— Uz kāda pamata?
— Esmu viņas režisors, ar to pilnīgi pietiek.
— Tas skan apmēram tā: «Es esmu viņas vīrs, un tādēļ man ir tiesības apdraudēt ar pistoli katru varbūtēju sāncensi.»
Ričards Beidevans sāniski paskatījās uz policijas priekšnieku. Viņa acīs uzzibsnīja neizteikts jautājums, taču atsitās pret Gregora Abuša atbruņojošo smaidu.
— Skan kā frāze no kādreiz redzētas lugas, — režisors pasmējās.
— Droši vien tā bija bezgaumīga, provinciāla melodrāma, vai ne? — Gregors Abušs tā kā vainīgi pavaicāja. — Ko lai dara, ja pats esmu provinciālis, labu gaumi no manis nevar prasīt. Bet ko jūs teiktu par tādu faktu, kura pareizību varu pierādīt? … Jums nezinot, Tea vismaz trīs reizes apciemojusi Albertu Geršteinu viņa dzīvoklī.
— Jūs melojat! — sažņaudzis dūres, Ričards Beidevans strauji pielēca kājās, taču tūdaļ, it kā dabūjis pa žokļiem, nespēkā atkrita atpakaļ. Gregors Abušs sita vien tālāk:
— Vai jums zināms viņas īstais vārds?
— īstais? Es jūs nesaprotu, — režisors stostījās. — Manuprāt, Tea Kilseimura skan tik iespaidīgi, ka nav nekādas vajadzības izgudrot īpašu skatuvisku pseidonīmu.
- — Tātad nav zināms? Nu jā, jūs taču pazīstat viņu neilgu laiku. — Gregors Abušs nevērīgi pamāja. — Starp citu, varu jums ieteikt intriģējošu fabulu jūsu nākamajai filmai.
— Nekādas nākamās nebūs, — Ričards Beidevans izgrūda caur zobiem. — Tā bija mana vienīgā un arī pēdējā iespēja tikt pie.ss
— Pie lielas naudas? — Gregors Abušs turpināja savu, manuprāt, diezgan caurspīdīgo spēli. Gandrīz taustāmi sajutu nadzīgās kaķa ķepas, kas te satvēra, te atkal palaida peli vajā.
— Kāda tur nauda! — režisors purpināja. — Olivers Dertijs uzskata, ka cilvēki radīti, lai pucētu viņam zābakus par pliku velti. Bet es būtu ticis pie vārda neatkarīgi no tā, vai no «Dollijas Krimsones privātās dzīves» iznāktu kas prātīgs vai ne. Kinematogrāfija mūsu zemē ir tikai par divdesmit procentiem māksla, par pārējiem — komercija. Viss atkarīgs no reklāmas, un tieši ar to Dertijs neskopojas.
— Tātad jūs neesat ieinteresēts sižetā par kādu jaunu aktrisi, kas…
— Nekas, stāstiet vien. — Ričards Beidevans gurdi aizvēra acis. Varētu likties, ka alkohols pēc īsa uzmundrinājuma izraisa tagad miegainību.
Gregors Abušs iekārtojās ērtāk uz dīvāna, palika aiz muguras spilvenu un, omulīgi izstaipījies, sāka stāstīt:
— Ļoti jauna un stipri valdzinoša meitene iepazīstas ar pavecāku vīrieti. Vecums pāri piecdesmit gadiem nav obligāts, bet stipri vēlams. Bez tam vīrietim jābūt naudīgam. Iepazīšanās beidzas ar to, ka abi nokļūst gultā. Ne . jau divās — vienā. Tieši tajā brīdī, kad ciemiņš sataisījies pierādīt dāmai, ka viņš ir īsts vīrietis, guļamistabā ar pistoli rokā ielaužas cits vīrietis.
Ne jau bandīts — likumīgais vīrs. Lai gan galīgi satricināts, tas, būdams sirds dziļumos humānists, žēlīgi ļauj ciemiņam izvēlēties, no kā šķirties •— no dzīvības vai naudas. Ciemiņš nav nekāds muļķis, tāpēc, atstājis piemiņai savu maku, ātri saģērbjas un pazūd.
— Banāli, — noņurdēja režisors, mazliet paceldams plakstus.
— Tā ir tikai pirmā epizode. Tālāk gan nekas nemainās, atskaitot naudīgus pusmūža vīriešus. Vientiesīgais ciemiņš, kas, ievilināts svētajā laulības gultā, nonāk konfrontācijā ar sašutušā laulātā kunga pistoli, ik reizi ir cits. Jūs paši saprotat — kuram tad gribēsies atkārtot tādu pikantu piedzīvojumu, pēc tam kad knapi esi izsprucis sveikā, atstādams svešā guļajnistabā ^r banknotēm piestūkātu kabatas portfeli, vienu otru steigā pamestu veļas gabalu un labo slavu? Griezties pie policijas? Bet ja nu par tavu «sānlēcienu» uzzinās sieva, bērni, paziņas?
Vārdu sakot, abu laulāto draugu oriģinālais uzņēmums plaukst. Starp citu, nekur nav teikts, ka viņi tiešām bija precējušies, bet tāda varbūtība pastāv. Tagad nāk dramatisks pavērsiens. Dāmas kārtējais ciemiņš ir slepenpolicists. Pārītis tiek saņemts ciet. Izmeklēšanas gaitā noskaidrojas dažādi saistoši apstākļi. Pirmais — laulātie draugi nedarbojas uz savu roku. Viņus protežē un par to iekasē prāvu nodevu plaši pazīstams gangsteru organizācijas vadonis, kas līdzīgā veidā ekspluatē arī citas skaistas dāmas ar tikpat greizsirdīgiem vīriem. Viņa galvenais darbības lauks gan koncentrējas ap aizliegtām azartspēlēm, slepeniem totalizatoriem, priekamājām. Pa reizei sortiments tika paplašināts ar kādu ielaušanos vai izdevīgu zādzību..Filmā noteikti derētu ietilpināt kaut vienu epizodi, kas ilustrētu sniegtās protekcijas iedarbību. Kāds no slepenpolicista priekšgājējiem dāmas gultā tomēr sadūšojas ziņot, ka kļuvis par šantāžas upuri. Nezināmi ļaundari viņu nākamdien pamatīgi piekauj. Iznākums — smagi miesas bojājumi un nekavējošs liecības atsaukums. Upuris pat uzraksta aizkustinošu grēksūdzi, kurā atzīstas, ka tīšuprāt nomelnojis lēdijas nevainojamo reputāciju, atriebjoties par to, ka viņa ar sašutumu atraidījusi viņa neķītros priekšlikumus.
Ričards Beidevans ar pūlēm piecēlās un streipuļodams devās uz durvju pusi.
Gregors Abušs aizturēja viņu, atsēdinādams atpakaļ.
— Vai tiešām sižets tik garlaicīgs, ka grūti noklausīties līdz galam? Pacietieties, tūlīt beigšu… Jūs laikam domājat, ka jaunā dāma, par ko nupat stāstīju, ir viena no tām prostitūtām, kas palīdzēja gangsteru bandas vadonim vairot viņa ienākumus. Nekā tamlīdzīga! Jauna, diezgan apdāvināta aktrisīte. Starp citu, filmas darbība norit Al- bubrokā. Jūs taču pazīstat šo pilsētu, Beidevana kungs?
— Puslīdz. Kādu .laiciņu nostrādāju tur par,..
— Par aktieri teātrī «Eksperiments», ja nemaldos? — Gregors Abušs pateica priekšā. — To finansēja kāds mecenāts, vārdā Basāni. Vai viņš gadījumā nav radinieks mūspilsētas Vincentam Basāni?