— Nav ko vilkt garumā! Kas tev, Gregor, no manis vajadzīgs?
— Lai iet, — policijas priekšnieks piekrita. — Mēģināsim mūsu sarunu īsināt līdz telegrammu stilam. Izstāsti pēc iespējas īsāk, kā risinājās Ričarda Beidevana vakardienas apciemojums.
— Vispirms pasaki man — kas tā par palaistuvi, kuru biju spiests spert ārā?
— Kas par izteicienu, Krjudešanka kungs! — Luiss smīnēja. — Tea Kilseimura ir aktrise, un ja esat redzējis filmiņu «Sieviešu nīdējs» …
— Jūs mani izjokojat? — Krjudešanks draudīgi noprasīja.
— Nē jau, tā šī komēdija patiesi saucas. Nākamnedēļ to rādīs pa sesto kanālu Jaunvindzoras telestudija, un ja neesat vēl redzējis …
— Televizors manā mājā?! Tad jau drīzāk atļaušu ierīkot sieviešu pirti!
— Jūs vienkārši esat pārāk vecmodīgs.
— Tādā gadījumā vislielākais atpakaļrāpulis esmu es, — cirtu pretī, atsaukdams atmiņā dvēseliskās mocības, kuras nācās izciest, kamēr sieva baudīja savus iecienītos nebeidzamos seriālus. — Ja tas būtu manā varā, es ietupinātu visus telestudiju darbiniekus par zagšanu.
— Ko tad šie jums nozaguši? — Luiss vīpsnāja.
— Ne jau man vienam. To nelielo porciju prāta, ko mums vēl atstājusi prese. Vai tad jūs nemanāt, ka pamazām pārvēršamies flefektīvos bērnos, kas barojami ar karoti? Sen būtu sakapājis to bļaurīgo kasti gabalu gabalos, ja nezinātu, ka sieva savukārt iztaisīs no manis kapātu gaļu.
— Neesmu gluži vienis-prātis. — Policijas priekšnieks pakratīja galvu. — Kad mēs ar Prezidentu paliekam vieni paši mājās un neviens mani netraucē, izsaukdams nez kāda tur kautiņa vai ielaušanās dēļ, tīri patīkami noskatīties pa televizoru, kā kaujas un zog citur… Bet mēs esam par veselu jūdzi novirzījušies sānis .. s Tātad Ričards Beidevans atnāca kopā ar…
— Ar šo nekauņu! — Krjudešanks kliedza. — Gribēja par katru cenu ielavīties pie manis!* Bet tālāk par slieksni es viņu nelaidu!
— Varbūt tā ir viņa, kas, atspēlēdamās jums, aplaupīja banku? —* Luiss pajokoja. — Mūsu laikos gangsterisms pārstājis būt tīri vīrišķīga profesija. Ja pie manis iegrieztos tik apburoša sieviete, es to gan neraidītu projām. . s
— Dienā, kad nomira mana māte, nozvērējos, ka neviena palaistuve nepārkāps manu slieksni, — viņu dusmīgi aprāva Krjudešanks. — Jums, profāniem, tikai zināms, ka Jeremijam Aleksanderam, kad viņš apmetās Zilā ezera krastā, bijusi prāva ģimene, dēli un meitas no trim sievām. Bet vai esat dzirdējuši, kas notika pēc tam, kad viņam parādījās Jēzus Kristus? No tā brīža Jeremija Aleksanders pasludināja par apgrēcību laulības un visu pārējo, vārdu sakot, jebkuru sakaru ar sieviešu dzimuma pārstāvi.
— Vai jūs kaut ko nejaucat, Krjudešanka kungs? — Luiss skarbi iesmējās. — Esmu dzirdējis, ka Jeremija Aleksanders pats uzskatīja sevi par Kristu. Iznāk, viņš toreiz pie Zilā ezera sarunājies ar savu dubultnieku? Vai mums darīšana ar tā saucamo personības šķelšanos pārmērīgas alkohola lietošanas ietekmē?
— Stulbenis! — Krjudešanks lakoniski izmeta.
—- Kurš? — Luiss apjuka.
— Protams, jūs! Vai nācies kādreiz dzirdēt par Svēto Trīsvienību? Tēvs, dēls, svētais gars vienā personā. Jums tā droši vien tāda pati metafizika kā mūsu Dīna Pančeka skulptūras. Jūs taču neesat paradis rakstīt savā avīzē par garīgām norisēm, vienīgi par materiālistiskām izdarībām. Par to, kurš kuram kaut ko izvilcis no kabatas, kurš vīrs sadevis. $.
— Gana! — policijas priekšnieks norūca. — Galu galā neesmu atnācis piedalīties reliģiskā disputā.
— Ar jūsu atļauju gribētu tomēr mazliet pakavēties pie šī jautājuma, — es iespītējos. — Kas īsti ir šī Trešā atnākšana, par kuru tik daudz runā Aleksandrijā? Krjudešanka kungs, būšu jums pateicīgs, ja izskaidrosiet jūsu sektas galvenos dogmatus.
— Neuzjautrinieties, jaunais cilvēk, — Krjudešanks sausi atteica. — Ar reliģiju nav ieteicams jokot, pat ja tā nav jūsu gaumē. *. Lūkošu atbildēt… Kristus atnāca pirmo reizi un tika sists krustā. Atnāca otram lāgam —» šoreiz iemiesojies Jeremijas Aleksandera personā. Viņu nesita krustā, bet izsmēja un vēlāk pasludināja par ķeceri. Bet sitīs stunda Trešajai atnākšanai! Un līdz ar to dieva sods ķers visus, kas nebūs sagatavojušies to sagaidīt.
— Un kas tad notiks? — Luiss zobojās. — Neticīgos izcepinās elles ugunīs?
— Kāpēc tik vecmodīgi? — Krjudešanks klusītēm iesmējās. — Atmaksa izskatīsies citāda. Neticīgie paši izgudros līdzekļus, turklāt vismodernākos, lai sevi iznicinātu … Un tagad, Gregor, vai nu pārejam pie režisora vizītes, vai atkal ieslēgšu mūziku!
— Lūdzu! — Gregors Abušs pamāja. — Tātad, pēc tam kad tu biji izmetis šo sievišķi, jūs palikāt divatā ar Ričardu Beidevanu…
— Tātad, tātad, — Jonatans Krjudešanks mēdījās. — It kā nebūtu jau visu izklāstījis, kamēr pusstundu runājām pa telefonu. Ja nepierakstīji tūlīt manus vārdus, varēji kaut vai šoreiz paķert līdzi kādu protokolētāju.
— Tu domā, man tādu atliku likām? Viens vienīgais seržants Aleksanders, un tas pats …
— Nu tad palūdz Luisu! — Jonatans Krjudešanks errojās. — Šaubos, vai viņš kaut ko vērts kā žurnālists, bet protokolēt taču mācēs.
— Labprāt, — piedāvājās Luiss, izvilkdams no kabatas bloknotu.
— Nē, tas neder, — Gregors Abušs papurināja galvu. — Luiss nav amatpersona, viņa pierakstītais neskaitīsies oficiāls dokuments. Bet man ir priekšlikums: varētu izmantot magnetofonu.
Krjudešanks neiebilda. Ataicinājis sulaini, viņš lika tam atnest portatīvo «Pansoniku» ar iebūvētu mikrofonu. Izmantojot šo izdevību, palūdzu atļauju apskatīt Krjudešanka kolekciju.
Plašajā telpā nebija ne logu, ne īstu mēbeļu. Gar sienām līdz pat griestiem stiepās ligzdās sadalīti plaukti. Sanumurētos nodalījumus aizpildīja tūkstošiem skaņuplašu un kasešu. Istabas vidū stāvēja prāvs galds ar vairākiem magnetofoniem un atskaņotājiem. Vadi saritēja biezā kabelī, kas nokarājās no galda un pazuda grīdā.