Ričarda Beidevana nostāsts pieļāva tādu interpretāciju. Tā gan balstījās uz diezgan šaubīgu pieņēmumu, ka Ričards Beidevans nav sagrozījis vienu otru faktu nolūkā vēl vairāk sašķetināt jau tā sarežģīto patiesības izdibināšanu. Pieredze, ko savā laikā biju guvis, darbodamies laikraksta «Vakara Ziņas» kriminālreportieru brigādē, pastiprināja manu nojautu, ka kaut kas slēpjams abiem — gan režisoram, gan aktrisei.
lai vai kā, guļamistaba bija tukša. Tāpat ar to savienotā vannas istaba, kuras plaši atvāztās durvis ļāva saredzēt vannu, spoguli un bagātu kosmētisko līdzekļu klāstu uz kristāla paliktņa.
Neuzkopta gulta ar zemē noslīdējušu zeltainu neilona segu un sagumzītiem palagiem šķita pierādām, ka, Ričardam Beidevanam atgriežoties rnājās, Tea gulējusi.
Gregors Abušs pacēla palagu un pat paostīja.
— Jūs lietojat smaržas «Parmas vijolīte»? — viņš apjautājās, nemanot noslēpdams kaut ko kabatā.
— Kā kuru reizi. — Aktrise paraustīja plecus. — Es uzskatu, ka parfīmu un tērpu vajag pēc iespējas biežāk dažādot.
— Un kam pieder šī kaklasaites saspraude? — Gregors Abušs negaidot parādīja pirmīt noslēpto priekšmetu.
— Kur jūs to ņēmāt? — aktrise tā kā nobijās.
— Jūsu gultā! — mierīgi atbildēja Gregors Abušs.
— Tā laikam pieder Ričardam, — aktrise nomurmināja.
— Tā jau es domāju. — Gregors Abušs pamāja, pārlaizdams skatienu istabai. — Latorpa kunga ziņkāre apmierināta, man te personiski nekas nav meklējams. Varam atgriezties pie Ričarda Beidevana un pie viena atdot viņam šo saspraudi. — Viņš pagriezās uz iešanu.
— Nē! — Aktrise piepeši aizstājās viņam ceļā.
— Kāpēc tad nē? — Gregors Abušs izlikās izbrīnījies. — Ak tā, tikai tagad redzu! Te taču iegravēta mono- gramma: A. un G. Man šie iniciāļi kaut ko atgādina!
— Tie ir manējie! — aktrise spēji izgrūda. — Jocīgi, ka varēju aizmirst. Anželika Golemba! A. un G.!
— Nu redziet, cik labi, ka mans minējums apstiprinājās, — Gregors Abušs likās ļoti apmierināts. — Saspraude pieder jums, tā jau domāju. Kaut gan esmu provinciālis
un, kā jau visi aleksandrieši, stipri atpalicis modes jautājumos, man nav nekādu iebildumu pret dāmām, Ua» nēsā-kaklasaites. Dabiski, ne jau vienmēr, bet attiecīgā: situācija un noskaņā, piemēram, kāpjot gultā… Un kur tad jūsu kaklasaite? Varbūt pagultē?
— Es … Es … — Aktrise acīmredzot nezināja, ko teikt. Beidzot viņa pārāk skaļi paziņoja: — Aiznesu 10 uz ķīmisko tīrītavu.
— Jā? Varbūt jūs man parādītu kvīti? Kaut gan netērēsim laiku ar tādiem sīkumiem. Es jums ticētu, ja nebūtu pārliecināts, ka grasījāties aizkāpt uz ķīmisko tīrītavu, bet nepaguvāt. Kaklasaite ir vēl tepat!
Man par pārsteigumu, Gregors Abušs nesteidzoties iegāja vannas istabā un pabāza roku aiz durvīm. Nākamajā mirklī roka atgriezās ar koši debeszilu kaklasaiti, ko rotāja zelta diegiem izšūtas nošu zīmes.
Aktrise iekliedzās.
Gregors Abušs parāva kaklasaiti un izvilka no durvju aizsega "izbīlī sastingušo Albertu Geršteinu.
13
— Gregor, kāpēc jūs neparādījāt viesim māju, kur Vincents Basāni glabā marihuānas krājumus? Viens otrs tenko, it kā pazemē atrodoties laboratorija, kur iegūst sintētisko heroīnu, — man pie auss atskanēja izaicinoši jauneklīga balss.
Strauji apgriezies, ieraudzīju cilvēku, kurš krasi atšķīrās no līdz šim sastaptajiem aleksandriešiem. Nemaz nerunājot par lietussargu un galošām, viņam pat nebija cepures. Pa saules izdedzinātiem linkrāsas matiem, pa seju, kas kādreiz laikam bijusi sārta, bet tagad tumši iedegusi, tecēja straumītes, plīsdamas pret melnā sintētiskās ādas mēteļa apkakli un spožām lāsītēm ripodamas lejup.
— Mīts! — Atgaiņājās policijas priekšnieks. — Tāds pats mīts kā Kristus parādīšanās Jeremijam Aleksande- ram. Leģenda stāsta, ka Pestītājs izniris no Zilā ezera ar milzīgo līdaku rokā.
Tas tika teikts labsirdīgi smējīgā tonī, kādā Gregors Abušs parasti runāja, kavējoties pie Aleksandrijas vēstures.— Labi, sauciet to par "mītu. Pilsētā, kur mitoloģija spēlējusi tik izcilu lomu nosaukumu izvēlē, pastāv tendence izturēties pret jebkuru oficiāli neatzītu faktu kā pret Zeva sakariem ar mirstīgām sievietēm. Jūsu ciemiņš, Gregor, laikam pirmo reizi Aleksandrijā? —• Viņš uzmanīgi paskatījās manī.
Gregors Abušs ar ceremoniālu laipnību iepazīstināja mūs.
— Dzirdēju, jūs esat viens no Dertija komandas. — Jaunais cilvēks pamāja. — Apsveicu diženajā Aleksan-drijas pilsētā. Es arī esmu Aleksandrs, tikai bez burta «e». Pie tam tas ir vārds, uzvārdā saucos Luiss.
— Luiss ir vietējā laikraksta reportieris, — Gregors Abušs noņurdēja. — Agrāk strādājis žurnāla «Diskusija» redakcijā. Ziniet, ir tāds studentu izdevums.
— Jūs tiešām bijāt līdzstrādnieks? — es brīnījos. — Nevienu pieklājīgi apģērbtu cilvēku tur nelaižot pār slieksni.
— Kas bijis, tas bijis, — izvairīgi atteica Luiss. — Nemīlu runāt par savu tumšo pagātni, — viņš zobgalīgi piebilda. — Uz kurieni, Gregor?
— Mēs dodamies pie Jonatana. Nāksiet līdz?
— Pie Krjudešanka? Labprāt. Šī aplaupīšana interesē mani ne tikai kā kriminālnodaļas reportieri. Tā zināmā mērā skar mani personiski. Mans šefs galīgi izmisis. No paša rīta satrauc redakciju ar vaimanām par nolaupītajām akcijām, kuras uzticējis Krjudešanka bankai.
— Re, kur pati banka! — pēc brīža teica Gregors Abušs, kad tuvojāmies baltai ēkai ar četrām doriešu kolonnām, virs kuras fasādes reljefi akmens burti veidoja uzrakstu «Hermeja palāta». Aizslēgtās durvis apsargāja divi policisti, no galvas līdz kājām ietuntuļojušies lie-tusplēvēs ar kapucēm.