Viens no magnetofoniem piesaistīja manu ņzmanību — varbūt samērā neparastās koši sarkanās krāsas dēļ. Tas bija prāva izmēra, ar atskaņotāju kombinēts, vācu firmas «Telefunken» aparāts. Ar neskaitāmiem, trijās rindās savirknētiem taustiņiem tas mazliet atgādināja portatīvas elektriskās ērģeles.
Zem caurspīdīga plastmasas vāka melnoja disks. Šī izrādījās tā pati skaņuplate, ko, Ričardam Beidevanam ciemojoties šai mājā, kopā ar žurnālu bija atnesis pastnieks, — Hendeļa oratori ja «Mesija» Leipcigas Tomasa skolas zēnu kora izpildījumā.
Grasījos jau atgriezties guļamistabā, tomēr paliku stāvam. Kamēr aplūkoju magnetofonu, zemapziņa, līdzīgi klusinātam trauksmes zvanam, nepārtraukti raidīja kādu signālu, kas līdz šim brīdim palika neatšifrēts. Pēkšņi at- ģidu, no kurienes nācis signāls, — gaiss uztvēra vieglu, tik tikko nomanāmu aromātu.
Sākumā šķita, ka oža mani pievīlusi. Izteikti sievišķīga, turklāt pazīstama smarža absolūti neiederējās šai namā, kura slieksni, saskaņā ar Jonatana Krjudešanka apgalvojumu, kopš trīsdesmit gadiem neesot pārkāpusi neviena daiļā dzimuma pārstāve.
Galīgā nesaprašanā ieplētu nāsis, lūkodams aptvert, kas uzvēdī šo smaržu. Noliecos zemāk, aizvien zemāk, līdz sapratu: aromātu izstrāvoja magnetofona taustiņi. Reizē apjēdzu arī, kas tā par smaržu un kāpēc tā šķiet labi pazīstama. Tas bija Teas Kilseimuras parfīms «Parmas vijolīte»!
Velti pūlējos atrast šim faktam kādu neaizdomīgu izskaidrojumu. Tātad Tea tomēr ciemojusies pie zvērinātā sieviešu nīdēja Jonatana Krjudešanka! Rast atbildi uz jautājumu «kad?» nebija tik viegli. Samērā nesen, citādi smarža būtu paguvusi izgaist.
Personiski gandrīz vai nešaubījos, ka Tea uzturējusies Krjudešanka mājā vienlaicīgi ar Ričardu Beidevanu. Ja tā, tad vienā rāvienā līdzšinējām mīklām pievienojas vēl divas. Kas Teai bijis darāms gan mājā, gan īpaši muzikālajā bibliotēkā? Un pats galvenais, kāpēc visi trīs — mājas saimnieks, režisors, pati aktrise tik stūrgalvīgi noliedza šo faktu?!
Sulainis jau sen bija aiznesis uz guļamistabu portatīvo magnetofonu, bet es joprojām kavējos. Lai arī kā mežģīju savas smadzenes, nekādu atrisinājumu nespēju izlobīt.
Galu galā nolēmu savu atklājumu paturē't pie- sevis. Kāpēc to darīju, pats diez vai skaidri apzinājos, lai gan attaisnojumu atradu bez kavēšanās.
Pirmkārt, nostājos uz puslīdz vienāda pakāpiena ar Gregoru Abušu. Parasti viņš mēdza izrādīt savu pārākumu tieši tādā vīzē — ar negaidītu pagriezienu izmeklēšanas gaitā, ar kādu man nezināmu faktu. Bez tam, reiz policijas priekšnieks bija pieaicinājis mani talkā, gribējās attaisnot viņa pārspīlēti augstās domas par manām dedukcijas spējām. Tālab arī nozvērējos nolikt viņa priekšā «Parmas vijolīšu» noslēpumu nevis kā jēlvielu, bet kā gatavu izstrādājumu — kopā ar atminējumu.
Kad atgriezos guļamistabā, Gregors Abušs pievērsās man:
— Nu, kāds jūsu iespaids par mana drauga Jonatana kolekciju?
— Satriecošs! — es teicu, daudz neliekuļodams, jo magnetofons ar Teas Kilseimuras iemīļotās smaržas pēdām patiesi pelnīja tādu apzīmējumu.
Jonatans Krjudešanks veltīja man atzinīgu smaidu:
— Ļoti patīkami! Mūsu laikos rets cilvēks spējīgs apjēgt, cik pūļu un mīlestības ieguldīts, kamēr visa šī bagātība savākta vienkopus. Man ir' pat eksemplāri ar mu- zejisku vērtību, kaut vai oriģinālā «His Master's Voice» skaņuplate ar Enriko Karūzo balsi. Vai nevēlaties paklausīties?
— Citreiz. — Gregors Abušs atmāja. — Tagad nodiktē, lūdzu, pēc iespējas precīzāk, kas tieši nozagts. Skaidrā naudā? Vērtspapīros? Varbūt zelts? Gadījumā ja pierakstīti akciju un banknošu numuri — tas man atvieglinās darbu.
Jonatans Krjudešanks pakratīja galvu. Šī kustība viņam sagādāja acīm redzamas grūtības, jo viņš sāpīgi savaik- stījās.
— Tur neko nevarēšu tev līdzēt. Tik mazā bankā kā manējā, ko turklāt turpat simts gados neviens nav mēģinājis aplaupīt, nav nekādas vajadzības pierakstīt numurus … Cik atceros, kopējais zaudējums sniedzas tuvu pie pusmiljona… Tur bija gan vērtspapīri, gan asignācijas, no tām simts divdesmit tūkstoši manas paša naudas… Tūlīt pasaukšu sulaini, lai izņem sarakstu no slēptuyes.
— Hm, — Gregors Abušs noburkšķēja. — Vai tu viņam pārāk neuzticies?
— Smieklīgs jautājums, — Jonatans Krjudešanks īgni atcirta. — Lai dievs dod katram tik uzticīgu sulaini kā Jeremija Aleksanders.
— Atkal viens Aleksanders? Turklāt vēl Jeremija! — es pārsteigti izsaucos. — Gandrīz neticama sagadīšanāsl
— Drīzāk dieva pirksts, — Jonatans Krjudešanks atteica. — Mans sulainis ir tā kunga izredzētā pravieša mazdēls sestajā paaudzē. Tieši viņu dievs izraudzījis, lai izvestu mani no maldu purva īstās ticības gaismā.
Jonatans Krjudešanks nospieda pogu, lai izsauktu sulaini.
Tas kaut kur kavējās. Iestājās neveikls klusums. Luiss joprojām stāvēja pie loga, vērodams it kā veļas toverī izmērcēto ainavu, kur blāvā saulē vizuļojoši neskaitāmi pilieni veidoja dzirkstošu ornamentu.
Es viņam piebiedrojos. Skatiens pakāpeniski slīdēja pāri Krjudešanka mājas pagalmam, vārtiņiem, kas vērās uz savvaļas kokiem un krūmiem aizaugušo zālāju, pāri «Jeremijas Akropoles» tumšajām platānu kupenām, kamēr atdūrās pret baznīcas kupola balto eņģeli ar mirdzošo krustu rokās.
— Krjudešanka kungs, ko jūs pats domājat par uzbrukumu bankai? — es pēkšņi vaicāju.