— Kādā ziņā? — Viņš mani nesaprata. —• Es jau teicu — tas ir dieva sods par maniem grēkiem.
— Nē jau! Jūs klusībā droši vien esat apsvēris, cik neparasti ir nozieguma apstākļi. Viss iepriekš aprēķināts līdz pēdējam sīkumam. Lai arī kādi bijuši operācijas tiešie izpildītāji, tiem aiz muguras noteikti stāvējis cilvēks ar lielu profesionālu pieredzi un attiecīgu prasmi izstrādāt nekļūdīgu taktisku un stratēģisku plānu.
— Evaņģēlijs mūs māca nemest akmeņus uz citiem, ja pats… — Jonatans Krjudešanks smagi nopūtās.
— Un tomēr?
— Vincents Basāni, kas gan cits! — viņš nošņācās ar tādu niknumu, ka neviļus atrāvos. — Mans mūžīgais ienaidnieks! Ko viņš tik nav darījis, lai mani izputinātu! Konservu fabrika slēgta viņa dēļ.
— Basāni? — Luiss pavīpsnāja, nopētīdams baņķieri piemiegtām acīm. Cik esmu dzirdējis, viņam bijis diezgan pieklājīgs depozīts jūsu bankā?
— Tas vēl neko nenozīmē. Viņš saņems apdrošināšanas summu, tāpat kā visi, — Krjudešanks atbāza pretī.
— Arī jūs! — Luiss pavīpsnāja.
— Ar mani ir citādi! — Jonatans Krjudešanks spiedza.
— Esmu iznīcināts uz visiem laikiem. Parādiet man muļķi, kurš nēc notikušā uzticēs man kaut vai simtnieku! Aleksandrija nav viena no tām lielajām pilsētām ar solīdām bankām, kas mierīgi turpina darboties pēc tam, kad kārtējais gangsteris iztukšojis kāsi!
— Starp citu, gadījumi, kad aptīra seifu, ir vispār diezgan reti, — Luiss domīgi pateica. — Vai jūs, Krjudešanka kungs, esat painteresējies, kāpēc iebrucēji tikuši galā tik īsā laikā? Pēc aculiecinieku nostāstiem operācijai pagrabstāvā patērētas trīsarpus minūtes. Un zināt, kāpēc?
— Nezinu un arī negribu zināt, — Jonatans Krjudešanks nomurmināja, atkrizdams atpakaļ uz spilvena. — Es esmu slims, vai tad neredzat? Lieciet mani mierā!
— Tiešām, ko jūs viņu velti satraucat! — Gregors Abušs aizrādīja.
— Pagaidiet! — Luiss neļāva sevi pārtraukt. — Mēs nedrīkstam atstāt Krjudešanka kungu neziņā. Seifs nav uzlauzts!
— Ko? — Jonatana Krjudešanka seja konvulsīvi noraustījās.
— Vai sargs zināja seifa kombināciju? — tagad jau Gregors Abušs pats iejautājās.
— Zināja, — Jonatans Krjudešanks klusi apstiprināja.
— Neskaitāmas reizes tiku atvēris seifu viņa klātbūtnē. Būtu bijis muļķīgi ikreiz sūtīt viņu ārā. Jo vairāk tāpēc, ka atslēgas ir tikai man. Ne mirkli neizlaižu tās no rokām.
— Bet tajās reizēs, kad gadās saslimt? — es apšaubīju.
— Es — un slimot?! Līdz šim, pateicoties dieva žēlastībai, nezināju, kas tas ir. Trīsdesmit gadus neviena piliena alkohola, nevienas sievietes. Pamēģiniet jūs tā dzīvot, tad nevajadzēs skraidīt pie visādiem dakteriem… Bet kopš vakardienas esmu beigtāks par zivīm Ponta ezerā.
Pēkšņi viņš atkal saslējās.
— Kā jūs teicāt, Luis? Seifs nav vis atmūķēts, bet…
— Atslēgts, mierīgi atslēgts, Krjudešanka kungs, — Luiss pasmaidīja. — Ar jūsu vienīgajām atslēgām, ja tiešām nav bijis dublikāta.
Viss, kas norisinājās pēc tam, atgādināja murgainu sapni, kur atsevišķi kadri lēcienveidīgi nomaina un apdzen cits citu. Jonatans Krjudešanks ar apslāpētu klie-
dzienu izvēlās no gultas, nokrita un, pirms paguvām piesteigties palīgā, jau atkal uzrausās augšā.
Pieskrēja pie vadzī iekarinātas, ar kažokādu oderētas jakas, izrāva no slepenas kabatiņas nelielu slēdzeni un, sažņaudzis to rokā, metās ārā.
Tikai pēc brīža jaudājām sekot, tik negaidīta bija viņa rīcība. Kad šķērsojām kabinetu ar smagu ozola rakstāmgaldu un vecmodīgu telefonu, viņš jau atradās viesistabā.
Tieši tai brīdī iezvanījās tālrunis. Gregors Abušs atpalika. Steigdamies tālāk, vēl dzirdēju viņu sakām: «Abušs klausās!»
Tikmēr Jonatans Krjudešanks, apskrējis apkārt viesistabas apaļajam galdam, pa ceļam apgāzis skaņu pastiprinātāju, piestreipuļo ja pie neliela skapīša. Ar virsmā iemontētajām daudzajām pogām un sviriņām skaņas un tembra regulēšanai — tas pilnīgi līdzinājās pie gultas novietotajam.
Jonatans Krjudešanks drudžainā skubā nospieda kādu pogu. Tūdaļ mums ar Luisu gāzās virsū apdullinoša skaņu orģija, kūrā tikai ar grūtībām pazinu nesen dzirdēto Se- bastiāna Baha kompozīciju.
No «muzikālās bibliotēkas» izskrēja pārbiedētais sulainis.
Viņš kaut ko uztraukti sauca, bet mēs ar Luisu nekā nedzirdējām. Aizspieduši ar plaukstām ausis (es personiski biju nopietni nobažījies par savām bungādiņām), smagi elsdami, stāvējām, skrējiena inercē padevušies uz priekšu, nedabiskās pozās sastinguši uz sliekšņa.
Jonatans Krjudešanks, .atgrūdis sulaini, nospieda citu pogu. Glezna smagā zelta ielokā, kas attēloja ceļos nometušos Jeremiju Aleksanderu Zilā ezera krastā, atsperei nodžinkstot, pavērās kā loga aizvirtnis, atsegdama sienā ielaistas tērauda durtiņas.
Jonatans Krjudešanks pacēlās uz pirkstgaliem un zaudēja līdzsvaru. Rokā iežņaugtā slēdzenīte izkrita. Nespēkā atslīdzis uz blakus krēsla, viņš ar nevarīgu žestu piesauca sulaini.
Tikmēr Luiss, apliecinādams daudz ātrāku reakcijas spēju nekā manējā, bija izslēdzis skaņņ.
— Atkārtojiet! — atlidoja no kabineta Gregora Abuša balss. — Ko?.*.;? Viktors Vandeils?.,. Simtprocentīgi? Paldiesl
Gregors Abušs pievienojās mums īstajā brīdī.
Krjudešanka sulainis, uzkāpis uz krēsla, iebāza zemē nokritušo slēdzenīti mikroskopiskajā atslēgas caurumā. Pirmais apgrieziens palika bez rezultāta. Sulainis atskatījās uz savu saimnieku. Tas neskaņi nomurmināja:
— Ko tūļājies? Ātrāk, ātrāk! Trīs reizes pa kreisi, ceturto — pretējā virzienā.
Sulainis izmēģinājās, bet bez panākumiem.