— Nesteigsimies! Manuprāt, mums visiem nenāktu par ļaunu kaut ko iedzert, — pilnīgi negaidot ierosināja policijas priekšnieks. Seja jau atkal rādījās bezkaislīga, tikai acīs vēl slēpās smiekliņš. — Ceru, ka šajā mājā atradīsies mazāk indīgs dzēriens par «Ponta nektāru» … Kaut gan jāatzīst, ka arī tur ir sava loģika — cilvēki indē Pontu ar atkritumiem, «Ponta nektārs» atmaksā viņiem ar to pašu monētu.
Laimīgā kārtā starp Ralfa Geršteina no Parīzes kādreiz atvestajiem krājumiem atradām pudeli bordo. Ričards Beidevans, nervozi iesaistījies alkoholiskajā operācijā, sameklēja puspudeli martela.
Bez zeltera un nektāriem iztikt tomēr neizdevās. Galu galā tika sabrūvēts mēreni slepkavīgs kokteilis, ko Gregors Abušs uz ātru roku nokrustīja par «Patiesības serumu».
— Apsēdīsimies, — policijas priekšnieks uzaicināja. — Jūs arī, Beidevana kungs. Ja gribat, varat pat apgulties, pēc pirmītējām krustugunīm jums derētu kārtīga atpūta, n ,
Klusēdams pamanīju, ka policijas priekšnieka tonis, runājot ar režisoru, kļuvis krietni laipnāks.
Ričards Beidevans nelika sevi ilgi lūgt, viņš izstiepās turpat uz paklāja, nolikdams pa rokas tvērienam savu glāzi un pelnutrauku.
— Ļoti jauki! — nopriecājās policijas priekšnieks, it kā režisora horizontālais stāvoklis būtu kaut kas sevišķi slavējams. — Intīmai sarunai nepieciešama attiecīga gaisotne.. . Vai sen pazīstat Teu? Nekas, nav vērts jus mocīt. Lai viņa pati pastāsta. Ja neuzskatāt par sevišķu apgrūtinājumu, palūgšu aiziet viņai pakaļ.
Ričards Beidevans aizdomīgi ilgi neatgriezās. Policijas priekšnieku tas, šķiet, nemaz neuztrauca. Sakrustojis kājas pēc austrumnieku parašas, viņš zvilnēja uz dīvāna, lēnītēm malkoja kokteili, nesteidzīgi virknēdams citu pie cita visādus jocīgus notikumus no Aleksandrijas dzīves. Režisoram ienākot, policijas priekšnieks pat nepaskatījās viņa virzienā.
— Viņas nav! Nekur! Pārmeklēju visu māju! — Ričarda Beidevana nedabiski bālā seja liecināja, ka Teas Kilseimuras negaidītā pazušana satriekusi viņu.
— Arī guļamistabā? — Gregors Abušs izklaidīgi apvaicājās.
— Istaba aizslēgta, neviens neatsaucas. — Ričards Beidevans smagi elsoja. — Ka tik viņa …
— Jūs jau atkal saredzat visu pārāk drūmā gaismā. Noņemiet melnās brilles! — Gregors Abušs izlikās mierinām. — Jūsu satraukums absolūti nepamatots. Mans draugs Latorps, kurš, jūsu vārdiem runājot, tik daiļrunīgi klusē, gatavs atvērt muti, lai izkliedētu jūsu bažas.;
— Jums zināms, kur… — Ričards Beidevans tramīgi apsviedās, lai nopētītu mani.
Grasījos kaut ko pateikt, bet Gregors Abušs pamirkšķināja, ļaudams saprast, ka man joprojām jāaprobežojas ar nepateicīgo statista lomu.
— Manam draugam Latorpam nekas konkrēts nav zināms, — viņš pasmaidīja. — Toties viņš tīri deduktīvi apskaidros jums, ka Tea acīmredzot ieslēgusies guļamistabā …
— Kāpēc? — Ričards Beidevans izgrūda.
— Kas gan neienāk prātā tik skaistai un turklāt gudrai sievietei! Varbūt viņa vēlas netraucēti pašķirstīt kādu grāmatu*;
— Grāmatu? Tādā bridi? — Ričards Beidevans nošņāca. — Jūs zobojaties!
— Nebūt nē. Ir taču visādas grāmatas. Piemēram, kriminālkodekss. Vai jums neliekas*ka nupat īstais brīdis tādai lasāmvielai? .
— Vai tas nozīmē? .*.. — Ričards Beidevans sastomījās.
— Tas neko nenozīmē. Es vispār neatbalstu mana drauga Latorpa pieņēmumu, ka Tea uzturas guļamistabā. Manuprāt, viņa to aizslēgusi, lai maldinātu jūs, bet pati izgājusi uz brīdi paelpot svaigu gaisu.
— Viņa pat lietussargu nav paņēmusi! — režisors nostenēja, ielikdams šajā faktā īpašu jēgu.
Patiesi, ja kāds cilvēks uzdrošinājies mesties Aleksandrijas grēku plūdos bez lietussarga, šīs neprātīgās rīcības pamatā jābūt ārkārtīgi svarīgam iemeslam. Tieši to arī izteica mans skatiens, ko veltīju policijas priekšniekam.
— Varbūt mums drīzāk jāapsveic Teas prombūtne, — viņš izmeta tikpat omulīgi kā pirmīt. — Skaista sieviete ir kā radīta, lai piedotu atmosfērai zināmu intimitāti, toties bieži vien laupa sarunām vaļsirdību… Tātad — kad un kādos apstākļos jūs ar viņu iepazināties?
— Caur Ralfu Geršteinu. Viņš raksta mūziku mūsu filmai. Ārkārtīgi laipns cilvēks, pat piedāvāja abiem ar Teu apmesties viņa'mājā, tik un tā stāvot tukša. Par Teu viņš runāja kā par savu atradumu. Viņa esot reti apdāvināta meitene, visu saprotot no pusvārda, un, ja es iztaisīšu no viņas aktrisi, pašam vairs nenākšoties taisīt no viņas dziedātāju… Tea man iepatikās visnotaļ arī kā sieviete. Un, kad man uzticēja veidot filmu par Dolliju Krimsoni, intuīcija man teica, ka viņa lieliski notēlos gangsteru barvedes lomu.
— Intuīcija? — Gregors Abušs tā kā novīpsnāja, taču tūdaļ pavisam nopietni pamāja: — Es jūs pilnīgi saprotu, Beidevana kungs. Manā profesijā gluži tas pats. Aizdomas krīt uz vienu personu, bet intuīcija pasaka priekšā pavisam ko citi}… Jūs droši vien, tāpat kā Tea Kilseimura, tūlīt nosauksiet mani par neaptēstu… Ko lai dara, tāds es esmu.
— Cik sajēdzu no pratināšanas tehnikas, jūs pēc šī ievada uzdosiet man jautājumus, uz kuriem džentlmenis parasti neatbild. Es neesmu nekāds džentlmenis, tātad jautājiet droši.
— Vai jūs mīlat Teu?
—- Pēc tik īsas pazīšanās runāt par mīlestību būtu paš- apmānīšanās. Esmu viņai pieķēries. Viņa mani pilnīgi apmierina.
— Kā sieviete?
— Arī kā sieviete.
— Vai viņai bez jums ir arī citi vīrieši?
— Pašlaik? Kādas muļķības!
— Pēc toņa spriežot, jūs esat greizsirdīgs, Beidevana kungs.
— Ne jau uz kādu sāncensi. Kaut gan atzīstos, ka uzskatu viņu par savu īpašumu.