— Dodiet šurp! — Luiss pieteicās un, atņēmis apjukušajam sulainim slēdzeni, vienā sekundē attaisīja durtiņas.
Nelielais tērauda dobums izrādījās pilnīgi tukšs. Ne vēsts no depozītu saraksta, ko baņķieris pirmīt solījās parādīt.
— Atslē… Kur atslē… — Jonatans Krjudešanks nokunkstēja, cīnīdamies pēc elpas. Neizrunājis teikumu līdz galam, viņš lēnām noslīdēja no krēsla.
Sulainis izbīlī iekliedzās.
— Nekas briesmīgs, viņš tikai paģībis, — mierīgi konstatēja Gregors Abušs. — Aiznesiet uz gultu un katram gadījumam piezvaniet dakterim Metjuzalam. i < Luis, palīdziet taču!
Luiss paklausīja, kā man likās — ne visai "labprāt.
— Nu, kā jums tas patīk? — čukstēja policijas priekš- '* nieks, kad palikām divatā.
— Pazudušas bankas seifa atslēgas, vai ne? — es tikpat klusi jautāju.
— Kas gan cits! *— Gregors Abušs pamāja. — Vēl viens pārsteigums.
— Man gan, bet jums? Jūs neizskatāties diez cik izbrīnījies.
— Pēc tā, ko nupat dzirdēju pa telefonu, sagaidīju kaut ko līdzīgu. Nebūtu piezvanījis seržants Aleksanders, arī es justos pārsteigts. Turpretī Luiss …
— Luiss? — es pārtraucu neizpratnē.
— Vai tad nemanījāt, uz ko viņš stūrēja, aizrādī- -dams, ka noziedznieki iztikuši bez seifa uzlaušanas? Manuprāt, viņš zināja, ka atslēgas nozagtas.
— Vai jums kāda jausma, kas to izdarījis?
— Puslīdz noteikti varu vienīgi pateikt, kad tas noticis, — tikmēr, kamēr te ciemojies Ričards Beidevans.
— Nav izslēgts, ka līdz ar to atbildēts arī uz pirmo jautājumu, — es papildināju.
— Ļoti iespējams. Pirmīt sazinājos ar Albubroku. ? s Nupat pienācis neapgāžams pierādījums, ka Ričards Beidevans īstenībā ir Viktors Vandeils!…
— Tas pats, kas Vincenta Basāni uzdevumā kopā ar Anželiku Golembu…? — es neviļus pacēlu balsi.
— Klusāk! — Gregors Abušs apsauca mani. — Pareizi, tas pats, kurš pirms desmit gadiem Albubrokā nodarbojies ar šantāžu. Un pats amizantākais — viņam nemaz nevajadzēja piepūlēties, tēlojot greizsirdīga vīra lomu. Viņš jau toreiz bija precējies ar Anželiku, tagadējo Teu Kilseimuru.
14
Uz ielas iznācu pilnīgi apstulbis. Tikai tagad spēju pa īstam aptvert vienu otru vilcienu dramatiskajās epizodēs, ko filmēja pati dzīve uz Aleksandrijas padrūmā fona.
Acu priekšā aizzibsnīja kadrs pēc kadra.
Gregors Abušs smīnot izvelk Albertu Geršteinu no aizdurves.
Puspievērtās durvis atraujas līdz galam.
Teas guļamistabā ielaužas Ričards Beidevans. Pār Teu nobirst nešķīstu lamu vārdu un sitienu krusa.
Gregors Abušs atgrūž režisoru.
Tas pakrīt, pieceļas, grasās brukt virsū Albertam.
Es steidzos Albertam palīgā.
Ričarda Beidevana dūre atsviež mani atpakaļ.
Un tad Tea kaut ko klusi pasaka. Šķietami nenozīmīgus vārdus: «Ričard, es tevi brīdinu!»
Ričards Beidevans saraujas, kā pliķi saņēmis, un grīļodamies izstreipuļo. \
Kāds zvana pie ārdurvīm.
Seržants Aleksanders ieved Dertiju un pats aiziet.
Tas pieskrien pie Alberta.
— Kur? s ..
Dertijs spēji apklust. Liekas, viņš tikai tagad ievērojis mūs. Mazliet pieklusinātā, bet joprojām uzbudinātā un drebošā balsī viņš taujā:
— Kur jūs bijāt? Visur izzvanījos! Zvanīju uz mājām! Šurpu zvanīju. Labi, ka beidzot iedomājos piezvanīt uz banku. Kad uzzināju, man mati sacēlās stāvus… Tas ir kaut kas nedzirdēts!
— Pietiek! Varēsiet izrunāties policijas pārvaldē! — Gregors Abušs asi aizrāda.
— Ja jūs" atļautu mums pārmīt dažus vārdus… Zem četrām acīm, — Dertijs pazemīgi diedelē, slaucīdams ar delnu nosvīdušo, tumši piesarkušo seju. Viņš smagi elso un, pēc izturēšanās spriežot, diez vai spējīgs aptvert reālo situāciju.
— Zem četrām acīm? Tātad jums ir kādi noslēpumi? — Gregors Abušs zobgalīgi noprasa, uzmanīgi vērodams bālo Albertu Geršteinu.
— Nebūt nē… Vienīgi es … — Dertijs bezpalīdzīgi tusnī, cenzdamies ar acīm uztvert Alberta skatienu.
Ienāk seržants Aleksanders, kaut ko pačukst policijas priekšniekam. Gregors Abušs pasmaida, tad pagriežas pret Dertiju.
— Labi, bet ne ilgāk par minūti. Muzikālais salons ir jūsu rīcībā. Tur jūs neviens netraucēs.
— Vai tas bija prātīgi? — es jautāju, kad ejam ārā.
— Man ir savs aprēķins. — Gregors Abušs mīklaini piemiedz acis.
Pie mājas stāv divas patruļmašīnas. Vienā jau sēž Ričards Beidevans un Tea Kilseimura — uz viena sēdekļa, bet pagriezuši muguru viens otram.
Pēc brīža policisti izved Dertiju un Albertu. Viņus iesēdina otrā mašīnā. Tāpat kā pirmais pārītis, abi izliekas neredzam viens otru.
Mēs braucam uz banku. Kases lodziņi slēgti, bet operāciju zālē drūzmējas daudz cilvēku — gandrīz visi, kas uzbrukuma laikā atradušies pašā bankā vai ārpusē uz ielas.
Albertu Geršteinu, Oliveru Dertiju, Ričardu Beidevanu un Teu Kilseimuru, kā arī divus no klātesošajiem aizved uz Krjudešanka kabinetu.
Pēc dažām minūtēm no turienes iznāk seši vienādi ģērbti cilvēki. Katram mugurā plats, melns apmetnis, kas sniedzas līdz potītēm, galvu noslēpj melna kapuce ar šaurām acu spraugām.
Mēģinu cauri maskarādei saskatīt man pazīstamas sejas. Nekā! Maskas tik līdzīgas, ka visi seši rādās viena un tā paša eksemplāra pavairotas kopijas. Slaidi vai resnāki? Zem platajiem apmetņiem pazūd šī dažādība. Ja nu yie- nīgi pēc auguma? Bet arī tur, ja neņem palīgā drēbnieka mēru, nekāda starpība nav samanāma.
Varbūt otrais no kreisās puses, it kā druknāks par saviem kaimiņiem, ir Dertijs? Tikpat labi tas varētu būt viens no abiem lieciniekiem, kurus Gregors Abušs ar gudru nodomu pievienojis aizdomīgajam četriniekam.
Un vai toreiz, iesaistīti viņiem neparastajā, valdzinošajā filmēšanas atmosfērā, uzbrukuma aculiecinieki vispār bijuši spējīgi precīzi ievērot, kāds augums bijis cilvēkam, kas Karpentera pavadībā nokāpis lejā? Cilvēkam, kas pēc trīsarpus minūtēm atgriezies ar brezenta maisu, kopā ar Karpenteru steigšus šķērsojis zāli, iekāpis melnajā lendro- verā un aizbraucis uz neredzēšanos?