— Vai esat par to pārliecināts?
— Dzirdēju pats, kā Krjudešanks uzrunā Dertiju vārdā… Arī pati saruna, cik vien man to izdevās noklausīties no blakusistabas, liecina …
— Bet varbūt viss risinājies pavisam savādāk? — Gregors Abušs pētoši uzlūkoja režisoru. — Kāds piezvanīja tieši desmitos trīsdesmit piecās minūtēs un runāja līdz…
— Turpat līdz vienpadsmitiem.
— Redziet nu! Varbūt jūs jau iepriekš zinājāt,* no ci- kiem līdz cikiem turpināsies saruna? Tādā gadījumā jums nebija nekādas vajadzības noklausīties to no blakusistabas, jo jūs jau pirms tam zinājāt, kāds būs sarunas saturs. Nav arī teikts, ka zvanīja tieši Dertijs, lai gan šis apstāklis nav tik būtisks. Toties svarīgi, ka tāda veida jus
ieguvāt teicamu alibi. Krjudešanks, runādams pa telefonu aiz aizvērtām durvīm, neredzēja jūs apmēram divdesmit minūtes. Tikmēr…
— Izdoma nav peļama! — Ričards Beidevans iesmējās. — Jāatzīstas, no provinciāla policijas priekšnieka nebiju gaidījis tādu atjautību. Bet visgudrākā hipotēze, kas nav nekādi pierādāma, ir kāršu namiņš.
— Padodos! — Gregors Abušs noplātīja rokas. — Un cikos jūs aizgājāt no Krjudešanka? Precīzo laiku jūs droši vien neatminaties, bet vismaz aptuveni.
— Aptuveni divpadsmitos. Par darīšanām vairs nerunājām, tērgājām par šo un to. Krjudešanks lūkoja pārliecināt mani, ka viņa Trešās atnākšanas sekta ir vienīgā, kas spēj izglābt grēcīgo cilvēci, un tā tālāk.
— Labi, izlaidīsim mazsvarīgus sīkumus. Jūs atvadījāties, iekāpāt lendroverā un braucāt uz mājām?
— Atkal nepareizi. Mašīnu neatradu, tāpēc gāju kājām.
— Ko jūs nodomājāt, neatradis automobili?
— Ka to paņēmusi Tea, ko gan citu?
— Vai viņa to apstiprināja?
— Neiznāca pajautāt. Kad atgriezos mājās, mēs sastrīdējāmies.
— Kāda iemesla dēļ?
— Jūs taču pats lūdzāt izlaist mazsvarīgus sīkumus!
— Šoreiz ņemu- lūgumu atpakaļ.
— Velns parāvis, jums laikam sagādā baudu lūrēt pa atslēgas caurumu! — Ričards Beidevans piktojās. — Neceriet uz kādu greizsirdības scēnu. Iemesls bija daudz vienkāršāks. Nebiju paņēmis līdzi atslēgu, nācās zvanīt turpat desmit minūtes, kamēr Tea beidzot atvēra durvis. Atrunājās ar to, ka esot gulējusi. Izskats patiešām tāds, it kā nupat izvīstījusies no palagiem, bet es jutu, ka viņa … — Ričards Beidevans apklusa.
— Nu runājiet taču! — mudināja Gregors Abušs.
Ričards Beidevans klusuciešot nodūra galvu.
— Jums radās aizdomas, ka Tea melo? — es pateicu priekšā, jo mēmā statista loma man sāka jau apnikt.
— Uzminējāt, — Ričards Beidevans ne labprāt piekrita.
— Un kas bija pēc tam?.
— Tas pats, kas vienmēr, kad vīrs saiet matos ar sievu.
— Vīrs ar sievu? — Gregors Abušs aši jautāja.
— Es izteicos hiperboliski. Varu pateikt arī citādi: režisors ar aktrisi, vīrietis ar sievieti, būtība no tā nemainās. Salamājāmies, pēc tam salabām, pēc tam iedzērām, pēc tam likāmies gultā …
— Teas guļamistabā? — vaicātājs šoreiz biju es. Šis jautājums nebija nejaušs, tas izrietēja no kāda domu gājiena, ko nepārtraukti risināju kopš Teas pazušanas.
— Bravo! — Ričards Beidevans iesaucās. — Dertijs gan apgalvoja, ka esat strādājis par operatoru normālās televīzijas pārraidēs. Tagad saprotu: jūsu īstā specialitāte ir pornofilmas… Lai apmierinātu jūsu neveselīgo ziņkāri, pateikšu ar. Tepat! Šai telpā, uz dīvāna, kur esat atsēdies … Varbūt pasniegt jums palielināmo stiklu?
— Teas guļamistaba atrodas apakšstāvā? — jautāju tālāk, nereaģēdams uz viņa izvirdumu.
— Jau esat izokšķerējis, kurā vietā kurš guļ! — Ričards Beidevans pielēca, grasīdamies mesties man virsū.
Pie ārdurvīm kāds skaļi piezvanīja.
Ričards Beidevans, strauji mainīdams virzienu, aizšāvās man garām.
— Sēdiet! — nogranda Gregora Abuša pavēlošā balss. — Tur nāk mani ciemiņi, — un, pamājis man, lai palieku uz vietas, viņš aizsteidzās.
Izgāju kāpņu telpā un, pārliecies margām, lūkoju saklausīt, kas notiek lejā. Taču balsis bija pārāk klusas. Pēc brīža ārdurvis aizcirtās. Sadzirdējis uz kāpnēm soļus, aši atgriezos salonā.
Ričards Beidevans šķita mani neredzam. Trīcošām rokām pielējis sev pilnu glāzi, ieķērās tajā gluži kā slīcējs glābšanas aplī. Dzerdams viņš labu tiesu izšļāca uz rīta- svārkiem. Spriežot pēc nervozi pulsējošiem deniņiem, alkohols diez ko nelīdzēja.
Pēkšņi režisors ar aizžņaugtu kliedzienu slējās kājās, apgāzdams glāzi un izliedams tās saturu uz paklāja.
Uz sliekšņa, galanti turēdams zem rokas viscaur salijušo Teu, stāvēja policijas priekšnieks.
— Redziet nu, vai tad neteicu, ka Tea izskrējusi vienīgi uz mazu brītiņu paelpot svaigu gaisu! — policijas priekšnieks labsirdīgi bārstīja sīkus smiekliņus. — Nebūtu laikam delikāti taujāt, kāpēc viņa nav paķērusi ne lietussargu, ne lietusmēteli.
Tea vai Andželika, tagad vairs īsti nezināju, kurā vārdā viņu dēvēt, muļķīgi pasmaidīja un ņēmās izgriezt ūdeni no salijušajiem matiem.
— Sēstieties! Veicīgāk! — policijas priekšnieks pēkšņi uzkliedza.
Kā zaudējusi līdzsvaru, viņa smagi atkrita uz blakus stāvošā dīvāna, zem kura tūdaļ izveidojās peļķe. \
— Ceru — mans tonis jūs neaizvaino? Ir taču zināms, ka mēs, aleksandrieši, esam neaptēsti. Iemetiet! — paķēris jau lietotu glāzi, viņš neskatīdamies dāsni iešļāca krietnu porciju. — Še! Visiedarbīgākais līdzeklis pret iesnām un angīnu! Tā vismaz sludina dakteris Metjuzals, ko aleksandrieši uzskata par izcilu medicīnas spīdekli.
Daži malki palīdzēja aktrisei kaut vai daļēji atgūt agrāko pašapziņu.