā … Krjudešanks tā nopriecājās, ka tūdaļ atskaņoja … Atceros, tā vēl spēlēja, kad iezvanījās telefons. Krjudešanks iegāja kabinetā un aizvēra aiz sevis durvis. Mūzikas dēļ sākumā nesapratu, ar ko viņš runā, bet tad viņš caur durvīm uzsauca man, lai izslēdzu viesistabā uzstādīto pastiprinātāju.
— Un jūs to izdarījāt?
— Bez šaubām! Citādi nebūtu taču dzirdējis, ka viņš veselas divdesmit minūtes ar putām uz lūpām apstrādā nabaga Dertiju.
— Un pēc tam?
— Sēdēju viesistabā un gaidīju. Ko gan citu?
— Arā nekur negājāt?
— Nekur! — apstiprināja režisors, izvairīdamies skatīties uz policijas priekšnieku.
— Tādā gadījumā esmu spiests izteikt jums savu līdzjūtību. Kāds liecinieks apgalvo, ka tieši tajā laikā redzējis jūs, pie tam vienu, uz ielas pie Krjudešanka mājas. Tātad dažus soļus no lendrovera, ar ko maskotais laupītājs piebraucis pie bankas.
— Cik intriģējoši! — režisors pavīpsnāja. — Redzu, ka esmu iekritis lamatās, -7- ar šiem vārdiem viņš pievērsās man. — Un šim te džentlmenim vēlāk jāapliecina, ka atzīšanās izvilkta no manis bez fiziskas iespaidošanas. Citādi nav gluži skaidrs, kāda īsti ir viņa loma šajā dramatiskajā epizodē. Viņš klusē reti daiļrunīgi, tomēr neticu, ka piedalās vienīgi kā statists. Sejas izteiksme gan pietiekami idiotiska, bet statistam jāizskatās vēl trulākam.
Attiecībā uz manu sejas izteiksmi režisors diez cik nekļūdījās. Patiesi, jutos drīzāk kā dekorācija. Policijas priekšnieka sarīkotajā t izrādē iemiesoju to, ko lugas autors parasti apzīmē ar nevērīgo frāzi: «Aizmugurē — klusējoša publika.» Un tomēr ar vislielāko sasprindzinājumu sekoju Gregora Abuša veiklajai spēlei, no kuras secināju, ka viņam kabatā daži man nezināmi trumpji.
Nenoturējos, neatbāzis pretī:
— Un ja nu esmu ieradies paskatīties, kāda sejas izteiksme būs jums, kad mans draugs Gregors Abušs paziņos, ka esat…
— Apcietināts? — režisors izspieda kaut ko smiekliem līdzīgu. — Lieliski! Gangsteru filmas režisors apcietināts kā gangsteris! Tāda reklāma pašlaik man nemaz nenāktu par ļaunu, tā puslīdz līdzsvarotu katastrofu ar «Dollijas Krimsones privāto dzīvi»!